“Izmeklēšanas laikā ārsts pieskārās manai padusei un sastinga..” Inese Supe dalās ar pārdzīvoto, otro reizi saņemot vēža diagnozi
0
Inese Supe ir apbrīnojama savā vēlmē un prasmē darīt labus darbus. Reizēm viņa tajā tik ļoti aizraujas, ka piemirstas parūpēties pašai par sevi. Līdz ko šķita, ka vēzis ir uzveikts, viņa ar jaunu sparu metās darbos un citu pacientu atbalstā, taču šobrīd vēzis ir apstādinājis viņas ikdienu vēlreiz.
Kā jūtas Inese, kāds ir viņas turpmākais ārstēšanas plāns, un kādas domas šobrīd šiverējas viņas galvā, par šo un visu ko citu parunājām kādā telefonsarunā, kuru es pierakstīju, lai dalītos ar jums.
“Es veiksmīgi atkopos”
Par to, kā Inesei gāja, pirmo reizi saskaroties ar satraucošo diagnozi, esam jau rakstījuši. Viņa cīnījās un uzveica vēzi, saņemot pozitīvas analīzes, ka ir vesela.
“Es pēc tās operācijas ļoti veiksmīgi toreiz atkopos. Liels paldies visiem, kas mani atbalstīja! Ja nebūtu bijis cilvēku finansiālais atbalsts, es diezin vai tā varētu. Bet es varēju veltīt laiku ģimenei un veselībai, tāpēc rezultāti neizpalika,” dalās Inese.
Pēc televīzijas sezonas beigām Inese devusies uz “Jaunķemeriem”, kur izgājusi rehabilitāciju onkoloģijas pacientiem. Viņa vērš uzmanību, ka šāda iespēja tiek apmaksāta no valsts, neesot pat jāstāv garās rindās. Viņai tas bijis jauns veids, kā atgūt iedvesmu – nopirkusi arī nūjas, nolēmusi nūjot, aktīvāk sportot, rūpējoties par sevi.
Atgūstot veselību, kā saka pati Inese, viņai esot pavērušies jauni plašumi:
“Kādreiz es domāju, ka nevaru strādāt nekur citur, kā tikai televīzijā, taču pēc saslimšanas man pavērās jauna – onkoloģijas – pasaule. Es sapratu, ka varu un gribu iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs, mudinot cilvēkus pārbaudīt veselību, uzrunājot veselības ministru, atbalstot pacientus utt.
Kā traka metos iekšā tajā visā, neatteicu nevienam, kurš bija nonācis grūtā situācijā. Meklējām labākos risinājumus ar visu sirdi un dvēseli.”
Tā dzimusi arī ideja dibināt biedrību “Sol Vere Vita” (jeb tulkojumā – pavasara saule), kas veicina ģenētiskās testēšanas pieejamību un agrīnu diagnostiku, kā arī sniedz informatīvu un emocionālu atbalstu. Tāpat arī sadarbībā ar biedrību “Palīdzēsim viens otram” izveidota onkoloģijas pacientu atbalsta grupa, kurā ir 57 dalībnieki – onkoloģijas pacienti, kas viens otru uzmundrina, dalās pieredzē un slimības vēsturē. Tostarp tiem meklēti varianti nepieciešamības gadījumā sniegt finansiālu atbalstu.
“Manā diagnozē nevar notikt brīnumi”
Diemžēl tam visam nācās aprauties. Pagrieziena brīdis noticis dienā, kad Inese devusies uz Cēsīm, lai kopā ar savu ārstu Pēteri Ložu piedalītos sarunu festivālā “LAMPA”.
“It kā starp citu todien pasūdzējos ārstam, ka man nepatīk mans kreisais krūts implants – tas ir grubuļains, to redz arī no ārpuses. Teicu, ka man tas rada diskomfortu. Taču pati viņam teicu, ka man taču augusta beigās ir plānotā vizīte, tad jau arī visu pārrunāsim. Taču ārsts, it kā sajuzdams, ka kaut kas nav labi, pateica, lai ierodos ātrāk – līdz ko būsim atpakaļ Rīgā. Tā arī izdarīju. Izrādījās, ka mans implants ir ļoti tuvu ādai, tā ir plāna, taču ir metodes, ar kurām situāciju iespējams labot. Taču izmeklēšanas laikā ārsts pieskārās manai padusei un sastinga..” atceras Inese.
Tajās sekundēs uzreiz tapis skaidrs, ka ir nepatikšanas. “Manā diagnozē nevar notikt brīnumi – ja ir kas aizdomīgs, tad uzreiz skaidrs, ka tas nav nekas labs.”
Ārsts palicis pavisam nopietns, uzreiz pasaucis māsiņu un veicis biopsiju. Un tad atkal bija jāgaida rezultāti.
“Es centos sev iestāstīt, ka viss būs labi, ka esmu vesela. Aprīlī taču analīzes bija labas, vēža tur vairs nebija! Bet brīnums nenotika… Man limfā ir sācies metastāziskais process jeb, kā es stāstu savai meitai Elzai, tur ir radušies vēža bērniņi. Man gan ir paveicies, ka tas viss nav aizgājis tālāk, nav skāris iekšējos orgānus,” saka Inese.
Kad saņēmusi analīžu rezultātus, viņa esot “sabrukusi”. Raudājusi visu ceļu uz mājām, nezinādama, kā šo ziņu pavēstīt saviem tuvākajiem – mammai un bērniem. Prātā sācies karuselis: ko es esmu izdarījusi nepareizi? Bijis tik daudz plānu vasarai – gan strādāt ar sevi, gan palīdzēt citiem.
“Negribēju celties no gultas”
“Es jutos sabiedrībai parādā pēc tā, cik daudz palīdzības saņēmu pirmajā reizē. Bet, uzzinot par metastāzēm, man sākās emocionālais pagrimums. Vairs negribēju ne ar vienu runāt, negribēju celties no gultas. Man ļoti palīdzēja Edijs Pipars, kurš nemitīgi sūtīja labas ziņas, lika manīt, ka pietiek gulšņāt. Un draudzene, kura nedzīvo Rīgā, ar kurjeru, man atsūtīja kādas 30 sarkanas rozes – man nekad neviens nebija dāvājis tik daudz rožu!”
Inese viena audzina 3 bērnus, no kuriem jaunākā ir Elziņa: “Daudzi man prasīja, vai Elza no tā visa necieta. NĒ! Mammas funkcijas es pildīju – viņa ir pabarota un aprūpēta. Kad uzzināju šos jaunumus, audžumeita Natālija bija nometnē, taču Elza bija mājās. Var jau būt, ka man viss sanāca nepareizi, bet Elza ir pārāk gudra, lai es no viņas ko noslēptu.”
Sākotnēji, kad pārnākusi mājās raudādama, meitiņa jautājusi, kāpēc Inese raud. Ātrumā nezinādama, ko teikt, Inese atbildējusi, ka nupat noskatījusies drūmu video, taču Elza nav noticējusi un jautājusi vēlreiz, bet nu jau pavisam tieši: “Vai vēzis ir atpakaļ?”
Tā nu abas visu izrunājušas, Elza it kā pieņēmusi situāciju, taču nevarot jau zināt, kas notiek bērnā patiesībā, tāpēc Inese plāno meitu vest gan uz smilšu terapiju, gan pie psihologa.
“Man vispār šķiet, ka Elza jūt vairāk, nekā es spēju aptvert. Kad pirms pirmās diagnozes devos uz slimnīcu, viņa bija ļoti satraukta, teica, lai nekur nebraucu, es varot nomirt. Savukārt maijā, kad, visticamāk, sākās metastāzes, klases audzinātāja man stāstīja, ka Elza visiem bērniem skolā stāstot, kā ir jārūpējas par savu veselību. Tas izklausījies mazliet dīvaini,” dalās Inese.
“Man jāmēģina tikt galā”
Ir ļoti grūti fiziski, taču galā jātiek arī ar emocijām. Inese neslēpj, ka visu šo laiku cīnās ar depresiju.
“Bet tad vienā brīdī Imantā sāka zāģēt kokus! Tas mani izcēla! Es pēkšņi sajutos kā vecā Supe. Tās liepas ir pa ceļam uz Elzas skolu, paziņoja, ka tās zāģēs nost. Un es sāku iesaistīties, piedalījos Rīgas domes sēdēs, filmēju video. Veloceliņš ir laba ideja, taču tam jāsadzīvo ar to zaļumu, kas mums te ir. Un es nerunāju par vecajiem, satrupējušajiem kokiem, bet izzāģēt veselus kokus, kas var augt vēl gadu desmitiem – to es nevaru pieļaut,” iedegas Inese, kura atsākusi aktīvi rosīties jautājumos, kas skar šo tēmu.
Bet kas notiks tālāk ar veselību? “Drīz būs nākamā operācija, man vēl jāiziet visas analīzes, jānopērk kompresijas zeķes. Tiks ņemta ārā limfa zem labās rokas. Dakteris jau brīdināja, ka pēc tam būs problēmas, ka roka var būt kā notirpusi līdz elkonim, jo šādās operācijās parasti neizdodoties saglabāt nervu – tas arī nav galvenais uzdevums. Svarīgāk ir apturēt to ļaunumu. Pēc tam jau sāksies starošana, fizioterapija,” gaidāmo ieskicē Inese.
Joprojām viņa saņem daudz zvanu no citiem onkoloģijas slimniekiem, tāpēc Inese ar šī raksta palīdzību lūdz nodot ziņu arī viņiem: “Es diemžēl ne vienmēr paceļu telefonu. Cilvēki tad dusmojas un apvainojas, taču daždien man ir tik slikti, ka es nevaru parunāt. Lūdzu, neapvainojieties! Līdz ko es būšu savedusi kārtībā sevi, es atkal palīdzēšu visiem, kam spēšu, taču šobrīd mans spēks ir tik, cik ir. Es ļoti ātri nogurstu.
Pēc viena novadīta pasākuma biju tā pārgurusi, ka knapi atceros, kā atgriezos mājās un nonācu līdz gultai. Nogurums daždien ir tāds, ka spēka nav pat sēdēt.”
Nauda? Mīlestība!
Visā šajā laikā Inese saņemot milzumdaudz mīlestības un sajūtas, ka viņa ir vajadzīga. Kādreizējā Elziņas bērnudārza audzinātāja viendien atvedusi naudu un piedāvājusi pieskatīt Elzu, kad tas vajadzīgs. Kolēģi atbalstot gan finansiāli, gan emocionāli, un tā esot pavisam laba sajūta – sajust, ka apkārt ir tik daudz mīlestības.
Bet arī par naudu diemžēl nevaram nerunāt: “Es šobrīd spēju paveikt par 80% mazāk nekā pirms vēža. Man gribas visu, bet es nespēju. Taču ir jāmaksā par dzīvokli, jāpērk lietas bērniem, arī dažādi atveseļošanās pasākumi prasa savu un galu galā ir jāēd. Es ļoti gribu strādāt, bet nespēju pagaidām. Man ir tiešām grūti lūgt palīdzību. Lai ieliktu ierakstu “Facebook”, es ilgi mocījos, taču sapratu, ka tūdaļ būs lielas nepatikšanas, jo man drīz par kavētiem maksājumiem banka nobloķēs kontu. Ko tad es darīšu? Es negribu, lai mana Elza dzīvo ar sajūtu, ka viss ir slikti.”
Inesei priekšā vēl gara cīņa. Lai gan vārdos viņa jau ir gatava rakstīt, filmēt un glābt pasauli, ir skaidrs, ka viss ne tuvu nav tik vienkārši. Tāpēc arī mēs ļoti lūdzam atbalstīt Inesi ar ziedojumu, kas palīdzēs viņai izturēt šo laiku, palīdzēs noturēties, lai pēc tam jau atkal glābtu pasauli, jo ir skaidrs, ka Inesei ir jāiztur! Mums visiem viņa ir ļoti, ļoti vajadzīga!
Konts atbalstam:
INESE SUPE
LV12UNLA0055002044255
