“Vējš var ražot 50% no sistēmā esošās elektrības. Saule radīs vēl kādus 30%, un 2050. gadā pa 10% ražos arī AES un 10% citi resursi. Kopumā saule ar vēju savstarpēji mijiedarbojas ļoti labi – vējš būs vienmēr, bet pētījumi rāda, ka naktīs vējš pūš stiprāk, savukārt saule, protams, spīd pa dienu,” skaidro Eiropas vēja enerģijas asociācijas “WindEurope” vadītājs Džails Diksons.
“Vējš var ražot 50% no sistēmā esošās elektrības. Saule radīs vēl kādus 30%, un 2050. gadā pa 10% ražos arī AES un 10% citi resursi. Kopumā saule ar vēju savstarpēji mijiedarbojas ļoti labi – vējš būs vienmēr, bet pētījumi rāda, ka naktīs vējš pūš stiprāk, savukārt saule, protams, spīd pa dienu,” skaidro Eiropas vēja enerģijas asociācijas “WindEurope” vadītājs Džails Diksons.
Publicitātes foto

“Jūrā pie Latvijas ir vieta jaudīgam vēja parkam.” Saruna ar Eiropas vēja enerģijas asociācijas “WindEurope” vadītāju 0

Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Mājas
Kādas ir tavas kulinārijas prasmes – vai māki pagatavot šos 10 ēdienus, kuri jāprot katram latvietim?
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 43
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 20
Lasīt citas ziņas

Latvijā ir otrs lielākais atkrastes vēja enerģijas potenciāls Baltijas jūrā. Par to un par kopējo situāciju enerģētikā uz sarunu aicināju Eiropas vēja enerģijas asociācijas “WindEurope” vadītāju Džailu Diksonu, kas viesojās Latvijā konferences “WindWorks” ietvaros.

Vai karš Ukrainā ir ietekmējis sabiedrības viedokli par vēja enerģijas potenciālu kopējā elektroenerģijas bildē, tostarp vēja enerģijas kritiķu vidū?

CITI ŠOBRĪD LASA

Dž. Diksons: Viedoklis par potenciālu nav mainījies, bet viedoklis par vēja enerģijas nozīmi gan ir pamainījies. Karš licis cilvēkiem saprast, ka mēs vairs nevaram būt atkarīgi no Krievijas energoresursiem. Tāpēc arī Eiropas Savienība (ES) nospraudusi jaunu mērķi – atteikties no jebkāda veida Krievijas energoresursiem līdz 2027. gadam, bet jau līdz gada beigām par 2/3 samazināt gāzes importu. Eiropas enerģijas sektors nedrīkst būt atkarīgs no energoresursu importa no neuzticamiem avotiem, kāda ir Krievija. Eiropai tā vietā ir jāpaātrina atjaunojamās enerģijas izmantošana, īpaši vēja un saules. Līdz ar to ES palielinājusi plānoto uzstādīto vēja jaudu apjomu 2030. gadā līdz 480 GW. Šobrīd visā ES uzstādīti 190 GW vēja jaudu. Eiropa mums prasa tikai astoņu gadu laikā vairāk nekā dubultot vēja parku jaudas.

Karš licis sarast, ka atjaunojamā enerģija ir lokāla enerģija, ko var iegūt ikviens. Turklāt vēja turbīnas arī ražo Eiropā. Protams, ir taisnība, ka īstermiņā karam būs ietekme uz enerģijas piegāžu tīkliem. Mēs esam industrija, kas izmanto lielus apjomus tērauda, alumīnija, niķeļa, vara u. c. materiālu, kas nozīmē, ka īstermiņā turbīnas izgatavošanas cena palielināsies. Ar šiem izaicinājumiem mums jātiek galā, bet svarīgākais, ka valdību un arī sabiedrības līmenī karš licis arvien straujāk lūkoties atjaunojamās enerģijas virzienā.

Kāda loma vēja enerģijai būs elektrības cenu samazināšanā? Kara un pirms tam pandēmijas dēļ cenas jau ilgstoši biržā ir ļoti augstas. Vai vēja enerģija var viena pati parūpēties par cenu kritumu?

Nē, nevar gan. Bet daži skaitļi – vējš šodien saražo 15% no visas Eiropā patērētās elektrības. Uzstādītās jaudas ir 190 GW. Līdz 2050. gadam ES grib, lai šis skaitlis pieaugtu attiecīgi līdz 50% un 1300 GW. Tas nozīmē, ka gaidāms milzīgs vēja enerģijas ražošanas pieaugums Eiropā. Vējš un saule ir lētāki par alternatīvām, kas nozīmē – jo vairāk sistēmā ir saules parku un vēja parku elektrības, jo lielāku cenu pazeminošu iespaidu tas rada. Pie šī brīža augstajām elektrības cenām būtībā ir vainīgas augstās gāzes cenas. Tas nozīmē – jo ātrāk tiksim vaļā no gāzes elektrības ražošanas procesā, jo ātrāk un vieglāk būs samazināt elektrības cenas.

Nemitīgi runā par to, ka vējam ir jāražo vairāk enerģijas, taču tikai vējš vien nespēs nodrošināt vajadzīgās bāzes jaudas, ko šobrīd nodrošina AES, TEC, arī HES. Vai tam piekrītat?

Vējš var ražot 50% no sistēmā esošās elektrības. Saule radīs vēl kādus 30% un 2050. gadā pa 10% ražos arī AES un 10% citi resursi. Jāsaprot, ka mēs strauji virzāmies prom no elektrības sistēmas, kurā koncentrējamies uz bāzes jaudu konceptu. Bāzes jaudas bija svarīgas kādreiz. Nākotnes elektrības sistēmai būs daudz augstāks individuālo elektrības ražotņu skaits un tās darbosies daudz decentralizētākā bāzes sistēmā nekā iepriekš. Tajā pašā laikā būs daudz lielāka elektrības ražošana no mainīgiem avotiem – saules un vēja, bet to izbalansēs tas, ka kopumā būs daudz mainīgāks pieprasījums pēc enerģijas. Lielie patērētāji enerģiju pieprasīs tad, kad saule un vējš visvairāk ražos. Vietām Eiropā jau tas notiek – tās ražotnes, kuras nestrādā 24/7 režīmā, strādā tad, kad elektrība ir lētāka. Kopumā elektrības lietošana un ražošana būs daudz elastīga nekā tagad.

Reklāma
Reklāma

Liela nozīme būs arī elektrības uzkrāšanai, lai nodrošinātu elektrību brīžos, kad saule un vējš nedod gana daudz enerģijas. Jāuzsver, ka kopumā saule ar vēju savstarpēji mijiedarbojas ļoti labi – vējš būs vienmēr, bet pētījumi rāda, ka naktīs vējš pūš stiprāk, savukārt saule, protams, spīd pa dienu. Ja saražos elektrību ar pārpalikumu, to novirzīs baterijās un ilgtermiņa uzglabāšanas tehnoloģijās.

Kādu lomu enerģijas uzkrāšanā spēlēs ūdeņraža tehnoloģijas?

Jā, ūdeņradis spēlēs lielu lomu kā ilgtermiņa elektrības uzkrāšanas tehnoloģija. Šobrīd vēl nespēlē, bet spēlēs. Pašlaik vienīgā strādājošā ilgtermiņa enerģijas uzkrāšanas tehnoloģija Eiropā ir ūdens pumpju tehnoloģija, kuru uzkrāšanas jauda ES ir apmēram 40 GW.

Tāpat, ja runājam par ūdeņradi, to izmantos kā tiešo enerģijas avotu. 2050. gadā ūdeņradim būs atvēlēti tiešā veidā 18% no nākotnes ES enerģijas sistēmas, ko novirzīs transporta nozarei, siltuma ražošanai, dažādiem industriāliem procesiem, aviācijai, kuģiem utt. Ūdeņradis spēlēs lielu lomu tieši tajās nozarēs, kuras nevarēs tiešā veidā elektrificēt.

Arvien vairāk runā par to, ka būtu jāatdzīvina AES, tās turklāt esot zaļas, kā atzīst pat Eiropas Savienībā. Vai ilgtermiņā tā nebūs kļūda?

ES scenārijs 2050. gadam paredz, ka AES joprojām nodrošinās 10% no visas elektrības sistēmas. Šobrīd AES ir ap 25%. Tas nozīmē, ka AES arī pēc 30 gadiem spēlēs nozīmīgu lomu elektroenerģijas sistēmā, taču jāsaprot, ka AES uzbūvēšana ir dārgs prieks, kas jāsubsidē iedzīvotājiem. Labs piemērs ir Lielbritānija, kur jaunu AES valdībai būs jāatbalsta 35 gadus. Rezultātā AES izmaksas būs 93 mārciņas par MWh, kamēr atkrastes vēja parku var uzbūvēt par 40 mārciņām par MWh un atbalsta periods ir tikai 15 gadi.

Ko darīt tajās valstīs, kurās ir problēmas ar vēja parku uzstādīšanu? Latvijā nav uzstādīta neviena jauna vēja turbīna kopš 2016. gada. Kā to mainīt?

Latvijā uzstādītas tikai 78,6 MW vēja jaudu, kas ir daudz mazāk nekā Lietuvā un Igaunijā, nemaz nerunājot par citām ES valstīm. Ko darīt, lai situācija mainītos? Galvenokārt Latvijā jāizstrādā atbilstoša likumdošana, lai sauszemes vēja parkiem vietējai sabiedrībai vai pašvaldībai būtu jāmaksā sava veida atbalsts – tas var būt nodokļu veidā vai jebkādā citā finansiālā formā. Gandrīz ikvienā ES valstī ir šādas sistēmas un to esamība ir nozīmīga, lai pārliecinātu vietējo sabiedrību un pašvaldību par vēja parku nepieciešamību. Ja viņi redz, ka no projekta var gūt finansiālu labumu, nav pamata projektus noraidīt. Zinu, ka Eiropā pašvaldības no vēja parkiem lielākoties gūst apmēram 10% ieņēmumu gadā, bet ir pašvaldības, kurām vēja parki nodrošina pat 90% gada budžeta.

Somijā pirms četriem gadiem palielināja atbalsta maksājumus vietējām kopienām un rezultātā redzam strauju vēja parku būvniecības vilni, jo iedzīvotāji redz skaidru ekonomisko ieguvumu no tiem. Un otra lieta – ir ļoti svarīgi nodrošināt birokrātijas samazināšanos varas gaiteņos, lai būvatļauju iegūšana būtu pēc iespējas vienkāršāka un ātrāka. Birokrātiskā problēma ir aktuāla pilnīgi visās ES valstīs, ne tikai Latvijā.

Vai ES var spēlēt lomu birokrātisko procesu mazināšanā vai tas gulstas tīri uz valdību un pašvaldību pleciem?

Nē, ES var spēlēt ļoti lielu lomu un to jau dara šobrīd. ES likumdošana paredz, ka visās dalībvalstīs būvniecības atļaujas jāpiešķir divu gadu laikā kopš pieteikuma iesniegšanas. Protams, ja visi citi noteikumi ir izpildīti. Šo likumu pieņēma pērn jūlijā, bet daudzās ES valstīs joprojām šos noteikumus nepilda. Jāpiebilst, ka Eiropas Komisijai (EK) ir sviras, kā šo lietu sakārtot, – gan iespēja valstis sūdzēt ES Tiesā, gan uzlikt naudas sodus.

Tāpat ES likumdošana liek visās valstīs nodrošināt attiecīgu biroju vai departamentu, kur iespējams iegūt visas nepieciešamās atļaujas. Arī šajā ziņā daudzas valstis pienākumu nepilda. Vēl var pieminēt, ka EK maijā pieņems jaunus likumus, kas vienkāršos atļauju saņemšanas procesus. Atbildot uz jautājumu – jā, ES ir liela loma šajos procesos, taču ir taisnība arī tajā ziņā, ka gala atļaujas jebkurā gadījumā izsniedz katrā valstī un pašvaldībā atsevišķi, nevis centralizēti Eiropas Savienībā.

Vai ES ir kādas sviras, kā pārliecināt tos kritiķus, kurus nepārliecina arī finansiālais atbalsts, ko nodrošinātu vēja parki? Pandēmija pierādīja, ka dažreiz vienkāršāk šos cilvēkus, kuriem nekad nekas nav labi, ir ignorēt.

Lielākā daļa cilvēku visās ES valstīs atbalsta vēja parku tālāku attīstību. Katrā no ES dalībvalstīm vēja parku attīstību atbalsta vismaz 75% un vēl lielāks šis procents ir vietās, kur ir uzstādīti vēja parki. ES jāuzrauga, lai valstīs viss tiktu darīts pareizi, un beigās es uzskatu, ka, ja tiek lietotas visas iespējamās pārliecināšanas sviras, kā arī tiek runāta atklāta valoda, pret vēja parkiem ir ļoti mazs skaits cilvēku.

Kas vēsturiski citās valstīs strādājis vislabāk no visiem atbalsta veidiem?

Situācija valstīs ir atšķirīga, bet ikvienā no tām liela nozīme ir vietējās sabiedrības iesaistīšanā būvniecības un izvērtēšanas procesā. Cilvēkiem jājūt, ka viņi ir iesaistīti un viņus uzklausa, visiem dokumentiem ir jābūt perfektā kārtībā, visam jābūt caurspīdīgam. Ja tiek izpildīti visi šie punkti, pašvaldības un vietējās kopienas gūst drošības sajūtu. Ir valstis, kur vēja parku attīstītāji bez īpašām nodokļu sistēmām paši iesaistās vietējo kopienu atbalstā, piemēram, dibinot kādus sabiedrības atbalsta fondus, kur katru gadu ieskaita attiecīgu naudas summu, kuru tālāk var izmantot pašvaldības infrastruktūras uzlabošanai vai citiem mērķiem. Ir vietas, kur vēja parku īpašnieki maksā ne tikai nodokļus un dibina fondus, bet katram pie vēja turbīnām dzīvojošam cilvēkam skaita attiecīgu naudas summu. Tāpat ir valstis, kurās vietējām kopienām ļauts savā īpašumā iegūt vēja parka daļas. Mēs gan industrijā neticam, ka šim risinājumam jābūt obligātam visur, taču, ja kopienas izrāda interesi – kāpēc ne? Tā ir vēl viena iespēja.

Kā vērtējat Latvijas un Igaunijas kopīgo sadarbību iespējamā atkrastes vēja parka būvniecībā?

Tā ir lieliska iniciatīva. Eiropā šobrīd uzstādīti 28 GW atkrastes vēja parku jaudu, bet ES grib, lai 2050. gadā būtu uzstādīti jau 300 GW. Tas gan ir par 1000 GW mazāk, nekā ES grib, lai ir uzstādīts uz sauszemes, taču atkrastes vēja parki ir efektīvāki, tāpēc saražotās enerģijas apjoms izlīdzināsies. Atkrastes vēja parku attīstībai ir jēga un ikviena ES valsts, kam ir pieeja jūrai, domā par atkrastes parku attīstību. Lieliski, ka par to domā arī Latvija un Igaunija. Baltijas jūrai ir lielisks potenciāls – vēja ātrums ir labs un jūras gultne arī ir piemērota.

Kas Latvijas un Igaunijas projektu padara īpaši interesantu, ir tas, ka tā ir divu valstu sadarbība. Gandrīz visus atkrastes vēja parkus Eiropā attīstījusi viena valsts. Ir tikai viens cits piemērs – Dānijas un Vācijas 600 MW “Kriegers Flak”. Šie hibrīdprojekti ļauj valstu starpā dalīt infrastruktūras izbūves un pārvades izmaksas. Rezultātā šādu parku būvniecība vienai valstij izmaksā lētāk, tiek aiztaupīta vieta jūrā un uzlabojas enerģijas plūsma starp abām valstīm. Igaunijas un Latvijas iniciatīva ir lieliska. Ja viss beigsies labi, tas būs viens no pirmajiem hibrīdatkrastes vēja parkiem Eiropā. Tas būs lielisks sasniegums un EK ļoti atbalsta šo projektu.

Vai ir aprēķināts, cik vispār liels potenciāls ir Baltijas jūrai?

Ja pieņemam, ka Eiropā, ieskaitot Norvēģiju un Lielbritāniju, 2050. gadā būs uzstādīti 450 GW atkrastes vēja parku jaudu, tad apmēram 85 GW būs uzstādīti tieši Baltijas jūrā. Savukārt no tiem 3 GW potenciāls ir piekrastei pie Latvijas. Īstenībā domājam, ka potenciāls ir vēl lielāks. Pirms pieciem gadiem pētījām, ka 2030. gadā Baltijas jūrai ir 2000 TWh tehniskais potenciāls, bet ekonomiski pievilcīgais potenciāls ir 700 TWh gadā ražošanai (2019. gadā visā ES visi elektrību ģenerējošie avoti saražoja apmēram 2700 TWh elektrības. – Aut.).

Kas notiktu ar cenām, pieņemot, ka Latvijas piekrastē uzstādītu 3 GW vēja turbīnu? Viss atkarīgs no tā, kas notiek pārējā valsts enerģijas sadalē, bet tāds apjoms atkrastes jaudu, apvienojumā ar sauszemes jaudām, noteikti ievērojami samazinātu elektrības cenas.

3 GW ir trīsreiz vairāk, nekā Latvijas varasiestādes runājušas par potenciālo apjomu uz sauszemes. Vai tā ir normāla attiecība?

Tā nav problēma. Arī Lielbritānijā šobrīd ir lielākas atkrastes parku jaudas. Bet ir ļoti svarīgi, lai katrai valstij būtu arī sauszemes parki. Nezinu nevienu valsti pasaulē, kur būtu tikai nopietni atkrastes vēja parki bez lieliem sauszemes vēja parku apjomiem. Būvējot sauszemes parkus, var daudz ko iemācīties, ko tālāk pielietot atkrastes parku būvniecībā. Būtu sarežģīti attīstīt atkrastes parkus, ja pirms tam nebūtu attīstīti nopietni sauszemes parki. To mēs esam norādījuši arī Latvijas varasiestādēm.

Ko valdības pārstāvji jums atbildēja?

Uzmanīgi klausījās.

SAISTĪTIE RAKSTI