“Es Elzu katru rītu modināju, vedu pie ārsta, atgādināju trešdienās paņemt flautu uz skolu!” Maija pēc šķiršanās baidās zaudēt meitu, jo vīram ir vairāk naudas
0
Šķiršanās nekad nav vienkārša. Sadalīt vienu dzīvi divās daļās ir smagi katram, tomēr visgrūtāk, ja ģimenē aug bērns, kuram turpmāk arī piespiedu kārtā jāmaina visa dzīve. Ar savu stāstu pie mums vērsusies Maija, kurai atbildes, kā turpmāk labāk rīkoties un kas notiks, ka šķiršanās aizvedīs līdz tiesai, stāsta zvērināts advokāts Lauris Klagišs.
“Pēc šķiršanās mēs abi uzskatām, ka mūsu astoņus gadus vecajai meitai Elzai būtu jādzīvo tieši pie mums. Un laikam visgrūtākais ir tas, ka neviens no mums sevi neredz kā slikto vecāku. Katrs ir pārliecināts, ka dara to, kas bērnam būs vislabāk.
Es līdz šim esmu bijusi tā, kas lielākoties rūpējās par Elzas ikdienu.
Es viņu modināju no rītiem, taisīju brokastis, vedu uz skolu, atcerējos par ārsta vizītēm, vecāku sapulcēm, dzimšanas dienām, sporta tērpu un to, ka trešdien vajag paņemt līdzi flautu. Es zinu, ko viņa ēd un ko neēd, zinu, kā viņa uzvedas, kad ir nogurusi, un zinu, ka pirms kontroldarbiem viņai sāp vēders, lai gan patiesībā nekas nekaiš.
Tāpēc man ir ļoti grūti pieņemt domu, ka pēc šķiršanās Elzas galvenā dzīvesvieta varētu būt pie tēva. Man šķiet – kā var vienā brīdī nolikt malā visu to, ko esmu darījusi šos astoņus gadus, un pateikt, ka tagad viņai būtu labāk dzīvot citur?
Savukārt Elzas tēvs uz situāciju skatās citādi. Viņš saka, ka viņam ir lielāks dzīvoklis, Elzai tur varētu būt sava istaba, viņa ienākumi ir stabili un viņš var nodrošināt vairāk, jo viņam ir labāks darbs un līdz ar to, protams, lielāka alga. Viņš runā par privātskolu, dejošanu, peldēšanu, kam Elza pēdējā gada laikā pievērsusies pastiprināti, un ceļojumiem vasarā. Viņaprāt, bērnam ir vajadzīgas iespējas, un viņš tās varot dot.
Es to dzirdu, un, protams, daļa no manis saprot viņa argumentus. Es arī gribu, lai manai meitai nekā netrūktu.
Taču vienlaikus mani sāpina sajūta, ka nauda un lielāks mājoklis pēkšņi tiek nostādīti pretī ikdienas rūpēm, ko nevar izmērīt naudā.
Ar laiku mūsu sarunas kļuva arvien asākas. Viņš pārmeta man, ka es pārāk kontrolēju Elzu un neļauju viņai kļūt patstāvīgai. Es savukārt pārmetu viņam, ka līdz šķiršanās brīdim viņš nebija tas, kurš ikdienā zināja, kas bērnam vajadzīgs.
No sarunām par Elzu mēs diezgan ātri nonācām līdz sarunām par to, kurš no mums ir “labāks vecāks”. Un tad jau sākās veco aizvainojumu vilkšana ārā. Kurš vairāk strādāja. Kurš mazāk bija mājās. Kurš aizmirsa bērnudārza koncertu. Kurš reiz nepiezvanīja. Kurš bērnam kaut ko apsolīja un neizdarīja.
Bet pa vidu tam visam ir Elza. Viņa ir astoņus gadus vecs bērns, kurš mīl abus savus vecākus. Viņa nezina, kāpēc mamma un tētis pēkšņi tik daudz runā par to, “kur viņa dzīvos”. Viņa tikai redz, ka mēs vairs neesam kopā un ka katra saruna par nākotni kļūst aizvien stresaināka. Es joprojām uzskatu, ka Elzai būtu labāk dzīvot pie manis, bet mani biedē, ka strīdi ar vīru novedīs pie tiesas. Ar ko man tādā gadījumā rēķināties? Vai tiešām tam, kuram dziļāks maks ir lielāka iespēja arī saņemt pilnu aizbildniecību pār bērnu?” Maija jautā.
Zvērināts advokāts Lauris Klagišs skaidro, ka šādos strīdos tiesas galvenais uzdevums nav noskaidrot, kurš no vecākiem ir “labāks”. Tiesa vērtē pavisam ko citu – kurš risinājums konkrētajā situācijā vislabāk atbilst bērna interesēm un vajadzībām.
Nauda un lielāks dzīvoklis paši par sevi uzvaru nedod
Tas nozīmē, ka Maijas aprakstītajā situācijā tēva lielāks mājoklis, stabili ienākumi, iespēja apmaksāt privātskolu, pulciņus vai ceļojumus ir tikai daļa no kopējās ainas.
Šie apstākļi tiesai var būt nozīmīgi, taču tie paši par sevi neizšķir jautājumu par to, pie kura vecāka bērnam būtu jādzīvo.
Klagišs norāda, ka daudz svarīgāk ir saprast, kā bērns dzīvojis līdz šim – kurš vecāks ikdienā viņu aprūpējis, vedis uz skolu un pie ārsta, palīdzējis ar mācībām, nodrošinājis ēdināšanu un bijis līdzās emocionāli sarežģītos brīžos.
Materiāli pieticīgāks vecāks var bērnam nodrošināt daudz lielāku stabilitāti un emocionālo drošību nekā vecāks ar ievērojami lielākiem ienākumiem.
Savukārt nauda pati par sevi nevar kompensēt ilgstošu neiesaistīšanos bērna dzīvē, grūtības sadarboties ar otru vecāku vai bērna emocionālo vajadzību ignorēšanu.
Tiesai būtiski ir tas, vai bērna pamatvajadzības tiek pienācīgi nodrošinātas, nevis tas, kurš vecāks var piedāvāt dārgāku dzīvesveidu.
Skatīsies, kurš līdz šim patiešām rūpējies par bērnu
Maijas stāstā svarīgs varētu būt apstāklis, ka tieši viņa līdz šim lielākoties nodrošinājusi meitas ikdienas aprūpi. Tiesai interesēs nevis tikai vecāku apgalvojumi, bet arī tas, ko iespējams objektīvi pierādīt.
Var tikt vērtētas pedagogu un ārstu sniegtās ziņas, vecāku saziņa ar skolu, darba režīms, liecinieku teiktais, aprūpes kalendāri un citi praktiski pierādījumi, kas palīdz saprast, kurš vecāks līdz šim bijis vairāk iesaistīts bērna ikdienā.
Svarīga ir arī bērna emocionālā saikne ar abiem vecākiem un tas, kā dzīvesvietas maiņa varētu ietekmēt viņa ierasto dzīvi. Tiesa vērtēs, kur atrodas bērna skola, draugi, interešu izglītības nodarbības, cik liela būtu ikdienas rutīnas maiņa un vai pārcelšanās neradītu bērnam nevajadzīgu papildu stresu.
Klagišs norāda, ka tiesu praksē tiek vērtēts arī risks bērnam radīt neatgriezenisku emocionālu traumu, ja viņš bez pietiekama pamata tiek šķirts no vecāka, ar kuru izveidojusies īpaši cieša saikne.
Vienlaikus līdzšinējais aprūpētājs automātiski neiegūst priekšrocību. Tiesa skatās arī uz pašreizējo situāciju un to, kā katrs no vecākiem spēs rūpēties par bērnu turpmāk.
Tiesa vērtēs arī to, vai vecāki spēj sadarboties
Ļoti būtisks faktors ir abu vecāku spēja nolikt malā savstarpējos konfliktus un sadarboties bērna interesēs. Tiesai var būt svarīgi redzēt, kurš no vecākiem spēj pieņemt, ka bērnam ir nepieciešamas attiecības arī ar otru vecāku.
Ja viens no vecākiem regulāri kavē saskarsmi, provocē konfliktus, cenšas bērnu izmantot savstarpējās attiecību kārtošanas procesā vai rada priekšstatu, ka otrs vecāks bērnam nav vajadzīgs, tas var kļūt par būtisku apstākli tiesas vērtējumā. Tātad situācija, kurā viens vecāks saka: “Pie manis bērnam būs labāk, tāpēc otru viņam praktiski nevajag,” nebūt nav priekšrocība.
Gluži pretēji – gatavība saglabāt bērnam pilnvērtīgas attiecības ar abiem vecākiem ir viens no bērna interešu izvērtēšanas elementiem.
Arī astoņus gadus vecās Elzas viedokli var ņemt vērā
Svarīgs jautājums ir arī pašas Elzas vēlmes. Klagišs skaidro, ka bērna viedoklis ir jānoskaidro, ja bērns ir pietiekami nobriedis, lai to formulētu. Nav viena konkrēta vecuma, pēc kura bērns pēkšņi pats var izlemt, pie kura vecāka dzīvot. Arī astoņus gadus veca bērna viedoklim var būt nozīme.
Tiesa vērtēs, vai bērna vēlme ir konsekventa, saprotami pamatota un brīvi izteikta. Īpaši svarīgi ir noskaidrot, vai kāds no vecākiem bērna viedokli nav ietekmējis.
Piemēram, ja bērns saka, ka vēlas dzīvot pie tēva tikai tāpēc, ka tur viņam apsolīts jauns telefons, suns vai mazāk mājasdarbu, tas nebūs tas pats, kas bērna ilgstoša un pamatota vēlme palikt vidē, kurā viņš jūtas emocionāli drošāk.
Savukārt, ja bērns skaidri un ilgstoši norāda, ka nevēlas mainīt skolu, draugus un ierasto dzīvesvietu, arī šim apstāklim var būt būtiska nozīme. Tomēr bērna vēlme nav vienīgais kritērijs. Tiesa var pieņemt arī tādu lēmumu, kas neatbilst bērna paša izteiktajai vēlmei, ja secināts, ka cits risinājums labāk atbilst viņa interesēm.
Bērna viedokli parasti cenšas noskaidrot saudzīgā veidā – ar bāriņtiesas vai psihologa palīdzību, nevis nostādot bērnu tiesas zālē starp mammu un tēti un liekot izvēlēties vienu no viņiem.
Ja bērnu sāk noskaņot pret otru vecāku
Viens no smagākajiem scenārijiem šķiršanās laikā ir situācija, kad bērns tiek iesaistīts vecāku konfliktā un viens no vecākiem mēģina viņu noskaņot pret otru.
Klagišs iesaka šādā situācijā neatbildēt ar to pašu un nepārvērst bērnu par “liecinieku”, kuru nepārtraukti iztaujā par to, ko mamma vai tētis viņam teicis.
Tā vietā nepieciešams fiksēt konkrētus gadījumus – sarakstes, nenotikušas saskarsmes reizes, otra vecāka rīcību, kā arī būtiskas izmaiņas bērna uzvedībā.
Ja rodas aizdomas, ka bērna attieksme pret vienu no vecākiem tiek mērķtiecīgi ietekmēta, lietderīgi var būt iesaistīt bāriņtiesu un bērnu psihologu.
Ar vienkāršu apgalvojumu “viņš bērnu noskaņo pret mani” tiesai nepietiks. Jāvērtē visa situācija – vecāku savstarpējā komunikācija, iepriekšējā saskarsmes kārtība, bērna pieredze un apstākļi, kādos viņa viedoklis ir veidojies.
Ja saskarsmes kavēšana vai bērna noskaņošana pret otru vecāku ir ilgstoša un bērnam kaitē, tas var ietekmēt ne tikai lēmumu par bērna dzīvesvietu, bet arī saskarsmes kārtību un atsevišķos gadījumos jautājumus par aizgādību.
Bāriņtiesas viedoklis būs svarīgs, bet gala lēmumu pieņem tiesa
Šādos strīdos būtiska loma ir arī bāriņtiesai. Tā noskaidro ģimenes apstākļus, var runāt ar bērnu un vecākiem, izvērtēt dzīvesvietas un citus apstākļus un sniegt tiesai savu atzinumu.
Taču bāriņtiesas atzinums nav automātisks spriedums. Tas ir viens no pierādījumiem, kuru tiesa vērtē kopā ar pārējo lietā iegūto informāciju.
Tāpēc vecākiem, kuru strīds nonāk līdz tiesai, jārēķinās ar to, ka uzmanība tiks pievērsta ne tikai tam, cik liela ir māja vai cik daudz katrs pelna. Tiks vērtēta visa bērna dzīve kopumā – līdzšinējā aprūpe, emocionālā piesaiste, ierastā vide, abu vecāku iespējas ikdienā rūpēties par bērnu un, kas ļoti būtiski, viņu spēja bērna intereses nostādīt augstāk par savstarpējiem aizvainojumiem.
Maijas gadījumā tas nozīmē arī to, ka tēva arguments par lielākiem ienākumiem automātiski nenozīmē priekšrocību. Tikpat būtiski būs tas, kurš līdz šim rūpējies par Elzu, kāda ir viņas saikne ar abiem vecākiem, ko pati meitene vēlas un kurš no vecākiem spēs nodrošināt viņai stabilu ikdienu, vienlaikus respektējot bērna tiesības saglabāt attiecības arī ar otru vecāku.
Vai esi nokļuvis situācijā, kur nepieciešams jurista padoms? Raksti man uz [email protected] un es centīšos tev palīdzēt.
