Iveta Apkalna pie Elbas filharmonijas lielās zāles ērģelēm.
Iveta Apkalna pie Elbas filharmonijas lielās zāles ērģelēm.
Foto no Ivetas Apkalnas krājuma

“Kā pārpasaulīgs piedzīvojums!” Saruna ar titulērģelnieci Ivetu Apkalnu 0

Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
13 pazīmes, kas liecina – tavs partneris ir “toksisks” un zog tavu laimi 2
Krimināls
Jūrmalā pazudusi māte ar mazuli. Policija lūdz palīdzību 1
10 produkti, kas “svilina taukus” un paātrina vielmaiņu
Lasīt citas ziņas

“Ir koncertzāles un ir Elbas filharmonija,” par izcilo būvi saka tās titulērģelniece Iveta Apkalna. Pateicoties viņai, šeit visai bieži skan arī latviešu komponistu mūzika.

Īsā laikā Elbas filharmonija kļuvusi par ļoti iecienītu tūrisma objektu, kas klasiskās mūzikas koncertos var būt arī riskanti, ja publika tos apmeklē tikai kā vienu no ceļojuma pieturvietām bez īstas vilkmes uz mūziku?

CITI ŠOBRĪD LASA

Sākumā es to jutu kaut vai tādēļ, ka cilvēki ik pa laikam ieplaudēja nepiemērotās vietās. Tomēr starp tūristiem ir arī tādi – un es to varu teikt no sarunām –, kuriem it kā vienalga, kāds koncerts, tomēr mūzikā kaut kas aizķer un viņi atbrauc vēlreiz speciāli. Tūristus vairāk izjūtu Ķelnes domā, kur no četriem tūkstošiem klausītāju ap 50 būs tādu, kas nāk klausīties konkrēto komponistu. Man liekas, ka Elba veidojas kā mūzikas gardēžu vieta.

Kā veidojas Elbas un latviešu mūzikas attiecības?

Godīgi sakot, ja nebūtu titulētā ērģelniece, nekad dzīvē Elbā tik daudz latviešu mūzikas neskanētu. Mans nākamais lielais solokoncerts, kas filharmonijā skanēs nākamā gada 23. janvārī, būs veltīts tikai latviešu mūzikai ar jaundarbu, pie kura strādā Linda Leimane. 15. jūnijā tur spēlēšu skaistu programmu klavierēm ar ērģelēm ar Andra Dzenīša jaundarbu. Vēl ir plāns aizvest uz Elbu Tālivalža Ķeniņa mūziku, vislabāk ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.

Un pirmo reizi Elbas ērģeles tika ieskandinātas ar Aivara Kalēja Tokātu!

Man ļoti gribētos, lai latviešu mūziku tur spēlē latvieši, nevis vienkārši ieteikt šo burvīgo skaņu rakstu citiem. Elba rēķinās, ka nāku ar Latvijas karodziņu, un priecājos, ka muzikālā ziņā nekad nevienam nav radies jautājums, vai latviešu mūzikai tur jāskan.

Kas jums kā titulērģelniecei šķiet gan pats būtiskākais, gan joprojām pārsteidzošākais šajā namā?

Fascinējošākais ir (pār-)tapšanas stāsts. Ilgi cerēta un lolota, arī šaubu un diskusiju pilna kultūrbūve, kuras vīzija visspirms izraisīja skandālu, bet uzreiz pēc atklāšanas tieši šī pati vīzija tapa par brīnumainu atklājumu un atklāsmi visiem, arī tās sākotnējiem visaktīvākajiem pretiniekiem. Varbūt šī pieredze būtu noderīga arī Rīgas koncertzāles sakarā?

Reklāma
Reklāma

Patiesi brīnumaini un elpu aizraujoši ir sekot tam, kā piecu gadu laikā šis “mūzikas templis” attaisnojis sev uzliko augsto latiņu visās jomās, taču absolūti nepārspējama nepārtraukti un nemainīgi ir pati galvenā – šeit piedāvātā mūzikas un tās izpildītāju kvalitāte. Augstākā raudze nepārtraukti izpārdotā zālē, tam noteikti jau labu laiku nav sakara ar filharmonijā nejauši nokļuvušo tūristu un ziņkārīgo ļaužu masu “bumu”!

Kā vērtējat akustiku?

Mūziķiem tā ir liels izaicinājums, jo dzird visu un akustika neko nepiedod, varbūt tāpēc tā daudziem ir neērta.

Vai Elbu var salīdzināt ar citiem, arī izciliem, mūzikas tempļiem?

Kā es saku – ir koncertzāles un ir Elbas filharmonija. Pasaules koncertzāļu kontekstā tā sevi parādījusi un pierādījusi arī kā vieta, kurā mūziķis, kas izbraucis visas pasaules zāles, šeit var atļauties visu, būt uzklausīts, sadzirdēts un iekļaut programmā mūsdienu skaņdarbu interpretācijas, kuras citās koncertzālēs neiekļauj programmās popularitātes trūkuma dēļ.

Elba joprojām ir vieta, uz kuru gribas aizbraukt ne tikai intereses vai ziņķārības pēc, bet apzinoties, ka tiks piedzīvots kaut kas pārpasaulīgs.

Vai tiešām nav ne mazākā melnumiņa, ko pieminēt?

Elba nekad neguļ, ja tur nav koncertu, tad notiek filmēšana vai kāds cits projekts, pārbūves utt. Gribētu, lai zāle kaut kad ieelpo. Kad braucu turp pandēmijas laikā, izdevās veikt mēģinājumus un ierakstus dienā, kas bija kā kilograms svaiga gaisa, jo parasti tie notiek naktī. Taču būt Elbā pusnaktī atkal ir liela privilēģija, jo varu to izstaigāt visos stāvos.

Vai pēc koncertiem paliekat viesnīcā turpat Elbas namā?

Vienmēr viesnīcā, kas ir liela dāvana, jo tā ir nevis istaba ar skatu, bet skats ar istabu – vienalga, uz kuru pusi un kādā stāvā atrodies, tas ir ģeniāls mākslas darbs, kas rada sajūtu, ka ne tikai fiziski, bet arī emocionāli esi pacēlies augstumos.

SAISTĪTIE RAKSTI