Jānis Uzulēns par atbildības sadalījumu būvobjektā: “Būvnieks ir pasūtītāja pieļauto kļūdu spogulis” 31
Jānis Uzulēns, jurists ar vairāk nekā 14 gadu pieredzi būvniecības nozarē, Jurisconsultus un Būves nākotnei dibinātājs
Nesenā pagātnē izlasīju kādas kolēģes, zvērinātas advokātes rakstu par rūgtajām zālēm pret līdzekļu izšķērdēšanu valsts būvniecības procesā. Ļoti savdabīgi strukturēts raksts, kurā tiek mēģināts caur vienu strīdu, kas pieminēts pirmajā rindkopā, vienu it kā visiem zināmu lietu (Rīgas Jaunā teātra) izdarīt secinājumu, ka būvniecības nozarē būvnieki nodarbojas ar patvaļu, izspiešanu, jo publisko objektu cenas būvniecības laikā pieaug nesamērīgā progresijā “neprognozētu” (bet tik līdzīgu un arvien atkārtojošos) apstākļu dēļ. Zāles rakstā gan netiek atrastas, bet pieļauju, ka tās tiks meklētas kādā no nākamajiem rakstiem.
Raksts pēc savas būtības nav veltīts sabiedrībā zināmajai Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas šobrīd aktuālajai lietai, drīzāk emocionālā fona veidošanai tā lasīšanas laikā.
Jāsaka, lai spriestu par kādu atsevišķu strīdu, nepietiek ar jautājuma “vai valsts uzņēmuma lēmums ir pareizs un racionāls?” uzdošanu. Šāds solis nav racionāls, ja vien rakstā netiek metodiski izpētīta kādu konkrēta situācija. Un te runa ir par secīgu rīcības izvērtēšanu. Secīgu, tas nozīmē, sākot ar ieceres brīdi.
Publiskajā iepirkumā tieši pasūtītāja rokās ir visi instrumenti, lai brīdī, kad jāuzsāk būvdarbi, tie noritētu maksimāli raiti.
Latvijā mēs nevaram izdarīt secinājumus par kopējo situāciju būvniecības nozarē, jo nav fundamentālu, visaptverošu pētījumu par būvniecības procesu kā tādu un tā dalībnieku problēmām, taču tas neliedz nostāties viena vai otra būvniecības procesa dalībnieka pusē.
Mēģināsim bez emocijām un viena vainīgā pasludināšanas.
Lai nonāktu līdz būvdarbiem, pasūtītājam jāspēj tikt galā ar vairākām svarīgām būvniecības projekta stadijām. Pirmā ir iecere, kurā tiek definēta vajadzība. Iespējams, šo stadiju nevar pasludināt par super sarežģītu, jo vajadzības noteikšana ir un paliek vajadzības noteikšana, taču tas tā paliek līdz brīdim, kamēr publiskais pasūtītājs nepieņem lēmumu ieceri realizēt. Jo tajā brīdī nodokļu maksātāji sāk maksāt pasūtītāja personālam vai piesaistītajiem tiesību subjektiem darba algu, attiecīgos nodokļus un citus ar projekta realizāciju saistītus izdevumus. Tas viss notiek no valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem, un var gadīties, ka no kādiem piesaistītiem Eiropas fondu līdzekļiem. Labā ziņa, ka šajā brīdī izdevumi vēl nav pārāk lieli, ko nevar teikt par pasūtītāja lēmumiem, kas tam drīzumā pēc ieceres pasludināšanas jāpieņem.
Tālākās būvniecības procesa stadijas ir saistītas ar risku apzināšanu, analīzi, dažādām izpētēm, nepieciešamo vajadzību konkretizēšanu, būvniecības projekta realizācijas metodes izvēli, nepieciešamo būvniecības procesa dalībnieku izvēles stratēģijas izvēli, publiskā iepirkuma nosacījumu veidošanu, iepirkuma metodes izvēli utt. Šie visi ir publiskā iepircēja darba uzdevumi. Būvdarbi te vēl nav pat ne tuvu!
Vietā atcerēties, ka dokumenta kompetences līmenis pat ideālā gadījumā ir tā autora kompetences griestu spogulis! Kolēģe raksta, ka laba un profesionāla projekta komanda ar pasūtītāju, būvuzraugu, konsultantiem un projektētāju ir milzīgs pluss un bieži – projekta veiksmes atslēga. Tā ir viena no trim frāzēm, kurām nedomājot var piekrist.
Otra ir attiecināma uz būvnieku, ka tas pieļauj būvdarbu kvalitātes kļūdas, taču jautājums ir, vai pasūtītājs kļūdas nepieļauj?
Es apzināti nepieminu pārējos procesa dalībniekus, jo visiem jāsaprot, ka riski un atbildības par kļūdām tiešā mērā ir atkarīgas no izvēlētās projekta realizācijas metodes (klasisks būvdarbu līgums no risku pārvaldības viedokļa ir daudz riskantāks pasūtītājam kā projektā un būvē metode), PASŪTĪTĀJA sagatavotā iepirkuma dokumentācija un līguma projekts, kurā faktiski atspoguļojas viss pasūtītāja paveiktais! Un te ir runa par tiesiskajām attiecībām, kas būvdarbu līguma ietvaros pastāv starp pasūtītāju un būvnieku! Pārējo būvniecības procesa dalībnieku tiesības un atbildība ir tieši atkarīga no pasūtītāja izdarītajām izvēlēm un to kvalitātēm! Ne otrādi..
Tāpēc pavisam droši varam izdarīt pieņēmumu, ka būvnieks ir pasūtītāja būvniecības procesā pieļauto kļūdu spogulis, kas rezultējas projekta realizācijā ar strīdiem, papildus laika un naudas pieprasījumiem tā realizācijai.
Stradiņu lietā runa ir par nosacīti klasisku būvdarbu līgumu. Turklāt, līgumā tieši pasūtītājs iestrādājis dažas prasības, kas patiešām ir dīvainas (interesentiem, palasiet līguma punktus par būvnieka izsniedzamo garantiju apmēru). Tātad, ja kolēģe rakstā piemin tādu jēdzienu kā valsts līdzekļu izšķērdēšana, tad vietā jautājums, kurš izstrādāja līguma projektu – būvnieks? Ja tā, kur skatās KNAB? Kāds konsultants? Tad vietā jautājums, kur skatījās pasūtītājs? Ar lielu ticamību (kamēr nav atklājusies kāda skaļa korupcijas lieta) var apgalvot, ka minētajā lietā virkni risku ir radījis pasūtītājs, bet būvnieks tos centies izmantot!
Patiesībā te rakstu varētu beigt ar atbildi uz kolēģes retorisko jautājumu “vai valsts uzņēmuma lēmums ir pareizs un racionāls?” ar pretjautājumu – vai pasūtītājs izvēlējās pareizo būvniecības projekta realizācijas metodi un kas to pierāda?
Tālākos jautājumus par iepirkumu atlases kritērijiem projektēšanai un uzraudzībai (starp citu, ilgu laiku būvdarbus uzraudzīja pats pasūtītājs) jau uzdot kļūtu nepieklājīgi, bet ir vērts pieminēt, ka, abstrahējoties no kādām iespējams krimināli sodāmām darbībām (par ko konkrētajā lietā autoram nav informācijas), kas nav normāli būvniecības procesam kopumā, tad atbildību sadalījums ir sekojošs:
– pasūtītājs atbild par izpētēm, būvprojekta kvalitāti, būvprojekta ekspertīzes kvalitāti, izvēlēto būvniecības projekta realizācijas metodi, iepirkumu kvalitāti, tajā skaitā tajos paredzētajiem līgumu grozījumu, strīdu risināšanas algoritmiem, būvdarbu (un citu) līguma kvalitāti, sava personāla profesionālismu, tajā skaitā būvuzraudzības jomā un projekta pārvaldību tiktāl, cik to paredz līgums (-i). Daudz atbildību, vai ne?
– būvnieks atbild par būvdarbu līguma priekšmeta izpildi, t.i., kvalitatīvi realizētiem būvdarbiem.
Protams, it kā Covid un karš ieviesa savas korekcijas. Dažas objektīvas un pamatotas, bet dažas, piedodiet, no pirksta izzīstas. Tas viss rezultējas ar indeksācijas jautājumiem, kas vēsturiski Latvijai pazīstami no vienas iepriekšējās krīzes. Tātad, arī tas nav jaunums, ja vien nedaudz pārzina nozares vēsturi.
Kolēģe savā rakstā it nemaz nemēģina saprast problēmas cēloņus konkrētajā lietā, bet akcentē būvnieka atbildību. Patiesībā nedaudz demonizē būvniekus kā vienus no būvniecības procesa dalībniekiem. Un dara to visai nevietā, aizmirstot elementāras lietas, kā piemēram, ka būvobjektā bez būvnieka visai regulāri atrodas (būtu jāatrodas) būvuzraugs, kā arī autoruzraugam būtu objekts jāapmeklē. Un ko tad dara pats pasūtītājs, jo sevišķi, ja aktīvi piedalās sapulcēs? Pareizi – ir informēts par visu notikušo un notiekošo objektā. Tātad, ja reiz būvnieks kārtējo reizi ir slikts, būvē neatbilstoši būvprojektam, tad, piedodiet, visi citi būvniecības procesa dalībnieki ir apveltīti ar iespējām, tiesībām un pat pienākumiem šādus būvdarbus nepieņemt, neakceptēt, neapmaksāt, likt kļūdas novērst un, galu galā, apturēt būvdarbus!
Trešā lieta, kam var piekrist, ka “diemžēl Latvijā ir ierasts ielaist kaites, nevis tās identificēt un novērst laicīgi, jo tas dod iespēju papildus nopelnīt”, atkal jau akcentu tā nemanot uzliekot uz būvnieku. Atgādināšu, ka būvnieks par būvprojekta kvalitāti atbild, ja tiek realizēta projektē un būvē metode. Klasisks būvdarbu līgums šo lielisko pienākumu atstāj pasūtītāja ziņā.
Tik, cik esmu lasījis publiski pieejamo būvdarbu līguma versiju Stradiņu lietā, man nesanāca pamanīt, ka būvnieka pienākumos ietilpa veikt būvprojekta ekspertīzi. Starp citu, pieminēšanas vērts ir novērojums, ka visai bieži patiesie subjekti, kuri pamana būvprojekta kļūdas, ir nevis būvnieki, bet, piemēram, dzelzsbetona elementu ražotāji, kuri izstrādā ražojamo elementu detalizācijas un vērš būvnieku uzmanību uz problēmām būvprojektā. Bet kuru tas interesē, vai ne?!
Tāpēc nobeigumā gribētos uzdot dažus jautājumus un izteikt vienu apgalvojumu.
Kā būtu, ja publiskais pasūtītājs sāktu ar savas kompetences un spēju izvērtēšanu, pirms sākt rīkoties ar tam uzticēto publisko naudu? Varbūt vietā piesaistīt kvalificētu inženierkonsultantu komandu? Tas cita starpā sniegtu iespēju daudz prasmīgāk vērtēt ar projekta realizāciju saistītos riskus, kas tiešā veidā ietekmē tos svarīgos resursus – naudu un laiku, kā arī samazinātu būvnieku prasmīgi organizētās papildus naudas pieprasīšanas kampaņas.
Kā būtu, ja publiskais iepircējs sāktu gatavot pārdomātus iepirkumus? Piemēram, precīzi paredzēt, kādos gadījumos var veikt būtiskus grozījumus būvdarbu līgumā? Vai, piemēram, aprakstot strīdu risināšanas algoritmu, īpašu uzmanību pievēršot limitētiem termiņiem strīdu fiksēšanai pēc notikuma utt.
Tādu “kā būtu” ir ļoti daudz. Bet laiks apgalvojumam. Daudz labāk kā viena būvniecības procesa dalībnieka demonizācija (lasi – būvnieka) rakstos, ir skaidra rīcība un mērķtiecīgs darbs, lai panāktu, ka publiskie pasūtītāji organizē un pārvalda būvniecības procesu pārdomāti. Cita starpā, pārdomāti pārvaldīts būvniecības process nodrošina efektīvu būvniecības procesā nepieciešamo resursu izmantošanu!
Lai novērstu baumas. Ne Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, ne būvuzņēmums “VELVE” nekad nav bijuši raksta autora klienti, draugi utt., tāpēc nekādas simpātijas neizraisa ne viens, ne otrs tiesību subjekts. Taču tas nenozīmē, ka tā vienkārši var sākt demonizēt vienu, vai otru! Atgādinu, būvniecības process sākas ar pasūtītāju, un būvniecības nozarē tieši publiskajam sektoram būtu jābūt tam, kurš pirmais ieskatās spogulī..
