Janvāra pirmais koncerts klasiskā stilā 0
Šķietami neilgs laiks pagājis kopš Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Vecgada koncertiem, kad klāt jau pirmais orķestra koncerts 2019. gadā, klausītājus atkal pulcējot Lielajā ģildē. Programma šoreiz visnotaļ klasiska – Johannesa Brāmsa vijoļkoncerts un Antonīna Dvoržāka Devītā simfonija “No Jaunās pasaules”.
Tātad – romantisma laikmeta šedevri, kas Latvijas koncertzālēs spēlēti daudzkārt. Arī diriģenta izvēle klasiska – 11. janvārī orķestra priekšā stājās Gintars Rinkevičs, kurš arī iepriekšējos divos sadarbības piemēros ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri pievērsies labi pārbaudītām vērtībām, interpretējot Antona Bruknera Septīto simfoniju un Gustava Mālera Pirmo simfoniju.
Turpretī soliste Latvijā gan vēl nav uzstājusies – nīderlandiešu vijolniece Simone Lamsmā aizvadītajās sezonās muzicējusi kopā ar, piemēram, tagad arī Latvijas publikai pazīstamo Karalisko “Concertgebouw” orķestri, un tagad nu viņa atbraukusi uz Rīgu.
Protams, sastopoties ar šādu programmu, vienmēr jautājums – vai kādā no divām koncerta daļām tomēr nebūtu noderējis kaut kas laikmetīgāks? Galu galā solistei pret to diez vai būtu iebildumi, jo koncerta organizatori vēstījuši, ka “Simone Lamsmā regulāri pirmatskaņo jaundarbus”.
No otras puses, Gintars Rinkevičs varētu oponēt, ka viņš Liepājā vēl pavisam nesen vadījis veselu piecu latviešu autoru simfonisko partitūru pirmatskaņojumus, tādēļ tagad viņam ir visas tiesības pievērsties pavisam citai estētikai.
Un koncerta gaita arī radīja iespaidu, ka Dvoržāka simfonija diriģentam ir emocionāli tuva; nedaudz mazāk saskarsmes punktu bija ar Brāmsa opusa psiholoģiski daudzslāņaino skaņurak-stu, taču arī šis lasījums kopumā izvērtās veiksmīgs. Kas savukārt uzreiz raisīja secinājumu, ka, meklējot vijolnieci, orķestris un diriģents izvēlējies īsto mākslinieci.
Ja jāsalīdzina divas tik atšķirīgas programmas kā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Vecgada koncerts un 11. janvāra priekšnesums, tad viena nepārprotama līdzība tomēr ir – 29. decembra vakarā par spilgtāko sniegumu kļuva vijolnieces Paulas Šūmanes interpretācija Kamila Sen-Sansa “Introdukcijai un kaprīzajam rondo”, turpretī tagad – vijolnieces Simones Lamsmā veikums Brāmsa vijoļkoncerta mūzikas atklāsmē.
Līdzīgu iemeslu dēļ – arī nīderlandiešu solistes profesionālā meistarība bija tik augstā līmenī, ka pat viskomplicētāko pasāžu brīžos nekas nestājās ceļā mūzikas brīvam un dabiskam plūdumam; arī Simone Lamsmā necentās pievērst uzmanību ar ārēji žilbinošiem, bet patiesībā virspusējiem spēles rakursiem, tā vietā iedziļinoties skaņdarba tēlu un raksturu gammā. Un rezultātā katram vijolniekam labi zināmais opuss ieguva jaunas krāsas, jaunas dimensijas, kur solistes izteiksmīgais tonis tikai vēl akcentēja atskaņojumā rodamo muzikālo pavērsienu bagātīgumu, mākslinieciskās dramaturģijas loģiku un emocionālā vēstījuma intensitāti.
Atšķirībā no Sen-Sansa koncertskaņdarba Brāmsa partitūra ir daudz simfonizētāka, līdz ar to interpretācijas veiksmes šeit nav iedomājamas bez nopietnas un aktīvas orķestra un diriģenta līdzdalības. Uzstāšanās sākums par šādu pienesumu gan lika šaubīties, jo diriģents mūzikas frāzējumu virzīja uz priekšu, savukārt orķestra dalībnieki vilka atpakaļ, rezultātam izklausoties vienīgi pēc solopartijas pavadījuma, taču jau drīz arī Gintara Rinkeviča un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sniegumā varēja just iniciatīvu. Tādēļ arī vijoļkoncerta lēnās daļas piesātinātais lirisms atklājās tik pārliecinoši, un arī opusa malējo daļu romantiskās ekspresijas atspoguļojumā daudzkārt izpaudās gan diriģenta personiskais skatījums un ieinteresētā attieksme, gan arī orķestra spēles tembrāli saliedētie, ritmiski viengabalainie un intonatīvi precīzie vaibsti.
Antonīna Dvoržāka Devīto simfoniju Latvijā atskaņo ļoti regulāri. Astotā repertuārā iekļauta tikai epizodiski, bet septiņas iepriekšējās nespēlē nemaz. Tādēļ tieši interpretāciju simfonijai “No Jaunās pasaules” bija ar ko salīdzināt – un Gintara Rinkeviča vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra versija nebūt nebija šaubīgākā vai garlaicīgākā. Tiesa, ideāla arī ne, atskaņojuma gaitā parādoties tiem pašiem trūkumiem, kas piemita koncerta pirmajai daļai – brīžiem diriģentam un orķestrim bija katram savs viedoklis par mūzikas temporitmu, agoģiku un raksturu, kas kopējo sadarbību nebūt neveicināja. Tomēr interpretācijā gūto panākumu klāsts bija daudz plašāks, un arī šeit atskaņojuma vērtīgākie parametri sasaucās ar Brāmsa vijoļkoncerta lasījumu. Brāmsa opusa vidusdaļā klausītāji gaidīja un arī sagaidīja skaistu obojas solo, un to pašu varēja teikt par angļu raga spēli Dvoržāka simfonijas lēnajā daļā; tikpat profesionāli kā obojisti Egils Upatnieks un Jana Zeļenska koncerta gaitā uzstājās arī klarnetisti Mārtiņš Circenis un Mārcis Kūlis vai flautisti Tommazo Pratola un Ilze Urbāne, taču no šo orķestra grupu noslīpētā snieguma pārsvarā daudz neatpalika arī pārējo mākslinieku priekšnesums. Turpretī no Gintara Rinkeviča bija atkarīga interpretācijas dramaturģiskā arhitektonika, individualizēta skatījuma klātbūtne, emocionālo kontrastu mija – un šai ziņā diriģents nelika vilties.
Simone Lamsmā piedevā spēlēja Johana Sebastiāna Baha Trešās vijoļsonātes “Largo”, un jāteic, ka viņu ļoti labprāt gaidītu atgriežamies Rīgā arī ar kādu kamermūzikas programmu. Savukārt Gintars Rinkevičs kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un Kristīni Blaumani galvaspilsētā atkal būs jau pavisam drīz, atskaņojot Kristapa Pētersona Otro Liepājas koncertu čellam un orķestrim. Tātad – atgriešanās pie latviešu mūsdienu mūzikas, lai gan nepavisam nebūtu par sliktu, ja atskaņotājmākslinieki kādreiz atcerētos, ka Dvoržākam ir arī citas simfonijas. Vienkārši par Devīto māca mūzikas skolās, taču Dvoržāka izcilā daiļrade ar to nesākas un nebeidzas.
