Vitālijs Gavrilovs: Eiro jāpalīdz novērst darbaspēka aizplūšanu 0
Autors: Vitālijs Gavrilovs, LDDK prezidents
Ekonomiskajai un monetārajai savienībai (EMU) galamērķis ir ES valstu konverģence. Strukturālai sociālai konverģencei, kas ir augšupvērsta iepretim labākiem darba un dzīves apstākļiem visā ES, ir nepieciešama rīcībpolitikas koordinēšana starp dalībvalstīm un konverģence ne vien monetārā un fiskālā izteiksmē, bet arī nodarbinātības, sociālās iekļaušanas un izglītības politikas ziņā.
Viens no blakusefektiem nelīdzsvarotai ES reģionu attīstībai ir darbaspēka aizplūšana no mazāk attīstītajām ES valstīm un reģioniem. Tā ir veicinājusi mazāk attīstīto Eiropas valstu un to reģionu depopulāciju. Darbaspēka aizplūšana apdraud dalībvalstu un reģionu rūpniecības, pakalpojumu un lauksaimniecības sektoru attīstību, kā arī to starptautisko konkurētspēju un valstu publisko pakalpojumu – tādu kā izglītība un veselības aprūpe – adekvātu nodrošinājumu.
Tādēļ LDDK jau Latvijas prezidentūras laikā 2015. gadā savās rīcībpolitikas rekomendācijās ES līderiem aktualizēja nepieciešamību Eiropas iestāžu un nacionālo valdību politiskajā darba kārtībā augstāku prioritāti piešķirt konverģences veicināšanai starp mazāk attīstītām un vairāk attīstītām ES valstīm un reģioniem. Vienīgi īstenojot konverģences pasākumus, ir iespējams nodrošināt nodarbinātību, izaugsmi un līdzsvarotu sociāli ekonomisko attīstību visās ES dalībvalstīs un tās atsevišķajos reģionos.
Sociālais dialogs kā darba ņēmēju un darba devēju interešu līdzsvarošanas mehānisms var palīdzēt nodrošināt stabilitāti, īpaši nozarēs ar lielu strādājošo skaitu un sniegt pozitīvu pienesumu valsts attīstībai. Tādēļ sociālo partneru – darba devējus un darba ņēmējus pārstāvošo organizāciju – iesaiste lēmumu pieņemšanas procesos un līdzdalība valsts reformu īstenošanā ir būtiska. Daudzu ES valstu pieredze rāda, ka arī nozaru koplīgumi var sniegt būtisku uzlabojumu tautsaimniecības, nozaru un uzņēmumu konkurētspējā.
Nozaru koplīgumi veicina godīgu balansu starp diviem galvenajiem ekonomikas spēlētājiem – darba devējiem un darba ņēmējiem: tiem, kuri dod darbu, un tiem, kuri veic darbu. Koplīgumiem dažās ES valstīs ir bijusi loma arī, lai uzturētu savu konkurētspēju. Piemēram, Beļģijā 1996. gadā koplīgumi paredzēja atalgojuma pieaugumu, par pamatu ņemot atalgojumu galvenajās tirdzniecības valstīs, piemēram, Vācijā un Luksemburgā. Līdzīgi arī Īrijā 2011. gadā dažas no arodbiedrībām piekrita nelielam 2% atalgojuma pieaugumam atbilstoši inflācijas lielumam pēckrīzes periodā. Līdz 2014. gadam šāda tipa koplīgumi bija jau pēc skaita 220, aptverot vairāk nekā 50 000 darbinieku.
Šie divi piemēri tieši norāda uz darba kolektīvo attiecību lomu atalgojuma un attiecīgi arī nodarbinātības veicināšanā un sociāli ekonomiskajā konverģencē. Kā liecina ES valstu pieredze, nozaru koplīgumi kalpo kā “automātiskie stabilizatori” ekonomisko un politisko pārmaiņu laikos.
Latvijai būtu bijis daudz ko mācīties no citām valstīm, kā nozaru un uzņēmumu līmenī sekmēt augšupvērstu konverģenci ar citām ES valstīm un nozarēm. Latvijā darba kolektīvo attiecību pozitīvās prakses iespējas nav tikušas savulaik izmantotas, lai, iespējams, jau savlaicīgi novērstu darbspējīgo cilvēku īpaši augsto emigrāciju un Latvijas reģionu depopulāciju, kas ir novedis pie darbaspēka trūkuma. Likumdevējam būtu jāļauj nozarēm sociālā dialoga ietvaros pašregulēties un noteikt nozarēm atbilstošus un adekvātus nodarbinātības nosacījumus.
ES iestāžu loma ir sekmēt sociālā dialoga labās prakses pārņemšanu un ieviešanu, savukārt ES dalībvalstu, tajā skaitā Latvijas, loma – būt atvērtiem sociālā dialoga labajai praksei. Atbalsts darba kolektīvajām sarunām un koplīgumiem nacionālā līmenī ir dalībvalsts atbildība. ES atzīst un uzsver sociālā dialoga lielo lomu un turpinās veicināt sociālo partneru iesaisti ES semestra procesos. ES iestādes, gatavojot valstu specifiskās rekomendācijas, sagaidāms, turpmāk īpašu uzmanību pievērsīs sociālā dialoga darbībai un koplīgumu attīstībai Latvijā.
