“Mamma bērnībā stāstīja, kā es brīnumaini izdzīvoju…” Aidis Tomsons dzimšanas dienā dalījies ar dziļi personisku ierakstu 0
Sociālajos tīklos žurnālists un “Latvijas Radio” raidījuma “Brīvais mikrofons” vadītājs Aidis Tomsons 28. oktobrī, atzīmējot savu 55. dzimšanas dienu, dalījies ar atklātu un dziļi personisku ierakstu. Tajā viņš pateicas par dzīvi, dalās atmiņās no agras bērnības, piemin aizgājušo māti, runā par novecošanu un attiecībām ar Dievu, ģimeni, kā arī jēgpilnu dzīvi.
Viņš vietnē “Facebook” raksta: “Paldies, mīļie, ikvienam par jaukajiem sveicieniem, kas šodien birst manā laika joslā. Ļaujiet šoreiz man pateikt paldies visiem šādi – ar vienu atsevišķu ierakstu šeit. Es esmu laimīgs, ka man ir iespēja būt, piedzīvot, dalīties un izbaudīt.
Jau 55 gadus esmu šajā pasaulē. Māmiņa ir aizmigusi, tētis ir vēl kopā ar mums. Es apzinos, ka Dievs ir gribējis, lai es dzīvoju un darbojos. Mamma bērnībā šad un tad stāstīja, kā es brīnumaini izdzīvoju, kad īsi pēc piedzimšanas smagi saslimu.
Kad, man mirstot, vecāki esot padevušies un teikuši Dievam – lai ar mani notiek tā, kā tam jānotiek -, sākušies riskanti, bet interesanti procesi. Toties man negribas gavēt – jo iztikt bez ēšanas nedēļas garumā vien nepilna mēneša vecumā laikam nebija viegli, es nez kāpēc esot dienu un nakti raudājis. Esmu savulaik šo mammas atmiņu stāstu publicējis.
Visu savu dzīvi esmu bijis Dieva luteklis. Es varu tikai brīnīties, kāpēc tā. Bet mazliet es atbildi nojaušu. Kad es kļuvu tētis, es sāku saprast, ko nozīmē senie vārdi, ka mēs visi esam dievi. Jo būt vecākiem faktiski nozīmē kļūt par dieviem. Es izbaudu visu to, ko jūt tēti – mīlestību, uzupurēšanos, prieku, raizes, ilgas palīdzēt, sāpes, šis uzskaitījums var būt nebeidzami garš.
Vēl kādu brīdi esmu šajā pasaulē savējiem vajadzīgs, tāpēc es turpinu dzīvot. Bet tāpat kā man ir divi tēti, zemes un Debesu, tāpat manējiem ir divi. Cik tas ir labi! Ko nespēju es, to spēj Viņš.
Viena lieta gan man ir jāatzīst, es pamazām nevaru vairāk, nekā varēju kādreiz. Protams, vēl es skrienu un lecu, uz piekto stāvu radiomājā lecu pa diviem pakāpieniem un vispār aktīvi ņemos. Bet apzinos, ka spēka jau ir mazāk un sāpes kļūst par biežāku ikdienu. Bēres arī ir regulārāka dzīves sastāvdaļa. Šogad par vēl vienu klasesbiedru ir kļuvis mazāk. Jūs teiksiet – galīgi garām 55. dzimšanas dienā runāt par ko tādu!
Bet kad vēl būs labāka izdevība pateikt savas sajūtas par šo?!- proti, es no sirds priecājos, ka palieku vecāks! Es lielāko mūža daļu esmu tomēr nodzīvojis, un man par to ir īsts prieks! Es negribētu dzīvot mūžīgi! Es gribu dzīvot jēgpilni, savu dzīvi un darbošanos izbaudot, bet, ja pienāks brīdis šo pasauli atstāt, tas būs ne mazāk forši!
Vakardienas intervijā radio gan man mudināja par šo šaubīties. Saprotu, ka pati aiziešana no šīs dzīves varētu nebūt viegla, bet ja Dievs visu dzīves laiku par mani tā rūpējas, tad es ticu, ka arī to viņš palīdzēs pārvarēt tikpat uzticīgi.
Bet lai jums nebūtu sajūta, ka esmu nojūdzies un sācis sev rakstīt nekrologu, tad ziniet – es vēl kādu laiku esmu noskaņojies dzīvot. Banka šad un tad man atgādina, ka neesmu apdrošinājis savu dzīvību, bet es saku, ka vēl dzīvošu. Nezinu, kāpēc manī ir tāda sajūta.
Protams, viss ir Dieva rokās. Vai nu es esmu tas, kurš rūpējas par citiem, vai tas, kuru pašu vajadzēs aprūpēt (protams, to negribētos, bet arī tā ir tikpat iespējama nākotne), bet es esmu laimīgs, ka man ir šī dzīve, man ir mīloša sieva un superīgi jaunieši (par bērniem viņus vairs negribas saukt), jēgpilns darbs, atbalstoša draudze un īpašas attiecības ar Debesu Tēti, forša māja un nu jau kaut cik iekopts dārzs, uzticami draugi un jauki kolēģi… arī šis saraksts ir nebeidzami garš.
Pat Feisbuks ir laba lieta, ja to prātīgi lieto, vai ne?
Lūk, tādas tapušas manas pārdomas šajā dzimšanas dienā! Paldies tiem, kas ļāvāties tās izlasīt. Pārskrēju tikko ar acīm pāri rakstītajam un mēģinu saprast, kāpēc uz vecumu kļūstu tāds apnicīgs prātuļotājs? Ceru, ka nekļūšu par vectētiņu, kas nosēdina uz ceļa kādu no mazbērniem un saka: „Tagad paklausies vecu un pieredzējušu vīru!…””
