Gunārs Nāgels: “Atbrīvošana”, “uzvara” vai kas cits? 0
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piemineklim Uzvaras parkā Pārdaugavā pilnais oficiālais nosaukums vēl arvien ir tāds pats, kāds bija 1985. gadā, kad to uzcēla par līdzekļiem, kuri tika piespiedu kārtā atvilkti no darbinieku algām, – “Piemineklis Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Parādās arī nedaudz atšķirīgas versijas – piemēram, bez vārda “armijas” vai ar vārdu “pilsētas” pēc vārda “Rīgas”.
Saprotams, ka šāds garais nosaukums netiek lietots sarunvalodā, ir izveidojušies samērā stabili saīsinājumi. Visinteresantākais ir tas, ka šie saīsinājumi ir atšķirīgi latviešu un krievu valodā, pat ja tikai aplūkojam piemineklim “labvēlīgus” nosaukumus. Latviešu valodā iegājis saīsinājums “Uzvaras piemineklis”, kaut arī oficiālā nosaukumā neparādās vārds “uzvara”. Līdz ar to var teikt, ka apzīmējums “Uzvaras piemineklis” nav īsts saīsinājums, bet gan politisks konstrukts. Toties apzīmējums krievu valodā ir “Памятник освободителям” (“Piemineklis atbrīvotājiem”), kas patiešām ir uzskatāms par saīsinājumu.
Kuriozākais ir tas, ka Latvijā reģistrētā biedrība “Pareizā lieta”, kura vāc līdzekļus šā pieminekļa restaurācijai, ir izvēlējusies domēnu ar latvisku nosaukumu – uzvaraspiemineklis.lv –, bet ir uzlikusi saturu tikai krievu valodā, kur piemineklis nosaukts (krieviski) par “Pieminekli atbrīvotājiem”.
Kā izskaidrot atšķirību? Viena versija varētu būt šāda. Latviešiem ir skaidrs, ka padomju armija neatbrīvoja Rīgu un Latviju, bet vienkārši pakļāva to citai okupācijas varai. Tas ir nepārprotami norādīts gan Latvijas Republikas Satversmē, gan Saeimas 2020. gada 16. janvāra paziņojumā “Par Latvijas Republikas okupācijas 80. gadskārtu un Otrā pasaules kara vēstures sagrozīšanas nepieņemamību”, gan Saeimas 1996. gada 22. augusta “Deklarācijā par Latvijas okupāciju”.
Tātad latviski vārds “atbrīvotājiem” šajā kontekstā vienkārši nav saprotams, bet vārds “Uzvara” ir ļoti skaidrs – gan uzvarētājiem, gan zaudētājiem.
“Atbrīvošanai” ir arī cita iespējama nianse – atbrīvot zemi no tās iedzīvotājiem, lai varētu citus likt to vietā. Kopš padomju militārie spēki uzbruka Latvijai bez kara pieteikšanas 1940. gada 15. jūnija rītausmā, Latvija ir pamatīgi izjutusi šo “atbrīvošanu”.
Katru gadu atceramies 1941. gada 14. jūnijā deportētos 15 tūkstošus un 1949. gada 25. martā deportētos 42 tūkstošus, bet tā ir tikai maza daļa no “atbrīvošanas” rezultātiem. Katru gadu 5. februārī Jelgavā piemin tos sešus tūkstošus, kurus 1945. gadā deportēja no Jelgavas un apkārtnes. LSM stāsta: “Es šeit redzēju, kā te sniegā sēdēja sievietes ar zīdaiņiem, ar maziem bērniem, veci vīri. Pa ceļu viņus dzina ar šautenēm, ar suņiem un tad viņi šeit gaidīja to brīdi, kad viņus aizsūtīs uz ešelonu,” atminas 1945. gada izsūtītā Ausma Liepniece.
Izsūtīšanas notika jau no okupācijas paša sākuma, un turpinājās visu okupācijas laiku.
Te vēl pieskaitāmi gandrīz 50 000 latviešu karavīru, kuri bija karojuši pret Padomju Savienību un kara beigās, nonākot padomju gūstā, tika ieslodzīti filtrācijas un gulaga nometnēs. Un vēl nelaimīgie sarkanajā armijā iesauktie 1944. un 1945. gadā, kuri krita drīz pēc iesaukšanas.
Lielākā “atbrīvotā” grupa bija latvieši, kuri bēga no padomju karaspēka, kas tuvojās, un labāk riskēja ar savu dzīvību zem amerikāņu un angļu krītošajām bumbām gandrīz izpostītā Vācijā, nekā atkal piedzīvotu padomju okupāciju. Rietumvācijā 1945. gada vasarā bija ap 122 tūkstošiem bēgļu no Latvijas. Un tas viss, pateicoties “Padomju armijas karavīriem”.
Papildus Vācijas “atbrīvošanas” darbiem, ieskaitot holokaustu Latvijā, Otrais pasaules karš un okupācija, kas turpinājās, bija sakropļojuši Latvijas valsti.
Patiešām bija gan “atbrīvošana”, gan “uzvara”, bet ne tādā pozitīvā nozīmē, kā to sniedz pieminekļa atbalstītāji.
