Irēna Romanovska: Eiropas nolaupīšana jeb klīstošais deputāts 6
Kā reiz pa Eiropu klīda komunisma rēgs, tā tagad Latvijas publiskajā telpā klīst mīts par to, ka ievēlētais Saeimas deputāts spēj ietekmēt valstī notiekošos procesus, līdz ar to ir īstenā ļaunuma sakne visam, kas šobrīd Latvijas politikā notiek nepareizi un(vai) nepārdomāti.
Tāpēc vajag tautas vēlētu prezidentu, vieni saka. Otri apgalvo, ka jāmaina vēlēšanu sistēma, tad gan vēlētāji spēs pieprasīt no ievēlētajiem politiķiem atbildību par izdarīto, vai – gluži otrādi – neizdarīto. Un tad gan būs cita, – daudz kvalitatīvāka – politika. Vai tiešām?
Saeimas deputātus Latvijā ievēl vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, ko nosaka Satversme un kuru norisi reglamentē Saeimas vēlēšanu likums un virkne citu normatīvo aktu. Saņemot vēlētāju mandātu, deputāts kļūst par sevis pārstāvētas partijas elektorāta uzskatu un gribas paudēju ar likumdevēja tiesībām.
Respektīvi, ņemot vērā demokrātiskā tiesiskā valstī paredzēto varas dalījumu, vienkāršā valodā runājot, deputātam kā tautas priekšstāvim – lēmējvarai – būtu jānosaka kāda būs valsts virzība un attīstība, izdodot attiecīgi nepieciešamoslikumus, izpildvarai tos būtu jāievieš un tiesu varai – jāuzrauga lai visi procesi notiek saskaņā ar likumu.
Realitātē pārvēlētajam vai, vēl labāk, jaunizceptajam Saeimas deputātam gluži kā restorānā ēdienkarte tiek nolikta priekšā ierēdņu sarakstītā dienaskārtība ar izskatāmajiem jautājumiem un problēmu loku: vari izvēlēties no trīs salātiem un četriem otrajiem ēdieniem, kurš būs šodien uz pusdienu galda.
Deputāti izvēlas, ierēdņi veic attiecīgās korekcijas un nevienu īpaši nesatrauc, ka deputāts savas dienaskārtības noteikšanas tiesības ir nodevis ierēdnim, un kārtībai būtu jābūt pretējai: Saeimas deputātiem būtu jānosaka kādai maltītei ( dienaskārtībai) jābūt galdā un ierēdņiem tā būtu jāsagatavo un jāservē ( jāievieš dzīvē).
Var saprast, ka šāda sistēma ir izdevīga deputātiem, jo praksē tas nozīmē strādāt minimālā režīmā, neapgrūtinot sevi ar iniciatīvu un atbildību par kopējo tautas labklājības celšanu. Gluži anekdotiski, ja nebūtu skumji patiesi, ir stāsti par kandidātu aģitāciju Saeimas vēlēšanu sarakstiem skaidrojot, ka nekas daudz jau nebūs jādara, reizēm jāatnāk uz komisiju un frakciju sēdēm, bet ceturtdienās – uz kārtējo Saeimas sēdi; organizatoriskos un tehniskos darbus paveiks palīgi un konsultanti.
Vēl izdevīgāka šāda kārtība ir ierēdniecībai, jo vāji politiķi atļauj diktēt noteikumus un vienlaicīgi ļauj ērti paslēpties aiz sevis brīžos, kad tiek kritizētavalsts varasrīcība.Ierēdniecība, kurai būtu jādarbojas kā izpildītājam, kļūst par patieso likumu diktētāju,apgūst naudu bezgalīgās reformās, no kurām labuma nav nevienam, izņemot reformas iniciatoru un realizētāju, jo par katru realizēto reformu pienākas prēmijas un piemaksas,ik pa brīdim bezjēdzīgi pārveido valsts tēlu un saukļus, atbalstot pietuvinātus uzņēmumus, bet likumdevējs, iemācījies nestrādāt, mierīgi uz to noskatās un ļauj situāciju izmantot.
Ierēdņiem ir izdevīgi uzturēt un kultivēt mītu, ka politiķi nav nekādi nozaru profesionāļi, viņiem trūkst kompetences un daļa esošo jauno deputātu vispār nekad nav saskārušies ar Saeimas darba kārtību, tāpēc reizēm pat neapzinās savas pilnvaras un pienākumus dažādos likumprojektu izstrādes etapos. Un tā nu sanāk, ka lēmējvara, kam būtu jābūt tautas pārstāvniecībai, faktiski nevis veic šo pārstāvniecību un veido valsts kursu, bet gan peld pa straumi un reizēm uz īsu brīdi imitē stūrēšanu.
Līdz nesenai pagātnei varas trijstūrī bija vērojama tikai izpildvaras dominance pār lēmējvaru. Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem var minēt Satversmes aizsardzības biroju (SAB), kas, piederot pie ierēdniecības un nepiešķirot pielaidi valsts noslēpumam, principā var liegt pilnvērtīgi darboties tautas vēlētam priekšstāvim, lai gan Satversmes 2.pants nosaka, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, attiecīgi nav augstāka mandāta kā tautas mandāts.
Taču nu jau arī tiesu vara Satversmes tiesas izpildījumā sāk norādīt lēmējvarai, kas tai būtu jāpielemj.Pavisam svaigs ir Satversmes tiesaslēmums par to, ka Saeimai ir jāveic visaptveroša normatīvo aktu revīzija, kuros tālāk jānosaka ”viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskais regulējums un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumi ar atbilstošu formu un saturu”.
Pārsteidzoši, cik maz uzmanības izpelnījās situācija, ka nevis likumdevējs uzdod, izlemj vai iniciē un valsts institūcijas izpilda, izstrādā vai ievieš, bet kārtējo reizi viss notiek apgrieztā secībā, kur likumdevējam ir tikai butafora izpildītāja loma. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka esam tik ļoti pieraduši pie ierēdņu virzītas un diriģētas politikas, ka tas vairs nešķiet kaut kas ačgārns un nepareizs.
Šajā jomā, starp citu, esam lieliski integrējušies Eiropas principos, kur Eiropas Savienības darba procedūrās bieži vien iniciatori daudzām rīcībām( budžeta sastādīšana/sadale, regulu sagatavošana) ir tieši Eiropas Komisija, reizēm Eiropas Parlamentam atstājot vien tīri reprezentatīvu nobalsošanas funkciju.
Kā atgūt visu trīs varas atzaru līdzsvaru, kas kalpo par parlamentāras demokrātijas pamatu un kā panākt, ka likumdevējs neatdod savas tiesības un pienākumus pārējām varas struktūrām, kļūstot par“trešo lieko” jeb varas butaforiju?
Politiķu profesionalitāte, neapšaubāmi, ietekmē gan valdības darba kvalitāti, gan partiju stabilitāti, to šobrīd varam it labi redzēt arī Latvijas politikas lauciņā. Partiju ātrā dzimšana un vēl straujāka izšķīšana, esošās koalīcijas nespēja konstruktīvi sadarboties un ideoloģijas neesamība lielā daļā partiju skaidri parāda Latvijas politikas klupšanas akmeņus. Tautas vēlme pēc “vienkārši jaunām sejām” ir rezultējusies vishaotiskākajā valdībā, kāda vispār bijusi, uz kuras fona pat bijušie kolhozu priekšsēdētāji un tautas ūjinātāji liekas politiskās pieredzes giganti.
Pasaulē izmanto dažādus līdzekļus, lai nodrošinātu tautas vēlēto pārstāvju spēju pildīt savus likumdevēju pienākumus. Centrālais faktors politiskās pieredzes uzkrāšanai ir iedzīvotāju iesaiste partijās, kurām ir jāpilda atbilstošu kadru atlases funkcija, to izglītošana un vajadzīgo iemaņu veidošana.Pēctecības nodrošināšanas dēļne Latvijā, ne pasaulē arī visa līmeņa vēlēšanas nenotiek vienlaicīgi, kaut iespējams tas būtu finansiāli un laika ziņā izdevīgāks process.
Spējīga lēmējvara ļauj pamanīt un nepieļaut tās iniciatīvas, kas destabilizē un rada nemieru sabiedrībā, un ir drauds tautas pārticībai unlabklājībai. Piemēram, nemitīgās reformas reformu dēļ. Mēs reformējam izglītību jau 30 gadus, un kāds ir rezultāts, izņemot prēmijas un piemaksas ministrijas augstākajiem ierēdņiem?
Kāds pienesums tautsaimniecībai būs no tā, ka 7.klases puisis, tā vietā, lai mācītos darboties ar cirvi, zāģi vai 3D printeri, apgūs pērļu aušanas prasmi? Šobrīd dienas kārtībā ir administratīvi teritoriālā reforma. Kāds labums no šī ierēdņu un kartogrāfu projekta būs jaunveidoto novadu iedzīvotājiem, ja zināms, ka reforma notiek, bet tai nepieciešamofinanšu līdzekļu vienkārši nav?
Ierēdņa, kurš pārzīmēs Latvijas novadu karti prēmija jau no tā nezudīs ( kaut gan vajadzētu!). Ierēdnis arī nenesīs nekādu atbildību par saviem lēmumiem, pat ja tie izrādīsies ne tikai nesaprātīgi, bet pat kaitnieciski. Jebkuras reformas prasa līdzekļus, bet, ja tiebudžetā nav paredzēti, tad iztrūkstošo segs ne jau ministrija, kas būs reformu izbīdījusi tautās.
Iedzīvotāju labklājība nepieaugs, deputāti gudrāki vai zinošāki nepaliks, toties ierēdņu koncentrācija rajonos gan varētu palielināties un viņu vara nostiprināties arī jaunajos novados, kur līdz šim pašvaldību darbā pietiekami liela teikšana vēl arvien ir bijusi lēmējvarai.
Veicot nemitīgas reformas, tā vietā, lai domātu, par to, kas ir šodien un kā vērtīgo nostiprināt, mēs visu laiku koncentrējamies uz kaut kādu mistisku nākotni un iedomātiem rezultātiem. Konstantas reformas ir kā pārvākšanās no viena dzīvokļa uz otru: tā vietā lai izbaudītu dzīvi sev patīkamā un ērtā vidē, notiek nemitīga mantu saiņošana, pārbraukšana, naudas tēriņi šīm darbībām, atkaliekārtošanās, un kurš gan gribētu pavadīt visu dzīvi uz koferiem?
Tā arī cilvēki, kas vēlējuši deputātus, vēlas dzīvot mierā un stabilitātē, sargāt vērtības, izkopt un pavairot tās, nevis nemitīgi piedzīvot ekonomiskās, politiskās un sociālās turbulences. Tieši tik vienkārši. Tam tikai vajadzīgs tāds nieks: atgriešanās pie lēmējvaras, izpildvaras un tiesu varas līdzsvara.
Šobrīd augstākā ierēdniecība ir uzurpējusi tautas tiesības lemt par dzīvi savā valstī un deputāti ir ļāvuši viņiem to izdarīt, nepretojoties un neiebilstot. Atgriežot varu tautai, tiktu atgrieztas arī Satversmē paredzētās tautas suverēnās tiesības.
