Meita 4
Jā, Kristīni (aktrise un režisore Kristīne Klētniece. – I.V.) no teātra man neizdevās novērst. Mēs ar Nauri zinājām to drēbi. Sūra, grūta, drausmīga, bet nu arī… Kad Kristīne gatavojās eksāmeniem Teātra fakultātē, nejauši uzzināju, ka uzņemšanas komisijā ir mans kursabiedrs Edmunds Freibergs. Ja redzat Kristīnes sniegumā krustiņus, lieciet mīnusus, tādu runu žūrijas komisijai sagatavoju, jo negribēju vēl vienu samocītu cilvēku. Režisore Dita Balčus mani atturēja. Ja kādreiz Kristīne uzzinās, kā viņa jutīsies, domā, ka šis pāridarījums viņai kādreiz dzisīs, viņa teica. Padomāju un sapratu, lai brien pa tiem teātra dubļiem, lai aplaužas, lai gūst panākumus. Kristīne ir ļoti radošs cilvēks, priecājos, kā viņa strādā ar savām monoizrādēm, brauc uz festivāliem. Tur neviens nezina, ka viņa ir no aktieru dzimtas, vērtē tikai, kā spēlē.
Esmu pateicīga liktenim, kas Kristīni aizveda uz Iļģuciema sieviešu cietumu, kur viņa vada teātra studiju. Iestudējot Blaumaņa “No saldenās pudeles”, viņai “noplīsa” Lavīze. Māte, nāc glāb situāciju, man tur trīs dienās neviena nedabūs Lavīzi gatavu, meita aicināja. Labs ir, teicu. Kādu vidi es tur ieraudzīju, kādas sievietes ar visādām pagātnēm! Un pēc izrādes notiek kafijas dzeršana, rasoliņa ēšana, Kristīne uztrinkšķina ģitāru, tautas dziesmas, Imantu Kalniņu, visi uzdzied. Bet citas sievietes, kuras nav tajā kultūrizglītības programmā, pa logiem caur restēm skatās. Viņas skatās. Tās sejiņas, kāda ilgošanās, sāpe, arī atstumtība. Grēks, kas ir darīts… Vai es kaut ko tādu redzētu, saprastu? Savu mūžu nezinātu, kā tas ir no iekšpuses.
