Kārlis Streips: To, ka man vairāk interesē puiši, nevis meitenes, sāku apjēgt jau deviņu vai desmit gadu vecumā 0
Komentāru rakstu 29. jūnijā, to publicēs 30. datumā, un tā būs pēdējā diena pasaules LGBT kopienas Praida mēnesim.
28. jūnijā bija kulminācija šī gada Praidam Rīgā ar gājienu, koncertu un lielām svinībām Vērmaņdārzā. Tāpat kā katru gadu, procesā piedalījās ļoti daudz jauniešu, par ko prieks.
Pāris nedēļas pirms tam biju Lampā vadīt diskusiju par to, ka LGBT kopiena ir sākusi klusēt pēc tam, kad daudzviet pasaulē pie varas ir nonākuši ļoti reakcionāri noskaņoti ļaudis.
Tā, piemēram, jau daudzus gadus Ungārija saimnieko īsteni autoritārais Viktors Orbans. Šogad pavasarī parlaments Budapeštā nošpikoja likumu no Kremļa fašista valsts – tā dēvēto “bērnu aizsardzības likumu,” kura pamatā ir un vienmēr būs prasti aizspriedumi pret LGBT kopienu.
Krievijā Praida rīkošana aizliegta uz nākamajiem simtu gadiem. Ungārija aizliegumu pieņēma vien šopavasar, bet kopiena pateica neceri, un tajā pašā dienā, kad Praids bija Rīgā, Budapeštā sapulcējās ap 100 tūkstošiem.
Pamatīgu pigu parādīja savas valsts režīmam.
Nelaime ar šādiem likumiem ir apstāklī, ka bērniem no sarunas par cilvēka seksualitāti pasargāšana nav vajadzīga. Cilvēks savu seksualitāti sāk apjaust jau bērnībā vai vēlākais – pusaudža vecumā.
Es personīgi to, ka man vairāk interesē puiši un nevis meitenes, sāku apjēgt jau deviņu vai desmit gadu vecumā, kad manā rīcībā vēl nebija nepieciešamās terminoloģijas.
Toties, tad, kad es paaugos, man priekšā jau bija visa vajadzīgā infrastruktūra gados jaunam gejam.
Čikāgā, protams, bija krogi, bet arīdzan gejiem domātas reliģiskas draudzes, sporta klubi, lasīšanas klubi, rokdarbu pulciņi – viss kas pēc kārtas.
Augstskolā, kurā mācījos, bija geju un lesbiešu studentu klubs. Pirmās pāris reizes, kad bija tikšanās, durvīm gāju garām vairākkārt, jo bija bail, bet ar laiku iesaistījos arī tur.
Ziemeļilinoisas universitātē, kur mācījos pēc gada pauzes augstākajā izglītībā, biju attiecīgās organizācijas priekšsēdētājs. Cita starpā biju klubiņa birojā tajā rītā, kad laikrakstā The New York Times izlasīju materiālu par 44 gejiem, kuros atklātas nudien retas slimības.
Tas bija pirmais ziņojums par to, kas ar laiku kļuva par HIV/AIDS epidēmiju.
Pēc universitātes beigšanas dabūju darbu Ilinoisas štata mazpilsētā Harisburgā. Pārdesmit kilometru attālumā no turienes bija pilsētiņa ar augstskolu, un arī tur bija gejiem domāts krogs. Tur iepazinos ar daudziem cilvēkiem, kuri man draugi ir vēl joprojām – tiesa, mūsdienās galvenokārt Feisbukā.
No Harisburgas pārcēlos uz Kanzasas štata galvaspilsētu Topīku. Tā jau bija lielāka pilsēta, un tur bija divi šādi krogi. Arī tur iepazinos ar daudziem jaukiem cilvēkiem.
No turienes pārcēlos uz Latviju, nolemjot, ka mūža pirmo daļu biju pavadījis geju kopienā, nu to pavadīšu latviešu kopienā.
Tas bija 1989. gadā, un tā gada decembrī Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas atjaunošanas kongresā pirmoreiz sastapu citu geju. Mums izveidojās romāns, kurš nebija veselīgs nedz man, nedz arī viņam.
Pēc gada atgriezos Amerikā, šoreiz Vašingtonā, kur strādāju Amerikas latviešu apvienībā un bieži vien piektdienu vai sestdienu vakaru pavadīju kādā no tur esošajiem krogiem. Sevišķi man patika tādi, kuros uz letes dejoja striptīza puiši.
Kad atgriezos Latvijā, geju kopiena sāka izveidot savu klātbūtni. Sevišķi izpalīdzīga bija galvenā geju organizācija Zviedrijā.
Sāka arī parādīties pirmie krogi. Pirmais bija kādas fabrikas kopmītņu bēniņos Pārdaugavā. Nākamais, simetrijas pēc, bija pagrabā Sadovņikova ielā. Abos gadījumos darbs vien piektdienās un sestdienās.
Kādu laiku tajos pašos brīvdienu vakaros ballīte bija uzņēmuma Straume darbinieku klubā. Tā bija milzīga telpa, kurā mēs, pāris desmiti, vienkārši pazudām. Tas arī bija laikmets, kurā ļaudis Latvijā vēl nebija apguvuši faktu, ja ūdeni uz laiku ieliek aukstā vietā, tas sacietē, un to var lietot kokteiļos.
Straumes vietā mēs dzērām istabas temperatūras džinu un toniku.
Kādu laiku piektdienās un sestdienās atvērts arī bija Latvijas Medicīnas vēstures muzeja klubiņš. Tur cita starpā iepazinos ar Kanādas pirmo vēstnieku Latvijā, kurš arī bija gejs.
Krogs ilgdzīvotājs Rīgā bija Purvs, kas atradās Stabu ielā. Kādu laiku bija bārs 808, tad XL, un tad Golden Bar. Mūsdienās Rīgā ir vien Top Bar. Nelaime ar to un citiem krogiem ir apstāklī, ka tie sāk iekustēties tikai pēc pusnakts. Man tas ir par vēlu.
Attiecībā uz kopienas veidošanu, Straumē reiz uzradās tupeļdejotāju grupa no Amerikas ar koka kurpēm. Tas bija jautri.
Pirmais Praids Rīgā bija 2005. gadā, kad bija maz dalībnieku un milzīgs skaits protestētāju. Nākamajā gadā tas pats, un šajā gadījumā dalībniekus apmētāja ar maisiņiem, kurā bija fekālijas. Cita starpā svētā Glābēja draudze krastmalā atvēra savas durvis geju pasargāšanai.
Vairāku gadu garumā Praids bija slēgtā vidē. Vienugad Krasta ielā, kur lidlauka skrejceļa garumā atkal bijām vien pāris simts cilvēku.
Lūzuma punkts bija 2015. gadā, kad aktīvisti no Rīgas pārliecināja starptautisko Praida kustību, pirmoreiz Eiropas Praidu rīkot kādā no bijušajām PSRS republikām.
Tas bija lielisks pasākums. No Amerikas atbrauca kantri mūzikas dziedātājs Stīvs Grands un viena no populārākajām drega māksliniecēm Mis Peperminta.
Pirmoreiz Rīgā bija gājiens, un pēc tam Vērmaņdārzā koncerts, kuru man bija tas gods to vadīt. Arī tur uzstājās Stīvs Grands. Viens no LGBT kustības vadītājiem ar gandarījumu atzina, ja pirmajā gadā bija 40 dalībnieku un tūkstotis protestētāju, tad togad bija 5000 dalībnieku un tikai daži protestētāji.
Attiecībā uz politiku, Latvijas PSRS Augstākā padome, kad tā revidēja PSRS kriminālkodeksu, no tā izsvieda pantu, kurā bija noteikts, ka būt gejam bija nelikumīgi.
Kaut kad ap 1996. gadu, Saeima ļoti negribīgi grozīja darba likumu, lai noteiktu, ka diskriminēt pret gejiem un lesbietēm darbavietās nebija atļauts.
1998. gadā Saeima grozīja Satversmi, lai pateiktu, ka tikai vīrieši un sievietes var laulāties. Tur galvenais bija deputāts Šlesers. Nekad neesmu sapratis, kāpēc viņam pret kopienu ir tāds zobs.
Partnerattiecību likumu Saeima pieņēma tikai pēc tam, kad Satversmes tiesa pateica, ka tāds ir vajadzīgs.
Pāris gadi bija vajadzīgi, kuru laikā politiķi šo spriedumu ignorēja. Nelaime bija tāda, ka atbildīgo Tieslietu ministriju vadīja Jānis Bordāns no Jaunās konservatīvās partijas.
Tapa izstrādāts pats šaurākais iespējamais likums – kā veidot partnerattiecības, kā tās šķirt. Partnerattiecību likums, starp citu, neattiecās tikai uz viendzimuma, bet arī uz vīriešiem un sievietēm, kuras negribēja laulāties baznīcā vai zagsā.
Pa to laiku, vairāki viendzimuma pāri bija devušies uz Administratīvo tiesu pateikt, lūk, mēs esam pāris, mums ir kopīpašums, varbūt bērni un citas lietas. Vairāk nekā 30 gadījumos tiesa atzina, ka, jā, tas bija pāris, tā bija ģimene.
Lielā ironija tajā bija apstāklī, ka minētajos Satversmes grozījumos bija pateikts, ka valsts aizsargā “visas ģimenes.”
Igaunija jau pirms kāda laika pieņēma likumu, kurā viendzimuma pāriem ļauts laulāties. Latvijā politiķi laikam vēl labu laiku tam nebūs gatavi.
Mūsdienās diezgan daudz cilvēku vēlas mainīt savu dzimumu. Ja kas, pirmā dzimuma maiņas operācija PSRS bija Latvijā, un tā bija operācija, kura sievieti padarīja par vīrieti.
Amerikā Donalda Trampa kampaņa 2020. gadā izdeva miljoniem dolāru, lai raidītu reklāmas, kurās bija apgalvots, ka transpersonas kaitē bērniem.
Daudzas bibliotēkas ir bijušas spiestas no plauktiem noņemt dažādas grāmatas ne tikai par LGBT kopienu, bet arī par Amerikas tumšādaino vēsturi.
Pēc ievēlēšanas, ASV Aizsardzības ministrija likvidēja informāciju par pirmo tumšādaino lidotāju bataljonu, kurš ar laiku saņēma atļauju tur piedalīties. Tumšādainie zaldāti izrādīja milzīgu varonību.
Taču ministrija arī ir aicinājusi pārsaukt kuģi, kurš nosaukts Hārvija Milka vārdā. Milks bija pirmais atklātais gejs, kurš ievēlēts politiskā amatā, viņa gadījumā – Sanfrancisko pilsētas domē.
Ministrija arī likvidēja fotogrāfiju, kurā bija redzama lidmašīna Enola Gay, no kuras nometa kodolieroci Hirosimā. Tikai tāpēc, ka vārdā bija vārds “Gay.”
Kāds absurds!
Trampa administrācija arī ir aizliegusi transpersonām dienēt bruņotajos spēkos. Nesen redzēju interviju, kurā sešas transpersonas, kuras ir bruņotajos spēkos, skaidroja, ka viņi ir patrioti.
Nezinu, kas ar kopienu notiks nākotnē. Gribu cerēt, ka valstis un sabiedrības pret to izturēsies saprotošāk, nekā tas ir bijis līdz šim.
