Eksperts nosauc galvenās daudzdzīvokļu namu problēmas: nelikumīgas pārbūves, nespēja vienoties, sistēmas trūkums 47
Jānis Uzulēns, jurists ar vairāk kā 14 gadu pieredzi būvniecības nozarē, Jurisconsultus un Būves nākotnei dibinātājs
2020. gadā Valsts kontrole informēja par situāciju ar daudzdzīvokļu dzīvokļu namu faktisko situāciju Latvijā, norādot, ka nepieciešams mainīt gan valsts, gan īpašnieku attieksmi. Ir pagājuši jau četri pilni gadi, taču neviena pazīme neliecina, ka valstī kas būtu mainījies un situācija šajā jomā būtiski uzlabojusies. Tam nav viena iemesla, taču situāciju kopumā raksturot var vienā vārdā – vienaldzība. Šoreiz skatīsim to vairākās šķautnēs.
Kas faktiski notiek?
Ir skaidrs, ka katrā daudzdzīvokļu namā dzīvo vairāk kā viena ģimene. Šo faktu nekādā mērā nevar ignorēt, jo ikdienā kaimiņus dzirdam, satiekam kāpņu telpā u.c. sabiedriskās vietās. Taču vienlaikus iedzīvotāji, šķiet, joprojām vispirms katrs domā tikai un vienīgi par savu dzīvokļa īpašumu, vai vienkārši īres naudas saņemšanu, ja dzīvoklis tiek izīrēts.
Par sadarbību, normālu komunikāciju ar visiem mājas iedzīvotājiem lielākoties domāts netiek. To pierāda vairāki elementāri publiski pieejami fakti – nodibināto biedrību mājas pārvaldībai skaits, to aktivitātes māju drošības un energoefektivitātes sakārtošanas jomā, ikdienas praksē redzētais un risinātais.
Nesenā sarunā Latvijas radio studijā par nekustamā īpašuma problemātikas jautājumiem, savas nozares profesionālis kā vēl vienu būtisku problēmu ieskicēja padomju laika daudzdzīvokļu dzīvokļu namos veiktās nelikumīgās pārbūves. Tās nereti tiek slēptas un faktiski aktuālas kļūst tikai tad, ja dzīvokli nepieciešams pārdot un padarītais jālegalizē. Te svarīgi akcentēt, ka visbīstamākās ir tās nelikumīgās pārbūves, kas skārušas māju konstruktīvos elementus un var, vai atstāj tiešu ietekmi uz mājas drošību kopumā.
Minētais ļauj kritizēt Ekonomikas ministriju, kas ir atbildība par mājokļu politikas jomu. Indivīda drošības vai veselības aizskāruma nepieļaujamība ir viens no minētās ministrijas pārstāvētajiem principiem, bet kā savas kompetences ietvaros ministrijai šo izdodas aizstāvēt, veicināt, pārbaudīt utt., īsti skaidrs nav. Protams, ir veikti daži pētījumi, izpētītas dažas mājas vai daži desmiti balkonu, taču publiskajā telpā sen izveidojies viedoklis, ka ar to patiesībā ir par maz, jo katra daudzdzīvokļu māja jāuztver kā atsevišķa ekosistēma ar tai raksturīgajām problēmām, unikālajiem iedzīvotājiem utt.
Iedzīvotāji netiek galā ar pārstāvību (biedrību) dibināšanu. Tas automātiski liedz saprātīgi pārvaldīt virkni procesu mājas dzīvē, no kuriem galvenie ir divi – rūpes par drošību un mājas ikdienas pārvaldīšanu. Labo piemēru ir krietni mazāk par sliktajiem piemēriem, ko pierāda elementāra statistika: remonts nepieciešams vismaz 65%, ja ne vairāk ēku, Altum finansējums vēl 2023. gada nogalē bija pietiekams tikai 500 māju savešanai kārtībā, kaut skaidrs, ka nauda faktiski nepieciešama ļoti daudzu tūkstošu māju savešanai kārtībā. Tātad, ja šodien visas daudzdzīvokļu dzīvojamo māju biedrības (kas pēkšņi būtu nodibinātas kā pēc burvju nūjiņas mājiena) sastātos rindā pēc nepieciešamajiem līdzekļiem māju drošības (tātad, konstruktīvu problēmu risināšanai, kas ir fundamentāls jautājums) un energoefektivitātes jautājumu risināšanai (kas cita starpā ap 2030. gadu var pārvērsties par problēmu mums visiem, jo valstij var gadīties, ka būs jāmaksā sods par klimata risinājumu rādītāju nesasniegšanu), izrādītos, ka valstij naudas nemaz nepietiek.
Kas ir interesanti, ka uz šo finansējumu 500 pieejamām vienībām nav izveidojusies tūkstošiem gara pretendentu rinda.
Esmu drošs, ka, neveidojot sistēmu, valstī ne tikai nepietiek naudas, bet arī privātajam sektoram, t.i., inženieriem, ražotājiem (vēlams vietējiem, jo tad iztērētā nauda paliktu pašu tautsaimniecībā, nevis, piemēram, aizceļotu uz Ķīnu vai Poliju), būvniekiem nepietiek kapacitātes, lai nodrošinātu visas daudzdzīvokļu mājas ar darba spēku un savlaicīgi projektus realizētu.
Pašvaldības lielākoties (ar dažiem zināmiem lieliskiem izņēmumiem) arī par šo problēmu neliekas ne zinis. Pierādījumi tālu nav jāmeklē. Uz tādiem elementāriem jautājumiem, kā piemēram, cik padomju laikā celto daudzdzīvokļu dzīvojamo māju ir jūsu novadā, vai tās tiek regulāri apsekotas, cik tajās dzīvo novada iedzīvotāju un vai mājām veikts nesošu konstrukciju un inženierkomunikāciju remonts, virknē Latvijas pašvaldību nav informācijas, to vienkārši nesniedz, vai arī paziņo, ka pieprasītā informācija nav iestādes rīcībā un atbilstoši kompetencei, ne pašvaldībai, ne arī būvvaldei nav pienākuma šādu informāciju apkopot. Tātad, kad iedzīvotājiem jāmaksā nodokļi, jābalso utt., tad tas ir svarīgi, bet zināt un izpildīt Pašvaldību likumā noteiktās autonomās funkcijas drošības jomā, veikt kādu brīvprātīgu iniciatīvu – kāpēc gan. Varbūt tam nav naudas, varbūt nav laika.
Pārvaldnieku Latvijā ir daudz. Lai arī lielākais pārvaldīšanas uzņēmums atrodas Rīgā, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka virknei pārvaldnieku neizdodas tikt galā ar to normatīvu izpildi, kurus valsts ir izdevusi un kas uzskatāmi par tik viegli saprotamiem. Piemēram, Ministru kabineta noteikumi Nr. 907 “par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi un kārtējo remontu”, vai Ministru kabineta noteikumi Nr. 408 “Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksas aprēķināšanas noteikumi”, kas ir visnotaļ skaidri uzrakstīti un tos izpildīt nebūtu jābūt problēmām. Bet ir viena problēma. Likumdevējs ir aizmirsis tiešā veidā ietekmēt pārvaldniekus ar kādiem administratīviem ierobežojumiem, atstājot attiecības starp iedzīvotājiem un pārvaldniekiem risināmas vairāk civiltiesiskā ceļā. Pieredze rāda, ka bez pātagas arī te neiztikt.
Politiķu aktivitātes šajā jomā arī ir skaidras. Klimata tēmas it kā ir aktuālas šodien, bet sekas, t.i., sodi būs (varbūt) jāmaksā ap vai pēc 2030. gada. Ir daudz laika iegūt plusus (piemēram, vietu kādā parlamentā), bet mīnusus gan jau risinās citi.
Ja abstrahējamies no Ekonomikas ministrijas, kura patiešām viena nevar paveikt visu, ir skaidrs, ka valstī vienkārši nepastāv fundamentālas izpratnes par to, kā risināt problēmu, ko rada padomju laikā uzbūvēto daudzdzīvokļu dzīvojamo māju kalpošanas termiņa tuvošanās beigām, kas līdzi nes jautājumus primāri par šo māju drošību un to, kā nodrošināt, ka šīs mājas kalpos droši vēl desmitgades uz priekšu un būs arī energoefektīvas, turklāt nodrošinās dzīvošanu patīkamā vidē.
Garais ievads ļauj izdarīt elementāru secinājumu: valstij, tātad, mums visiem, nav vienotas izpratnes, kā šo problēmu risināt. Nav sistēmas un nav viena vainīgā!
Ko darīt?
Problēmas risināšanai nebūs vienas zāles, piemēram, nauda. Taču bez tās nevar un tā būtu jāgādā jau domājot uz priekšu. Domāju, ka likstas ar Rail Baltica un lielā mērā mūsu valsts nenoliedzamā atpalicība arī Baltijas valstu vidū ļauj domāt, ka Eiropa tāpat vien mums naudu visu māju sakārtošanai neiedos. Turklāt, tā jau nav tikai mūsu valsts problēma. Dzīvojamā fonda sakārtošanas jautājums ir aktuāls virknē Eiropas valstu.
Te gan prātā nāk Norvēģija. Noteikti bagātākā valsts Ziemeļeiropā, kurai vienkāršiem vārdiem runājot ir ļoti daudz naudas. Vienkārši mācējuši uzkrāt. Kā būtu, ja kādu dienu Latvijas vēstnieks Norvēģijā ar šīs valsts valdību sāktu sarunas par investīciju piesaisti daudzdzīvokļu dzīvojamā fonda, kas celts padomju laikos, sakārtošanu – primāri no drošības, bet arī no energoefektivitātes viedokļa?
Kā būtu, ja pa to laiku valsts un pašvaldības nāktu talkā sabiedriskajam sektoram un atsevišķiem medijiem, un strādātu pie iedzīvotāju izglītošanas un motivēšanas. Mēs esam dažādi un šajās mājās dzīvo dažādi cilvēki. Vieni informāciju smeļas viedierīcēs, bet daži televizora ekrānos, avīzēs vai no kaimiņiem. Dažiem ir svarīgi izlasīt ziņas uz mājas ziņojuma dēļa. Varbūt būtu vērts šo faktu neignorēt un veidot plašāku informācijas kampaņu kā tikai ziņas ministriju mājas lapās vai kādās ar enerģētikas politiku saistītās vietnēs?
Vēl labāk, ja valsts šo uzticētu paveikt novadiem. Viņiem taču savi iedzīvotāji jāzina.
Kamēr tiek veikts izglītošanas darbs (tātad, dibinātas biedrības, veicināta pieteikumu sagatavošana māju rekonstrukcijai, renovācijai, energoefektivitātes uzlabošanai utt.), būtu vērts valstij vienoties ar biznesa vides pārstāvjiem, ka viņi būs gatavi apjomīgam, kvalitatīvam darbam, lai dzīvojamais fonds patiešām tiktu sakopts un sasniegtu vajadzīgos rādītājus. Domāju, ka Latvijas uzņēmēji atrastu risinājumu problēmām, ja vien būtu pārliecināti, ka nauda patiešām būs pieejama. Jo tas nav darbs vienai dienai, mēnesim vai pat gadam.
Pārvaldnieku darba kvalitāte tiešā veidā var visus šos procesus veicināt. Varbūt būtu laiks stingrākai pārvaldnieku kontrolei, lai pārliecinātos, kā viņi veic elementāras lietas. Piemēram, sagatavo māju vizuālās apskates pārskatus, kas cita starpā būtu un ir pirmā svarīgā informācija par mājas stāvokli. Kamēr meklējam naudu un izglītojam iedzīvotājus, varbūt ieviešam pārvaldnieku stingrāku kontroli un arī pamatīgus sodus par formālu darba paveikšanu?
Ir skaidrs, ka visas šīs lietas nedrīkst nogult uz sabiedriskā sektora un atsevišķu entuziastu (vienalga, runa par iedzīvotājiem, atsevišķiem ierēdņiem vai izmanīgiem politiķiem) pleciem. Ir jāveido ātra, efektīva, viegli eksistējoša un ar mazu birokrātiju apaugusi sistēma, kas veicina to, ka padomju laikā būvētās daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas tiek savestas kārtībā. Un jāsāk ar drošību!!! Tikai tad jāturpina ar energoefektivitāti.
Bet varam arī turpināt atstāt visu uz entuziastu pleciem, vainot viens otru neizdarībā un pēc būtības piekopt neauglīgu komunikāciju, kur katrs savas problēmas noliek pirmajā vietā un uzskata, ka ir izdarījis visu, ko varējis.
Tādā gadījumā mums jākoncentrējas kam citam. Jāuzdod sev jautājums: kas pienāks pirmais – sabruks kāda māja, vai klimata sods? Dažām mājām pa laikam jau kaut kas iegrūst. Līdz šim mums veicies, bet attiecībā pret klimata sodu ir laika handikaps par sliktu sodam.
Nobeigumā vēlos minēt divas patiesības. Zināšanas ir balstītas uz faktiem, pierādījumiem. Ticība, ka kaut kas ir patiess, ir balstīta uz vērtībām, paša uzskatiem. Šis ir laiks abām – ticībai un zināšanām, jo cilvēka vērtību nenosaka tiesības, ko viņš izlieto, bet pienākumi, ko tas uzņemas (Hamilkārs fon Felkerzāms). Un te ir vienalga, vai mēs runājam par atsevišķu iedzīvotāju, iedzīvotājiem vienā mājā, pārvaldnieku, politiķi, pašvaldības darbinieku vai citu cilvēku. Mēs visi dzīvojam vienā valstī. Un tās ir zāles vienaldzībai..
