Hansens: Nākamgad inflācija būs būtiski mazāka. Vai arī Latvijā? 24
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā Ekonomikas departamenta vadītājs un Fiskālās disciplīnas padomes loceklis profesors Mortens Hansens stāsta, cik sekmīga var būt cīņa pret inflāciju pasaulē un kādas ir Latvijas budžeta perspektīvas šajā kontekstā.
Pasaules centrālās bankas – kā ASV Federālo rezervju sistēma vai Eiropas Centrālā banka – nu jau vairākus mēnešus agresīvi paaugstina bāzes procentu likmes, šādi bremzējot visu veidu pieprasījumu ekonomikā. Eksperti, piemēram, SEB bankas Finanšu tirgus pārvaldes vadītājs Andris Lāriņš, šo rīcību nosaukuši par avārijas bremzēšanu, pirms inflācijas cenu–algu spirāle ir sākusi griezties katastrofāli ātri.
Taču paliek jautājums par to, cik efektīva būs šī rīcība, ņemot vērā, ka inflācijas galvenais iemesls ir augstās fosilo energoresursu cenas, nevis pārmērīgais pieprasījums. Kā šķiet jums?
M. Hansens: Esmu optimists – man šķiet, ka bāzes procentu likmju celšanai būs ļoti ātrs efekts inflācijas mazināšanā, tostarp arī Latvijā. Būs arī ne tik patīkamas sekas – samazināsies ekonomiskā aktivitāte, palielināsies bezdarbs – bet, cerams, ne pārāk daudz. Hipotekāro kredītu maksātāji noteikti to sajutīs uz savas ādas.
Notiks neliela recesija, tā jau notiek, un tas “uzliks vāku” inflācijai, neļaus tai kļūt nekontrolējamai. Svarīgi ir tas, ka centrālās bankas šoreiz reaģējušas laikus, vēl pirms visbīstamākā inflācijas izpausme – algu–cenu spirāle – sākusi ātri griezties. Proti, augošās cenas veikalos liek darbiniekiem prasīt augstākas algas, kas savukārt pārvēršas vēl augstākā preču pašizmaksā un cenās, šī spirāle var griezties ļoti ilgi, un to bija nepieciešams apturēt.
Kas ir pamatā jūsu optimismam, ka inflācijas apmēru ierobežošana notiks samērā ātri? Ja atceramies pēdējo lielo inflācijas krīzi rietumvalstīs pagājušā gadsimta 70. gados, tad inflācijas ierobežošana prasīja septiņus līdz desmit gadus.
Šoreiz centrālās bankas reaģējušas daudz ātrāk, un es ceru, ka arī valdības mācījušās no pagātnes un spēs ierobežot izdevumus šajā situācijā. Tas liek cerēt, ka šoreiz viss notiks krietni labāk un ātrāk. 70. gados domāšana bija citāda – toreiz sprieda, ka labāk patērētājiem kompensēt cenu pieaugumu, un tas lika jau minētajai inflācijas spirālei griezties arvien ātrāk. Tagad valdības zina, ka šāda politika dārgi izmaksās un cīņa ar sekām aizņems ilgu laiku.
Jūs esat ļoti augstās domās par valdību spējām mācīties no piecdesmit gadus senas vēstures…
Jā, esmu optimists (smejas). Tomēr manu optimismu pastiprina arī dažādas iedrošinošas pazīmes – energoresursu, metālu, graudu un citu izejvielu cenu pieaugums ir apstājies.
Šobrīd jā, jo Eiropas gāzes rezervuāri ir gandrīz pilni, taču, ja iestāsies auksts laiks un krātuves sāks strauji tukšoties, cenas var atkal sākt augt.
Var, un to paredzēt nav iespējams. Taču vienlaikus attīstās arī sašķidrinātās gāzes termināļi un atjaunojamo resursu enerģētika. Svarīgi būtu pamanīt – lai inflācija saglabātos augstā līmenī, cenām būtu jāturpina augt katru mēnesi. Taču šobrīd tas notiek daudz mazākā mērā, inflācija joprojām ir augsta tādēļ, ka mēs cenas salīdzinām ar tām, kādas bija pirms gada, bet izmaiņas mēneša ietvaros vairs nav tik lielas. Tādēļ ir pamats domāt, ka lielais inflācijas vilnis ir jau pagājis.
Esmu redzējis ASV finanšu vēstures grafikus, kas atspoguļo faktu, ka augstas inflācijas ierobežošanai Federālo rezervju sistēma ir cēlusi bāzes procentu likmes pusotru reizi augstāk par inflācijas līmeni. Izmantojot šo piemēru – pašreizējā inflācija eirozonā ir apmēram 10%, vai varam gaidīt, ka ECB pacels procentu likmes līdz 15% tās apkarošanai?
Labs jautājums, tomēr atbilde ir – nē. Šādas procentu likmes vienkārši nogalinātu ekonomiku. Tas nenozīmē, ka ECB gatavojas apstāties pie pašreizējām 2% bāzes procentu likmēm – mēs noteikti redzēsim augstākas. Taču 15% likmes nebūs arī vajadzīgas, jo šoreiz, kā jau minēju, centrālās bankas ir paspējušas sākt rīkoties, pirms sākusi griezties inflācijas spirāle. Proti, cenas veikalos gan ir būtiski pieaugušas, bet nozīmīgs algu palielinājums ekonomikā pagaidām nav sekojis. Ir ļoti svarīgi tas, ka ir paspēts nobremzēt šo inflācijas attīstības nākamo fāzi. Turklāt dažādi dati liek domāt, ka patērētāji negaida ilgu augstu inflācijas līmeni, to uztver kā īstermiņa krīzi.
Eiropa no augstajām energoresursu cenām ir cietusi visvairāk, un tās stratēģija ir aizvietot fosilos energoresursus ar atjaunojamiem energoresursiem. Pirmajā brīdī tā liekas saprātīga stratēģija, taču tikai līdz brīdim, kad saproti, ka valsts, kura visvairāk spējusi aizvietot fosilo enerģiju ar vēja un saules enerģiju, Vācija, vairāku desmitu gadu laikā spējusi aizvietot tikai 6% no fosilajiem resursiem un vēl jāaizvieto 94%. Citur skaitļi ir vēl iespaidīgāki. Tādēļ arī jautājums – vai šī stratēģija ir reālistiska?
Domāju, ka tas aizņems ilgu laiku un ka bez atomenerģētikas šajā aizvietošanā iztikt nevarēs. Tādēļ domāju, ka Vācija un Zviedrija izdara lielu kļūdu, atsakoties no saviem atomreaktoriem. Labi, ka diskusija par to pamazām sākas arī Baltijas valstīs. Ja ES prasību dēļ Lietuva nebūtu bijusi spiesta pārtraukt Ignalinas AES darbību, tad enerģētiskā situācija Baltijā būtu krietni labāka.
Latvija un pārējā pasaule pēdējos divus gadus pavadījusi vienā krīzē un tagad pilnās burās dodas iekšā nākamajā. Kā jūs vērtējat Latvijas valdības sniegumu iepriekšējās krīzes pārvarēšanā, un cik lielā mērā šis sniegums ir veicinājis pašreizējo inflācijas vilni?
Tas veicināja gan, bet es neesmu gatavs Latvijas valdību nosodīt par soļiem, kas tika sperti. 2020. gadā, kad tas viss sākās, visa pasaule bija ļoti norūpējusies un bija pārliecināta, ka būs jātērē milzu nauda šīs krīzes pārvarēšanai, patērētāju un uzņēmumu atbalstīšanai. Lai gan veselības jomā katastrofa tiešām bija liela, tomēr ekonomiski šī krīze par katastrofu neizvērtās. Neizvērtās tāpēc, ka valdības ieplūdināja ekonomikā lielu naudas daudzumu. Skatoties šodienas acīm, mēs varētu teikt – varbūt tik daudz nemaz nevajadzēja, taču ne Latvijas, ne citu valstu valdības to nevarēja paredzēt. Valdībām bija jārīkojas lielas neskaidrības apstākļos, un tās darīja, ko spēja, grūti tur kaut ko pārmest. Tika sasniegts vismaz viens ļoti pozitīvs rezultāts – bezdarbs Covid-19 gados īpaši nepieauga.
Neskatoties uz to, ka visās valstīs balstīja uzņēmumus un patērētājus, šī gada vidū Igaunijai un Lietuvai ir budžets ar pārpalikumu – attiecīgi 1,8 un 1,9% no IKP, bet Latvijai budžeta deficīts – 3,2% apmērā. Vai jādomā, ka kaimiņvalstu valdības spējušas notikumu attīstību prognozēt labāk?
Varu pateikt to, ka Lietuva Covid-19 krīzē cieta daudz mazāk nekā Latvija. Lietuva bija viena no vismazāk ekonomiski cietušajām valstīm Eiropā šajā krīzē, atpaliekot tikai no Īrijas. Daļēji tas bija saistīts ar to, ka Lietuvā tika ražotas vairākas vakcīnu sastāvdaļas. Tādēļ Lietuvas budžets cieta krietni mazāk nekā Latvijas. Par Igauniju man tik labas atbildes nav, bet, iespējams, starpība saistīta ar to, ka pēdējā ceturtdaļgadsimtā Igaunija daudz ko spējusi izdarīt labāk nekā Latvija.
Šāda atbilde aizvaino manu latvieša lepnumu…
Manu – Latvijā dzīvojuša dāņa – lepnumu arī. Bet patiesība ir tāda, kāda ir.
Pēc dažām nedēļām Latvijā būs jauna valdība. Kādi, jūsuprāt, ir šīs valdības galvenie uzdevumi ekonomikā?
Es vēlētos redzēt atgriešanos pie ilgtspējīgas situācijas publiskajās finansēs, neskatoties uz to, ka viena krīze sekojusi otrai. Par citiem uzdevumiem tik skaidri izteikties būs grūti – es ticu, ka tirgus ekonomika spēs atrast situācijas risinājumu un valdības uzdevums ir netraucēt meklēt šo risinājumu. Taču virkne lietu Latvijas ekonomikā atkārtojas gadu no gada – ēnu ekonomika, korupcija, augstie sociālie nodokļi, neapmierinoša situācija izglītībā, kas nespēj nodrošināt pietiekami daudz kvalificēta darbaspēka tirgum, īpaši IT jomā. Vēlētos redzēt pozitīvu attīstību šajās jomās. Tomēr vēlreiz gribētu uzsvērt, ka valdības galvenais uzdevums ir nodrošināt vidi, kurā veiksmīgi spētu darboties privātie uzņēmumi.
