Kā izgudrotāja Santorio sveramais krēsls atklāja “nemanāmo iztvaikošanu” jeb vielmaiņu 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 460 gadiem Venēcijai piederošajā Kapodostrijā, mūsdienu Slovēnijas teritorijā, aristokrātiskā un turīgā ģimenē piedzima itāliešu ārsts un izgudrotājs, kurš medicīnas zinātnes vēsturē pazīstams ar vārdu Santorio Santorio.
Viņš pirmais mēģināja izskaidrot cilvēka vielmaiņu jeb metabolismu eksperimentālā ceļā un bija jatrofizikas pamatlicējs, tas ir, organisma fizioloģiju, slimību izcelšanos un tāpat ārstēšanu skaidroja kā fizikālus, mehāniskus procesus.
Kā Padujas universitātes profesors Santorio aizrāvās ar cilvēka temperatūras, elpošanas un svara maiņas eksperimentiem, turklāt darīja to tik aizrautīgi, ka galu galā bija spiests no universitātes aiziet, jo studenti sūdzējās, ka pārāk maz laika veltīts viņu mācīšanai. Pazīstamākais ir 1614. gadā uzsāktais vielmaiņas eksperiments.
Santorio konstruēja īpašu sveramo krēslu, kurā sēdēja pats, nosvēra visu pārtiku, ko ēda un dzēra, kā arī visu, ko izvadīja. Uzņemto un izvadīto viņš salīdzināja ar ķermeņa masu un konstatēja būtisku svara starpību.
Uzņemot aptuveni trīsarpus kilogramus pārtikas, izvadīti tika vien aptuveni pusotra, kaut gan ķermeņa svars nepalielinājās. Zudumus Santorio izskaidroja ar “nemanāmo iztvaikošanu” (perspiratio insensibilis – latīn.), kas, kā uzskatīja viņa laikabiedri, notiekot no cilvēka ķermeņa.
Jebkurā gadījumā eksperiments bija būtisks ar to, ka cilvēka svara faktoru uzlūkoja par svarīgu ārstniecībai. Santorio un viņa darbs “De Statica medicina” bija medicīnas klasika un autoritāte vairāku gadsimtu garumā, līdz pat 18. gadsimta beigām, kad citi zinātnieki pierādīja viņa maldus.
