Ikdienišķais vilciena reiss aiz Vangažiem pēkšņi apstājies – pasažieri kļuvuši par satraucoša atgadījuma aculieciniekiem un ir pateicīgi apkalpei 0
Sociālajā tīklā “Facebook” plašu atsaucību guvis Annas Krumholces stāsts par kādu dramatisku braucienu vilcienā Rīga–Cēsis. Brauciens, kas sākotnēji šķitis pavisam ikdienišķs, aiz Vangažiem pēkšņi apstājies – uz sliedēm bijis cilvēks. Turpmākajās stundās pasažiere vērojusi, kā vilciena mašīnists, ārste un vēl kāds pasažieris smagos laikapstākļos darījuši visu iespējamo, lai cietušajam palīdzētu.
Savu ierakstu Krumholce nosaukusi ļoti vienkārši – “Mazo cilvēku varoņdarbi. Vakar braucu mājās ar vilcienu Rīga–Cēsis. Tas bija viens no pēdējiem reisiem – aiz mums sekoja vairs tikai pats pēdējais vilciens.”
Kaut kur aiz Vangažiem vilciens pēkšņi apstājies. “Redzēju, ka ārā satraukti skraida cilvēki, un no kabīnes izskrēja mūsu vilciena mašīnists – jauns vīrietis. Kādu laiku tā nostāvējām, līdz vagona konduktore ienāca un paziņoja, ka uz sliedēm bijis cilvēks.”
Pasažiere raksta, ka joprojām nespējot saprast, kā mašīnists tumsā un vētras apstākļos cilvēku uz sliedēm vispār pamanījis. “Kā mašīnists spēja viņu pamanīt piķa tumsā un vētras apstākļos, man grūti iedomāties, bet tas izglāba šī cilvēka dzīvību. Ko viņš naktī darīja uz dzelzceļa sliedēm jau krietni aiz stacijas, nav ne jausmas, taču šī neapdomība tajā vakarā prasīja daudzu cilvēku uzmanību un pūles.”
Drīz kļuva skaidrs, ka situācija ir nopietna un nepieciešama neatliekama palīdzība. Pēc Krumholces stāstītā, starp vilciena pasažieriem atradusies kāda jauna sieviete – ārste. Viņa kopā ar vēl vienu pasažieri, kurš, pēc autores novērojumiem, acīmredzot zinājis, kā šādās situācijās rīkoties, nekavējoties devusies pie cietušā.
“Pēc brīža starp pasažieriem atradās kāda jauna sieviete – ārste. Viņa kopā ar vēl kādu pasažieri, kurš acīmredzot bija apmācīts rīcībai šādās situācijās, nekavējoties aizsteidzās sniegt pirmo palīdzību.”
Tikmēr konduktore informējusi pasažierus, ka izsaukta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde un vilcienam, ievērojot noteikto kārtību, jāsagaida mediķu ierašanās, pirms tas drīkst turpināt ceļu.
Pēc kāda laika vagonā atgriezies pasažieris, kurš piedalījies palīdzības sniegšanā. No viņa Krumholce uzzinājusi, ka cietušais guvis ļoti smagu kājas traumu. Autore tobrīd pati izdarījusi skarbu secinājumu, ka sekas cilvēkam varētu būt paliekošas.
Pagājusi gandrīz stunda. “Ārā plosījās vētra, bet mēs klusībā domājām tikai par to, lai cilvēks izdzīvo.”
Īpaši spilgti pasažieres atmiņā palicis vilciena mašīnists. Kamēr cietušajam tika sniegta palīdzība un gaidīti mediķi, viņš turpinājis darīt visu, kas konkrētajā situācijā bijis nepieciešams.
“Tikmēr mūsu mašīnists tumsā un plosošā vējā turpināja darīt visu iespējamo. Izmircis vienā krekliņā, viņš risināja situāciju un vēlāk skraidīja jau kopā ar policiju, lai pēc iespējas ātrāk saņemtu atļauju turpināt ceļu un nogādātu mūs mājās.”
Krumholce raksta, ka tajā brīdī domājusi arī par pašu mašīnistu – “Es domāju par to, ka viņam pēc šī visa vēl jāvada vilciens līdz Cēsīm un pašam savās mājās izdosies nokļūt vien pret rītu…”
Autores uzmanību piesaistījis tieši tas, cik mierīgi un pašsaprotami cilvēki konkrētajā brīdī darījuši savu darbu – lai arī apkārt bijusi vētra, tumsa, smagi ievainots cilvēks un vilciens ar pasažieriem, kuri gaidīja, kad varēs turpināt ceļu.
Tieši šo pieredzi Krumholce nosauc par ikdienišķu varoņdarbu – tādu, par kādu plašākā sabiedrībā mēdz runāt daudz retāk nekā par skaļiem politikas, slavenību vai naudas stāstiem. “Tās bija pāris stundas, kurās mūsu ceļi krustojās, lai varbūt vairs nekad netiktos. Taču tajās atklājās patiesais, ikdienišķais cilvēka varoņdarbs.”
Viņa turpina: “Par tādiem stāstiem reti kurš runā skaļi – tie paliek aizēnoti ar ziņām par miljardieru kapitāliem, slavenību mīlas stāstiem vai kārtējiem politiskajiem skandāliem.”
“Es nezinu šī jaunā vīrieša vārdu, bet nekad neaizmirsīšu šo vakaru un milzīgo atbildību, ko viņš nesa uz saviem pleciem.” Un tieši komentāros stāsts ieguva turpinājumu. Uz ierakstu atsaucās sieviete, kura sevi pieteica kā konkrētā vilciena konduktori – Andžela. Viņa atklāja, ka mašīnista vārds esot Kirils. “Piekrītu katram jūsu vārdam. Mašīnista vārds ir Kirils,” rakstīja konduktore.
Viņa arī precizēja, ka cietušajam palīdzējusi bērnu ārste Madara un “Vivi” darbinieks Dairis, kurš tobrīd devies mājās no darba.
“Viņš kopā ar mediķi – bērnu ārsti Madaru – un ‘Vivi’ darbinieku Dairi, kurš devās mājās no darba, pašaizliedzīgi cīnījās, lai cietušajam vīrietim tiktu sniegta visātrākā un visefektīvākā pirmā palīdzība, kas glābtu viņa dzīvību un viņš sagaidītu ātro palīdzību. Un tā tika izglābta!” raksta konduktore. Viņa pateicās arī vilciena pasažieriem un pašai Annai par sirsnīgo stāstu.
Komentētāju reakcija lielākoties bijusi ļoti emocionāla un pateicības pilna.
Irēna rakstīja: “Nē, tie nav mazie cilvēciņi. Tās ir LIELAS PERSONĪBAS.”
Vita savukārt pauda, ka šādi cilvēki esot “mūsu valsts un cilvēcības pamats”, un aicināja viņu darbu arī pienācīgi novērtēt.
