„Buda ar masku.” Inga Bunkše vērtē Venēcijas mākslas biennālē redzēto 0
Inga Bunkše, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Venēcijas biennāle, kuras aizsākumi meklējami 1895. gadā, ir kļuvusi par galveno laikmetīgās mākslas izstādi. Līdzās nacionālajiem paviljoniem, kas iepazīstina ar valsts izvēlēto mākslinieku vai māksliniekiem, centrālo vietu Dārzos un Arsenālā ieņem īpaši izvēlēta kuratora galvenā izstāde par noteiktu tēmu.
Šogad izstādi ar nosaukumu “Sapņu piens” veidoja itāliete Sesīlija Alemani. Izstādes ideja un nosaukums cēlies no sirreālisma mākslinieces Leonoras Keringtones bērnu grāmatas nosaukuma. Līdzīgi kā grāmata arī izstāde apvieno izdomātus stāstus ar savdabīgiem tēliem, noslēpumainību ar tumsu. Alemani saka, ka viņa vēlējusies radīt “maģisku pasauli”, kurā dzīve tiek “nepārtraukti no jauna iztēlota caur iztēles prizmu”, tā ir vieta, kur “katrs var mainīties, pārveidoties, kļūt par kaut ko vai kādu citu”. Un viņai tas ir lieliski izdevies.
Arī Latvijas paviljona komanda, kuru šoreiz pārstāv mākslinieču pāris dzīvē un mākslā “Skuja&Braden”, radījusi iespaidīgu skati, kas izceļas citu valstu ekspozīciju vidū un it kā turpina izstādes “Sapņu piens” stāstu. Sasauce ar kuratores Sesīlijas Alemani idejām rodama gan “Sapņu piena” vadošajā idejā par dzīves realitātes un sapņu kā iespēju savienošanu, gan tur, ka izstāde veltīta citādības iekļaujošam aspektam. Pirmo reizi biennāles 127 gadu ilgajā vēsturē kūrētajā izstādē lielākā daļa pārstāvēto mākslinieku ir sievietes, kā arī mākslinieki, kuri sevi nepieskaita nevienam dzimumam.
“”Skuja&Braden” ekspozīcija “Tirgot ūdeni upes malā” veidota no neskaitāmiem porcelāna priekšmetiem, kas “atdzīvojas” krāšņi apgleznotos šķīvjos, barokālās vāzēs, sadzīves priekšmetos, izšļācas porcelāna strūklakā, ieņem dažādu ķermeņu formas, izlokās kā draudīgas šļūtenes, saglabā cilvēku un dzīvnieku nospiedumus, līdz kulminē vērienīgā porcelāna gultā, kuru neredzams vilnis, it kā pametot gaisā, atspiedis pret sienu,” raksta izstādes kuratores Andra Silapētere un Solvita Krese. Tomēr tie nav sadzīviski priekšmeti, lai arī izstādes koncepcija par māju un izkārtojums uz centrālā galda mulsinoši vilina tā domāt.
Izstāde ietver sevī neskaitāmus nozīmju slāņus, jēdzienu un priekšstatu izmaiņas, kas veidojušās pēdējo gadu desmitu laikā. Piemēram, nelielā Budas figūra ar pilnīgajām lūpām atgādina ne vien par mākslinieču “Skuja&Braden” saistību ar budismu un dzenbudistu klosterī Kalifornijā pavadīto laiku, bet arī par to, kā sabiedrība jebkuru ētisku vai estētisku kategoriju pārvērš par preci, kā masku pielaikojot to savai sejai. Vitarkas mudrā sakļautie pirksti jau sen vairs nevieš asociācijas par iekšējo pilnību un harmoniju, bet ir noplicināti līdz emodži zīmei.
Traukiem vairs nav piešķirta funkcionāla, bet simboliska nozīme. Vairāku grezno vāžu atveres veidotas kā vagīnas, līdz ar to mainot to galveno funkciju – ziedu, tātad dzīvības, saglabāšanu, bet simboliski pakārtotas darbībai – liekot ziedus, arvien un arvien metaforiski tiek atkārtots dzimumakts.
Tēli abu mākslinieču darbos risina arī politiskās tēmas. Vāze ar Putina attēlu, no kuras atveres veļas galvaskausi, radīta pirms septiņiem gadiem un jau tolaik brīdināja par nāvi, kas plūst no šī necilvēka. Izstādīta Venēcijas biennālē, tā pievērš uzmanību ar savu atbilstību pašreiz notiekošajam karam Ukrainā.
Abas mākslinieces darbos iekļauj personīgo pieredzi, tajos saplūst vēsture un tagadne, ilūzijas, reliģijas un pārliecības un, protams, viņu kvīriskā identitāte, kas kulminē varenā griestu dekorā, ko veido nokarenu vīriešu dzimumlocekļu saišķis. Izstāde atsauc atmiņā japāņu rakstnieku un kinorežisoru Jukio Mišimu.
Ne tikai asociāciju ar viņa pasaulslavenā romāna “Maskas grēksūdze” dēļ, kurā galvenais varonis Kočans pūlas iekļauties Japānas sabiedrībā, kas viņu bērnībā izolē vārgā un slimīgā ķermeņa un vēlāk homoseksuālo tieksmju dēļ. Bet arī tādēļ, ka savas pārliecības dēļ viņš publiski veica harakiri.
Skatītājiem izstāde ļauj aizdomāties par maskām, ko mēs paši ikdienā valkājam un piemērojam izdevīgāko katram dzīves gadījumam. Un stāsts nav tikai par maskām, ko rādīt sabiedrībai. Vēstījums vairāk ir par “iekšējām” maskām, kas noslēpj to, ko mēs paši labprātāk neatzītu. Izstāde rosina uzdot jautājumu par saistību ar sevi, īpaši kontekstā, kurā mēs mēģinām par kaut ko “kļūt”, vai kā Nīče (sic!) teiktu: “Kas es esmu.”
Venēcijas biennāles skates apskatāmas līdz 27. novembrim.
