Armands Puče: Latvijas Satversmes aizsardzības birojs spēlē Krievijas vijoli, palīdzot Putinam hibrīdkarā
107
Hibrīda kara apstākļos interesanti pavērot tos subjektus, kas Latvijā skraidelē ar Krievijas izsniegto uzdevumu sarakstu. Formas un izpildījums ir tik dažāds, dažkārt – tik rafinēts un aizplīvorots – ka pirmajā mirklī Kremļa roklaižas un sūkātāji pat nenolasās. Jo hibrīda manierei tādai ir jābūt – uz nenosakāmas robežas, nenotektai, pa pusei nevainīgai, profesionālai, pa otrai pusei – šķībai un greizai… Tā viegli un mīksti. Un, tad vēl ir mūsu Satversmes aizsardzības biroja (SAB) gadījums – kā pie cūkām aizgaldā. Pat neslēpjoties, lai gan būs arī tādi, kas teiks – tas mūsu drošības dēļ…
Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša valsts drošības iestāde. Tās galvenais uzdevums ir izlūkošana, pretizlūkošana un valsts noslēpuma aizsardzība. Nekā cita! Kā nacionālā drošības iestāde, tā darbojas ar klasificētu informāciju jeb citiem vārdiem sakot – kāpēc un ko viņi dara, to jūs neuzzināsiet. Speciālie dienesti tā ir iekārtojušies visās valstīs, jo darbs ar informāciju, aģentu tīklu, savu vai citu spiegu vervēšanas, skaidras naudas aprite, personu viltotas identitātes un tamlīdzīgi, prasa radošus risinājumus.
Kad SAB izsniedz pielaidi valsts noslēpumam, nav jāsaprot, kā viņi to dara, ko vērtē, kādus apstākļus vai faktus noliek argumentu siena kaudzes virspusē, kādas adatas paslēpj pa vidu. Jo tas atbilst valsts drošības standartam. Cita lieta, ja dienests sapinās savu lēmumu pauzēs un izvēlēs, kas notiek ik pa laikam, tādejādi apzināti vai dēļ nolaidības, mākslas un angažētības, visu priekšā notamborē pilnīgi nevajadzīgu sedziņu ar aizdomīgām bārkstīm. Piemēram, par to pašu pielaidi politiķim Šmitam – SAB šo gadījumu ievilka kā studenti mēdz ievilkt semestra lekciju apmeklējumu, ar nebaudāmu atlikšanu vairāku mēnešu garumā un it kā vērtēšanu. Un tepat svaigs ir stāsts par “Rail Baltic” celtniecības konkursu, kur vieniem atsaka, tāpēc , ka ir drošības riski, bet otriem iedod, tāpēc, ka… līdzīgi riski.
Tā kā viss ir noslepenots, tad SAB un viņu kolēģu pozīcija ir ērta – sak, mēs jau varētu pateikt, taču nevaram. Un, tad nu cilvēki brīnās un prāto, kā tas sanāca, ka tie pareizie, tie drošie celtnieki ir par 500 miljoniem dārgāki? Teiksiet – tā ir cena par mūsu drošību, neatkarību? Bet kā būtu, ja es teiktu – ka tā ir korupcija?
Jo SAB un citus mūsu spiegus pārrauga ministru kabinets un tas nozīmē, ka bez politikas un politiķiem – nekā. Vēl vairāk – politiķiem ir ārkārtīgi ērti šo sadārdzinājumu izpušķot ar drošības klauzulām, jo nav sabiedrībai nekas jāskaidro, savukārt paši dienesti neko neteiks – jo viņi taču ir slepeni.
Tas, ka SAB tāpat kā visi speciālie dienesti pasaulē spēlē savas spiegu spēlītes, nav nekas orģināls. Slikti, ka viņi to ik pa laikam nemāk darīt, ko nosaka jau citi spiegi. Tā šobrīd pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka viens no SAB veterāniem, viens no šī dienesta autoritātēm un viņa kundze – arī SAB darbiniece – ilgus gadus ir vākuši dokumentus un informāciju, kas saturēja valsts noslēpumu. Tiesa konstatēja, ka tā bijusi klaja un nepārprotama nelikumība. Būtībā – valsts nodevība, jo runa ir par valsts noslēpuma ķeselēšanu savās melnajās mapītēs. Prokurors, kas šo lietu izmeklē, prasa apsūdzētajam trīsarpus gadus cietumsodu.
Sapratāt? 3,5! 3.5! 3 un 6 mēneši! Par spiegošanu pret savu valsti, pildot valsts uzticētos un apmaksātos dienesta pienākumus – un tā nav zaptes burciņa no kaimiņa pagraba! – trīs gadi un seši mēneši! Te mazākais prasījās – desmitnieks un mantas konfiskācija komplektā. Bet – neviens neprasa. Turklāt, ja reiz Aigars Sparāns – tas ir viņš, ko apsūdz – kaut ko vāca, tad tas bija ar nodomu, nevis – kā riču račā, ka nebija ko darīt… Viņš zināja, kāpēc to dara, kam tas būs vajadzīgs, kāpēc tas ir izmantojams materiāls. Valsts tagad tiesā vienu no vislabāk informētākajiem cilvēkiem un, ja var ticēt bijušajam Saeimas nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājam Mārim Kučinskim, citēju – “Es ceru, ka šis tā dēvētais grupējums ir pilnībā noņemts no trases, ieskaitot visus ietekmes tīklus.” (2022. gads, laikraksts “Diena”). Būs jāpaprasa Kučinskim, kas vēl bez Sparāna ir tajā “tā dēvētajā grupējumā”, kas tie par ietekmes tīkliem?
Kāpēc šie cilvēki nav aizturēti, kāpēc sabiedrība par šiem neliešiem neko nezina, jo… tā, protams, ir klasificēta informācija. Un, ja SAB jaunais priekšnieks tagad tīra šīs iestādes aizgaldus un plauktus, mazākais būtu ar pirkstu jāparāda, kuri ir Latvijas nodevēji – ne tā?
Bet varbūt SAB darbinieku vai grupējumu stratēģiskais partneris ir nevis Latvija, bet gan… Krievija?
Kā lai neatceras, ka tieši SAB kontrolē tā saukto VDK maisu saturu ar visām no tā izrietošajām sekām. Viena aģentūra mēģina saprast, ko atstājusi otra aģentūra… Un, ja jūs domājat, ka autors šauj pāri kaut kādai strīpai, palieciet vēl mirkli pie šīm rindām, jo – Krievijas ietekme pie SAB kafijas tasītes ir vairāk kā melnie biezumi.
Atveriet savās viedajās ierīcēs SAB mājas lapu internetā un izlasiet rakstu “Krievijas ekonomika Ukrainas kara perspektīvā: ietekme un prognozes.” Šo rakstu pagājušajā nedēļā pārpublicēja arī ziņu aģentūra LETA. Tas neguva rezonansi, bet – tas joprojām ir publisks, pieejams un, kam vajag – arī citējams. Vispār jau SAB kā drošības iestādei nekādi nepiestāv kaut kādi atklāti ziņojumi, kam ir savā ziņā loģika – jo, viņi nav nekādi sabiedriskās domas veidotāji, nenodarbojas ar sabiedriskajām attiecību kampaņām un tamlīdzīgi. Tāpēc ir mulsinoši, uz vispārzināmā iestādes slepenības fona un konsekvencēm, kas gadu desmitus ir tādā veidā proponēts, pēkšņi, ieraudzīt rubriku “Aktualitātes” un – vairākus rakstiņus, apceres. Mēs runājam par iestādi, no kuras jūs gribēdami nedabūtu ārā ne melno, ne balto krāsu, ne adatu un diegu… Bet te – raksti, analītika, vērtējums.
Pieņemsim, ka tā ir sakritība, ka visas SAB aktualitātes ir veltītas Krievijas tematam. Autors tā naivi spriež un cer, ka kaut kad vēlāk, piemēram, SAB varētu arī izteikties par bēgļiem un organizēto noziedzību Latvijā, par aizdomīgām personām, kas kara apstākļos ir dabūjušas uzturēšanās atļaujas, par starptautisko sankciju izpildi vai neizpildi, ko piesedz vietējie politiskie grupējumi, par energoresursu stratēģiskajām rezervēm, ko joprojām organizē un nosaka Latvijas un krievu čekisti… Nu, sliktākajā gadījumā – kaut vai par to pašu minēto “Rail Baltic” būvniecības iepirkumu būtu uzrakstījuši, lai gaisinātu šaubas, iesētu cilvēkos ticību pareizai lietai. Būtu varējuši. Nē, nesagaidīsiet! Jo jāapkalpo ir Krievijas ekonomikas stāsts. Šādus rakstiņus par Krieviju ar tādu ievirzi kā tie pasniegti – neviens tāpat vien nepublicē, kur nu vēl ar SAB rokām. Bet SAB to dara!
Un tātad, vai nav jauki, citēju – “salīdzinoši ar iepriekšējām prognozēm, Krievijas ekonomika ir bijusi noturīgāka nekā tas sākotnēji tika paredzēts”… “tā ir spējusi rast alternatīvos eksporta un importa piegāžu ceļus, tādejādi kompensējot zaudēto tirgus daļu un nodrošinot nepieciešamo preču aizstāšanu”… “neskatoties uz grūtībām, Krievijas uzņēmējdarbības vidē vērojama spēja adaptēties jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem”… “lai arī sankcijas Krievijai ir radījušas nozīmīgus sarežģījumus, vismaz īstermiņā tās nav veidojušas pietiekamu spiedienu, lai izšķiroši kaitētu tās spējai mobilizēt ekonomiku karadarbības turpināšanai”… “rekordlielās investīcijas aizsardzībā vismaz īstermiņā ir devušas impulsu ekonomikai, kas it īpaši jūtams Krievijas reģionos”… Un, neskatoties uz vairākām pazīmēm, ka krieviem nemaz tik rožaini nesokas, ko mistiskais SAB analītiķis arī akcentē, tomēr, tomēr… “Krievija vēl joprojām var paļauties uz liela apjoma militārām rezervēm, ko tā ir izveidojusi ilgā laika periodā pirms 2022. gada februāra.”… “no vienas puses, Krievijai ir grūtības nodrošināt vēlamos munīciju apjomus. No otras puses, to var skaidrot arī ar gatavošanos intensificēt uzbrukumus gaidāmajā rudens un ziemas sezonā, it īpaši pret Ukrainas kritisko infrastruktūru”… “vienlaikus tā (Krievija) ir arī izrādījusi noturību un pielāgošanās spēju šo izaicinājumu priekšā”… “lai spētu uzturēt aizvien augstākus militāros tēriņus, kas kopumā nes zaudējumus, nevis reālu pienesmu ekonomikai, būs vērojama Krievijas ekonomikas primitivizācija”. Un visbeidzot, bez ilūzijām – nevajag novērtēt Krievijas spējas par zemu, jo “tās rīcībā vēl joprojām ir nepieciešamie resursi un ievērojamas militārās rezerves, lai turpinātu karu”.
Rakstam beigās pietrūka uzsaukums – par Putinu, par Krieviju! Varētu pavaicāt analīzes autoram – sak, ja reiz esi tik labi informēts par Krievijas ekonomiku, varbūt pastāstīsi, kāpēc ar visām sankcijām Latvija joprojām no krieviem iepērk kukurūzu, pupas, kāpēc vispār šīs kultūras iepērk no fašistiem, kas tie ir par aplinkus ceļiem, kas šo visu Latvijā organizē?
No SAB šīs kompetences būtu svarīgākas mūsu tautsaimniecībai un sabiedrībai, lai nav tā, ka to pirmā paziņo kolēģe Nagla – no sava iecienītā Briseles nama balkoniņa… Bet tādu publisko analīzi mēs no SAB izlūkiem nezin kāpēc nesaņemam.
Nav jau tā, ka anonīmais raksta autors nedzīvotu NATO valstī, tas tā kā ļoti vēsi starp rindiņām arī parādās, taču visa vēstījuma būtība ir nepārprotama – mēs, krievi, nepadosimies, mums tās jūsu sankcijas pie jūsu dzimumlocekļiem, un vispār – mēs nekad citādi nemaz neesam dzīvojuši… Šāda publiskā retorika viennozīmīgi sasniedz Latvijā tās ausis, kas saka – Krievija tomēr ir spēks un vara! Krim naš! Un, ja kāds latvietis to vēl nav sapratis, tad atceraties – mums, krieviem, pietiks patronu arī jūsu valstij…
Jocīgi, ka tieši šādu Krieviju cenšas veidot un pasniegt Latvijas speciālais dienests, kas nezin kāpēc šo savu anonīmo ziņojumu nenodod aizlīmētā aploksnē mūsu drošības iestādēm un armijai, neiesniedz izskatīšanai Nacionālās drošības komisijā, bet gan to mierīgi publisko – it kā viņi šādā manierē strādātu ik dienas. Ka tā viņi vienmēr dara! Ja šādu informatīvo analīzi SAB grib veidot kā savas profesionālitātes atspulgu, tad būtu tikai normāli, ka blakus krieviem, viņi tādā pašā manierē aprakstītu turkus, ķīniešus, žīdus… Dodiet savu analīzi par musulmaņiem Zviedrijā, par organizēto noziedzību Itālijā, par krievu kolonijām Spānijā, par Ukrainas cīņu ar korupciju, par poļu klapi ar Eiropas birokrātiju, par Ungārijas un Slovākijas pēkamību – ja jau rūpe valda par drošību kontinentā, reģionā un mūsu zināšanām. Kāpēc tāda uzmanība tikai Krievijai, kas, teiksmi kā ir – atdotu daudz, lai šādas analītikas piedzimtu ārpus viņu robežām un TV studijām.
Krievija daudz samaksātu, lai kaut ko tādu publiski dabūtu gatavu pie nīstajiem Rietumiem. Vai maksāja? Nezinu, bet tieši tā arī izskatās hibrīda kara frontes ierakumi… SAB ar šo gadījumu spēlē Kremļa propogandas vijolnieku pirmajā rindā – tas ir nepārprotami. Nejauši? Pavaicājiet Sparānam… Pat izvēlētā raksta stilistika ir kā padomju laiku “Gulbja ezera” vadošās krievu balerīnas kritikā, kādā no Parīzes laikrakstiem – sak, mēs zinām, kas notiek aiz dzelzs priekšsakara un, ka cilvēktiesībām komunisti uzspļauj, bet – padomju iekārta dāvā pasaulei šo daili… Aplausi – pieceļoties! Bravo!
SAB mājas lapā var atrast 2022. gada 13. septembra paziņojumu, ka turpmāk “SAB analītiskos rakstos sniegs redzējumu par sabiedrībā aktuāliem tematiem”. Rakstu mērķis būšot – savas kompetences ietvaros, sniegt ekspertīzi par Latvijas sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, lai “tādejādi papildinātu informatīvo telpu ar uzticamu informāciju, kas iedzīvotājiem kalpotu kā valstī aktuālo procesu skaidrojums un prognoze to attīstībai”. Tiktāl – skaidrs. Kas nav skaidrs? Kāpēc SAB domā, ka anonimitāte vairo uzticamību? Kas ir šo publikāciju autors? Kāpēc SAB pēta tikai karu Ukrainā? Kurš konkrēti no SAB darbiniekiem analizē Krievijas ekonomikas stāvokli un, kas tie ir par avotiem, kas tiek izmantoti? Kas nosaka šo publikāciju tematisko izvēli? Kā šādi raksti palīdz Latvijas drošībai? Kurš konkrēti pieņem lēmumu, ka SAB vārdā ir jāraksta un jāpublisko tieši tā, kā tas šobrīd notiek? Biroja priekšnieks, premjers, Saeimas komisijas? Kuri no SAB darbiniekiem Latvijas medijiem ir pieejami kā speciālisti, kad sabiedrību patiešām interesē valsts drošības jautājumi? Es jau saprotu, ka atbildes uz šiem jautājumiem netiks sniegtas valsts drošības vārdā, bet – pamēģiniet…
Un vispār, dārgais, SAB – jums patiešām savā iestādē vairs nav ko citu darīt? Jūs tā kā esošajā lietderībā, apstāvot Latvijas drošību un sargājot Satversmi, esat sevi jau pilnībā izsmēluši? Vai mēs tomēr runājam par kādu ārpakalpojumu…
