36 gotiņas un aizmirstā konditores profesija: saimnieces Edītes Mickēvičas pieredzes stāsts, kāpēc izvēlējusies dzīvi laukos 11
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”.
Kad veikalā roka stiepjas pēc piena pudeles, vai prātojam, no kurienes tas nācis? Katrai saimniecībai ir savs stāsts par piena ceļu līdz fabrikai. “Mājas Viesis” ciemojas pie Pāles pagasta “Segrumu” saimnieces Edītes Mickēvičas, kas profesionālas konditores amatu uzdevusi par labu brūnaļām un nenieka to nenožēlo.
Darba diena saimniecei sākas agri – piecos, kad jābrauc pakaļ slaucējai uz Pāles centru. Nu jau desmit gadus kūtī ierīkots piena vads, pa kuru no slaukšanas aparātiem piens nonāk tieši dzesētāja cisternā. Nebijusi iekārta, uz palīdzi varēja necerēt, kura tad diendienā cilātu smagās piena kannas! To jau tikai Edīte spēja izturēt, un arī viņai vienubrīd kļuva par grūtu kopt govis un cept tortes. Palikusi pie lopiņiem – nauda sanākusi gruntīgāka, svētkos nebija jāstāv pie krāsns, kad ienāk visvairāk pasūtījumu, un arī abiem puikām varēja veltīt vairāk uzmanības. Tagad dēli jau lieli, gan pašiem savas saimniecības, gan mammai palīdz, jo pats “Segrumu” saimnieks Jānis pāragri aizgājis mūžībā.
Gulbīši no pūdercukura
Laiks, kad cepusi pa desmit tortēm un tūkstoš pīrāgiem dienā, Edītei sen aiz muguras, taču savu pirmo lielo uzvaru viņa joprojām piemin ar lepnumu. Konditores karjera sākusies dzimtajā Alojā, kur atgriezusies pēc mācībām Rīgā. Necik ilgi, kā ģimene pārcēlās uz netālo Pāli, un tā sagadījies, ka Limbažu rajonā rīkotas konditoru sacensības. Ko domā – nesenā ienācēja ar atbilstošu meitas uzvārdu Beķere apsteigusi pieredzējušās kolēģes, izcīnot pirmo vietu. “Tikko nācu no skolas ar jaunām zināšanām un prasmēm, kas noderēja, cepot konkursa torti. Veidoju ļoti smalkus rotājumus ar ābeļziediem no pūdercukura un bitēm no īpašas masas,” ar smaidu savu meistardarbu atceras Edīte. Augstais novērtējums ne tikai krietni cēlis pašapziņu, bet arī klientu loku, un viņa apkārtnē kļuvusi par iecienītu konditori. Ceptuvi ierīkojusi vienā no dzīvojamās mājas telpām, palīgos nākušas radu sievas. Visvairāk darbu saskrēja uz gadskārtu svētkiem, skolas izlaidumiem un jo īpaši uz kāzām. Jaunajiem pāriem gribējies torti ar smalkiem rotājumiem, un Edīte tādus prata veidot. “Tās bija manas firmas tortes, kurām pamatu gatavoju no biskvīta un vārītā krēma, bet rotājumus – gredzenus un gulbīšus – no pūdercukura,” stāsta saimniece. Sākušas cept kārtainos kliņģerus, bet reiz vietējai zemessargu organizācijai uz 25 gadu jubileju dabūjušas gatavu 20 kg smagu torti ar visu emblēmu. Edīte atzīst, ka konditores darbs ir ļoti radošs, varot uztaisīt visu, kas vien ienāk prātā.
Saldā dzīve “Segrumos” beidzās līdz ar krāsni, kad tā saplīsa. Edīte jutusies priecīga un atvieglota, ja kāds prasījis pēc tortes, viņai bijis viegli atteikt – nav kur cept. Arī ģimenei vairs našķus necepot. Vienam no mazdēliem nav ļauts uzturā lietot miltu produktus, bet bezglutēna kūkas labāk padodas vedeklām, ar viņām vīramātei esot paveicies – prasmīgas saimnieces.
Pienu viņu mājās bieži nelieto, jo jāiet pakaļ uz kūti. “Mēs smejam, ka vajadzēs ievilkt vadu arī līdz mājai.” Mazbērniem vecāmamma šad un tad izcep pankūkas, izvāra piena vai kakao ķīseli, ko ēst ar pienu, bet laikā, kad gotiņas atnesušās, sacep jaunpienu ar cukuru un kanēli – kas par gardumu!
Laukos grūti?
“Ļoti grūti, esi noskrējies tā, ka raibs gar acīm, bet katrai lietai ir arī otra puse – vai citā darbā man būtu tik daudz svaiga gaisa un sporta?” prāto Edīte. Sportošana nenotiek trenažieru zālē, bet uz pašu zemes, kad saimniece dzen govis ganos uz pusotru kilometru attālajām pļavām un ik pa laikam kāda jādabū atpakaļ uz takas vai, ejot apgaitā, aplokus apskatīt. Parēķinājusi, ka vasarā noskrienot gandrīz desmit kilometrus dienā. Viņai prātā anekdote par bagātnieku, kas aizvedis dēlu uz laukiem, lai redz, cik tur grūta iztikšana, bet puikam iepaticies – jūties brīvs, jo nav sētas ap mājām, peldies dīķī, nevis hlorētā baseinā, ēd garšīgu un veselīgu ēdienu un tā tālāk.
Arī Mickēviču atvasēm šāda dzīve bija vairāk pa prātam nekā labiekārtotais dzīvoklis pagasta centrā. “Negribam šo betona cietumu!” viņi protestējuši, jo kopš agras bērnības bieži ciemojās vecmāmiņas un vectētiņa lauku mājās netālu kaimiņos.
Vecāki noskatīja pussagruvušu lauku sētu, kur kādreiz darbojās pirmā Pāles skola. Kolhozs saimniecību bija atstājis likteņa varā, ja ne Edīte ar uzņēmīgo Jāni, diez vai tā līdz šai dienai izturētu. Nopirka “Segrumus” par pieciem tūkstošiem rubļu – tolaik tik daudz maksāja septiņi litri spirta, naudai nebija lielas vērtības. Pāris gadu padzīvoja tikai nedēļas nogalēs kā brīvdienu mājā – nakšņoja kādā no istabām uz tikko pļauta siena – romantika. Pirmo naudu nopelnīja ar mežizstrādi un kolhoza brāķēto lopu nobarošanu, nu varēja uzlikt mājai jumtu un izrakt aku. Edīte vēl strādāja Pāles ēdnīcā par vadītāju.
Ko tik neiespēj jaunībā, spriež saimniece. Pašiem nekas nelikās par grūtu, bet palīgos ar visiem bērniem nāca radi – arī jauni un čakli ļaudis. “Dzīvojām kā kopienā, strādājām, rīkojām talkas. Vieni to nespētu, naudas jau tolaik nebija, toties pārtikas netrūka.”
Kad kolhoza mantu dalīja pajās, paši paņēma traktoru, vecāmamma – sešas telītes. Nu bija sava tehnika un ganāmpulkam ielikts pamats. “Sākumā gribējām nobarot gaļai, bet vēlāk vairs nevarējām šķirties,” atceras Edīte.
Kā paradīzē
Tikai kopš pagājušā gada janvāra “Segrumu” bioloģiskais piens no 36 gotiņām vairs neaizplūst kopējā katlā. Ik dienu to atsevišķi savāc Limbažu pienotava un izmanto siera gatavošanā. Piensaimniecības ceļš nācis pašsaprotami, jo zeme atrodas purva malā, zāle pļavās aug griezdamies – īsta govju paradīze! Edītes tēvs, diplomēts agronoms, allaž mācījis nevis cīnīties ar dabu, bet izprast to. Platības, kas nav piemērotas labībai, der lopkopībai, turklāt visapkārt dīķi, blakus Svētupe ar palienēm, purvmalas apaugušas ar krūmiem, kur govīm un teļiem paslēpties no dunduriem un knišļiem. Minerālmēslus vai kādu citu sintētisko ķīmiju te nemaz nav vērts kaisīt.
Bioloģiskā saimniekošana prasa dzīvniekiem labturīgu dzīvi – sākoties ganību periodam, tie uzturas tikai pļavā, uz kūti atnākot slaucamā laikā. Arī ziemā, aukstumā lopiņi tiek laisti laukā, lai izkustas un paberzējas gar kokiem, pēc tam esot gan tīrāki, gan mierīgāki.
Pilsētnieku priekšstats, ka laukos lopkopjiem dzīve paiet govij pie astes, ir novecojis, skaidro Edīte. “Tā vairs nav, taču vajag uzticamu un kārtīgu komandu. Man tāda ir, tāpēc varu aizbraukt ceļojumā uz nedēļu vai pat ilgāk, un, atgriezusies redzu, ka viss labā kārtībā.”
Ik vakaru viņa aizstaigājot līdz mammai, kas dzīvo kaimiņos savā mājā. Pasēž stundiņu, paada, jo abas ir rokdarbnieces, pakavējas atmiņās, papļāpā par saimniecību un jauno paaudzi. Edītei ir četri mazbērni – gan palīgi, gan novatori – datorā pat saplānojuši, kā jāpārveido ferma, lai ērtāka strādāšana. “Nu lielāka prieka par bērniem un mazbērniem jau nevar būt,” viņa nosaka.
Edītes receptes!
Kartupeļu sacepums dofiniešu gaumē
4 personām
Piens ir būtiska šīs franču kulinārā mantojuma receptes sastāvdaļa. Ēdienu oriģinālvalodā sauc par gratin dauphinois, latviski – dofiniešu kartupeļu sacepums. Daudz kulināro versiju tas piedzīvojis, visbiežākā atkāpe ir pievienotais siers, taču oriģināli kartupeļu sacepumu gatavo vienā noteiktā veidā. Piedāvājam recepti*, kas nākusi tieši no dzimšanas vietas – Dofinē provinces Francijas dienvidaustrumos.
Sastāvdaļas:
750 g miltainu kartupeļu, 1 ķiploka daiviņa, 50 g sviesta, ap 300 ml piena (tik daudz, lai varētu nosegt kartupeļus), sāls, pipari, rīvēts muskatrieksts, 300–350 ml saldā krējuma.
Gatavošana:
Kartupeļus nomizo un ātri nomazgā tekošā ūdenī, lai neiet zudumā ciete, kas nepieciešama sacepuma mērces iebiezināšanai. Pēc tam tos sagriež vai uz rīves sarīvē ļoti plānās šķēlītēs. Seklu veidni ierīvē ar sagrieztu ķiploka daiviņu un bagātīgi ieziež ar daļu sviesta. Liek veidnē kartupeļus, pārlej ar pienu, pārkaisa ar sāli, pipariem un muskatriekstu un uzvāra uz pavarda vai cepeškrāsnī. Kartupeļiem pielej pusi krējuma, izmaisa un pārkaisa ar sasmalcinātu atlikušo sviestu. Cep 150 °C karstā cepeškrāsnī 1,5–2 h, pa laikam pielejot atlikušo krējumu un sacepumu nedaudz izcilājot, lai neveidojas cieta virskārta. Virskārta nebūs pārlieku brūna un sacepums neizkaltīs, ja trauku drīz pēc ievietošanas krāsnī apklāj ar alumīnija foliju.
Kad krējums ir sabiezējis un līdz cepšanas beigām atlikušas 10 min, foliju noņem, paaugstina temperatūru līdz 200 °C, lai sacepums iegūtu patīkamu nokrāsu.
Tradicionāli ēdienu pasniedz pie ceptas vai grilētas gaļas, taču tas labi garšo arī kā pamatmaltīte kopā ar svaigiem salātiem.
* Izmantota Dofinē pavāra Mišela Rostanga recepte no Mariannes Kaltenbahas grāmatas par Francijas virtuvi sērijā “Pasaules tautu kulinārija”, ko izdevusi izdevniecība “Jāņa sēta”.
Piena ķīselis ar dzērveņu mērci
4 personām
Sastāvdaļas:
Piena ķīselim: 600 g piena, 70 g cukura, 45 g kartupeļu cietes, 30 g mandeļu skaidiņu (var izmantot arī sadrupinātus lazdu riekstus), 9 g vaniļas cukura.
Mērcei: dzērveņu ķīselis.
Gatavošana:
Verdošam pienam pievieno cukuru, uz sausas pannas apceptas gaiši brūnas mandeļu skaidiņas, vaniļas cukuru un pienā atšķaidītu kartupeļu cieti. Uzvāra uz mazas uguns, maisot ar koka karoti.
Ķīseli lej deserta šķīvjos, pārkaisa ar mandelēm, kad atdzisis, pārlej ar dzērveņu mērci.
Ja grib mazāk staipīgu ķīseli, pusi cietes var aizstāt ar kviešu miltiem.
Recepte daļēji aizgūta no Ņinas Vasiļūnes un Anitas Pasopas grāmatas “Latviešu ēdieni”!
