Foto – Anda Krauze

Desmit gadus rīkoju monoizrāžu festivālu “Zvaigzne”. Šogad no 7. līdz 12. oktobrim norisināsies jau 11. festivāls. Lai būtu interesantāk, vienam aktierim pieaudzējām klāt vēl pa kādam un šogad “Zvaigzne” būs “Teātra mazo formu festivāls”.

Pie visa vainīgs režisors Pēteris Pētersons. Sākums bija 1993. gadā, kad Pēteris Pētersons, būdams Starptautiskā teātra institūta Latvijas centra vadītājs, mani aizsūtīja uz Stokholmu, Zviedrijas teātru sezonas labāko izrāžu skati. No Latvijas varēja braukt viens pārstāvis. Kāpēc Pētersons izvēlējās mani? Tāpēc, ka biju agresīva. Reiz kādā teātra darbinieku kongresā viņam vaicāju: paklausies, kāpēc jūs uz ārzemēm pieredzi gūt sūtāt tikai Rīgas aktierus, režisorus, kritiķus? Kāpēc provincei neko? Un pēc trīs mēnešiem kļuvu par Daugavpils teātra direktori. Pētersons man atraksta un jautā, vai gribu braukt uz Stokholmu. Kā tad, ka gribu! Tur redzēju brīnišķīgu zviedru iestudējumu “Mazā Boije”. Skatos, ko tā aktrise viena pati var izdarīt, valodu nesaprotu nevienu vārdu, bet kāda izjūtu gamma! Johaidī! Es uzreiz sazinos ar autori, jā, lūdzu, labprāt, spēlējiet! Es biju ļoti laimīga. Piedāvāju lomu Lāsmai Kugrēnai, jo viņa man šķita šai lomai visatbilstošākā. Trīs gadus šo izrādi spēlējām Nacionālā teātra mazajā zālē. Izrādi piedāvāja Pēterburgas monoizrāžu festivālam, Lāsma guva atzinību. Un atkal sagadīšanās. Pēterburgā pēc “Mazās Boijes” mēģinājuma līdz izrādei ir četras stundas brīva laika. Ko darīšu? Uz Ermitāžu nepagūšu. Paskatīšos kādu no izrādēm. Norvēģiete izrādē “Kristīne Lavransa meita” mani “sadragāja”. Viena pati aktrise, basām kājām, baltā linu kleitā, nospēlē izrādi valodā, kuru es nezinu. Kas tas ir par spēku! Vārdu sakot, pie monoizrāžu festivāla rašanās ir vainīgs Pētersons, zviedru izrāde un norvēģu aktrise.