Lai latviskums nepazūd 3
Kā apgalvo S. Kreijere, darbs šajā amatā ir likumsakarīgs, jo viņa ir dzimusi latviete. Silvanas Kreijeres māte ir rīdziniece, bet tēvs – cēsnieks. Kopā ar tēvu viņa 1991. gadā pirmo reizi atgriezās dzimtenē. “Tajā mirklī mani pārsteidza Latvijas dabas krāšņums un daudzveidība, protams, arī kultūras bagātība, kas bija sākusi atplaukt pēc ilgā apspiestības perioda. Es sapratu, ka gribu šeit atgriezties vēl un vēl, ka varu daudz ko paveikt. Domāju, tobrīd manī pamodās latvietība, piederība valstij.”
To arī ik dienas S. Kreijere cenšos nodot abiem dēliem, lai viņi sevi saista ar Latviju – tās tradīcijām, valodu un kultūru. Bērnībā abi apmeklējuši latviešu bērnu dārzu Minsteres latviešu centrā, kā arī gadu mācījušies Rīgas Āgenskalna ģimnāzijā – no tā laika saglabājušās tuvas saites ar draugiem Latvijā.
Runājot par to, kas Silvanai Kreijerei visvairāk patīk Latvijā, viņa stāsta: “Varētu minēt ļoti daudz ko. Ja runājam par taustāmām lietām, tad priecājos, cik sakoptas ir Latvijas pilsētas. Lai gan, ejot pa Rīgu, saprotu, ka tā kļūst arvien līdzīgāka citām lielām pilsētām Eiropā. Taču tā tam jābūt, kļūstot par daļu no Eiropas. Daudz kas tiek pārņemts no citām dalībvalstīm, kas manā skatījumā ne vienmēr ir pozitīvi. Vērtējot mazākas pilsētas, piemēram, Valmieru, Eiropas tuvums ir pozitīva lieta. Savukārt tās attālums no galvaspilsētas ļauj saglabāt īpašības, kas ir tipiskas reģionu pilsētām, piemēram, tirdziņi, tīrība, dabas tuvums. Valmierā attīstība norit saudzīgi, te nav novērojams modernisms un komerciālisms, tā saglabā savu īpašo identitāti, auru… Piemēram, kad agrās rīta stundās dodos pa Valmieras ielām, ik uz stūra var redzēt iedzīvotājus, kuri uzkopj savu mājas apkārtni – savu pilsētu. Šis skats ir ārkārtīgi aizkustinošs. Vācijā tādas lietas neredzēt. Tā, manuprāt, ir mīlestība un cieņa pret savu pilsētu, savu tēvzemi, un tas arī man visvairāk patīk Latvijā.”
