“Es biju puika, kas labprāt spēlējās ar lelli…” Aidis Tomsons ir par to, ka katram ir tiesības būt tādam, kādam Dievs ļāvis piedzimt 0
Stambulas konvencijas kontekstā neskaitāmi cilvēki dalās ar savām pārdomām un sajūtām. Tas pamudinājis arī iemīļoto žurnālistu Aidi Tomsonu atklāt savu viedokli un pieredzi.
Savā “Facebook” ierakstā Aidis ir patiešām atklāts. Lūk, kas viņam sakāms!
“Mani mīļie draugi! Piedodiet, ka es neiesaistos diskusijās zem saviem ierakstiem par konvenciju. Es neticu, ka tam ir liela jēga. Es redzu, ka kaislīgajās argumentu cīņās, kas pēdējās dienās plosās soctīklos, katrs balstās uz saviem avotiem, izplatot visādas interpretācijas. Mana priekšrocība ir tā, ka es nedaudz māku lasīt juridiskus tekstus, tāpēc es pats lasu konvenciju nevis balstos citu skaidrojumos un citu komentāros.
Un es neticu, ka ar saviem komentāriem mēs varam viens otru pārliecināt mainīt domas. Katram jau ir izveidojies savs viedoklis, mēs tāpat to neizmainīsim, tāpēc nav vērts traumēt savu garīgo līdzsvaru strīdos, kas nes tikai nevajadzīgas emocijas.
Es savus ierakstus ielieku vien tāpēc, lai citiem būtu skaidrs, kāda ir mana nostāja. Konvencijas sakarā man ir sava nostāja, un es labprāt to īsi izklāstu tiem, kam tas interesē. Tas arī viss.
Šodienas mazajā ierakstā tikai paskaidrošu, kāpēc es esmu esmu dženderists (pašam sanāca smiekli, kā tas izklausās) Nu labi, latviskāk sakot, kāpēc es savā ģimenē labprāt ļaujos mūsu sociālā dzimuma (latviskais tulkojums) dekonstruēšanai, par ko citi savukārt uztraucas.
Īsā atbilde – jo daļēji es jau tā tiku audzināts. Šajā foto, kur tētis mani pacēlis, var pamanīt lelli. Es vēl tagad to atceros – jā, es biju puika, kas labprāt spēlējās ar lelli. Un man mazliet patika adīt. Ne daudz, bet tomēr. Es nekad neesmu aizrāvies ar auto, kā to darīja mani vienaudži. Nu, nebiju tāds stereotipiski īsts puika. Savukārt mūsu vidējais dēls Justs, kad auga, ļoti labprāt iesaistījās dažādas rokdarbos.
Atceros, kā ar interesi vēroju: kad notika bērnu nometnes, kurās bija jāizvēlas dažādas nodarbības, viņš viens sēdēja starp meitenēm un tamborēja vai adīja. Es mazliet brīnījos, ka viņš nebaidījās no citu puiku izsmiekla. Bet tās nu viņš ir – mazliet mākslinieks, pabeidza mākslas skolu. Bet es priecājos, ka viņš bija ar savu nostāju. Tiesa, tagad studē programmēšanu LU, un māksla ir vien hobijs. Gudrs matemātiķis, kurš ir ļoti iejūtīgs pret savu draudzeni, ar kuru draudzējas jau vairākus gadus. Kā jau rakstīju, es priecājos par visiem saviem dēliem.
Tāds nu es esmu dženderists – paskaidroju, lai jūs saprotat, kāpēc es arī šajā kontekstā neraizējos par Stambulas konvenciju. Nesen neklātienē iepazinos ar vienu sievieti, kurai nācās agri pamest tēva mājas, jo viņai savukārt ļoti patika auto lietas, bet viņas ģimene nespēja viņas “vīriešu” aizraušanos pieņemt, viņa piedzīvoja daudz pazemojumu šajā sakarā. Tagad viņa šoferē lielo fūri. Atzīst, ka joprojām saskaras ar to, ka citi šoferi pret viņu izturas ar pārākuma sajūtu. Un reizēm, kad ir kāds grūtāks darbs, tad vīrieši sastājas apkārt, smīn, bet speciāli nepalīdz – sak, nu, kā tu tagad, dāmīt, tiksi ar šo galā? Pati gribēji!…
Es esmu par to, ka mūsdienās katram ir tiesības būt tādam, kādam Dievs ir ļāvis viņam piedzimt. Ja kādai meitenei patīk auto, bet puikam adīt, tad kāpēc gan nē?”
