Kārlis Streips. Kas tie tādi par “galdauta svētkiem”?! Vēsturiskā diena – 21. augusts – būtu jānosaka kā svētku diena un brīvdiena 0
Pirmdiena, 4. septembris. Skolas bērniem un augstskolu studentiem Latvijā tā pa riktīgam sākas semestris un mācību gads. Savukārt Amerikā un amerikāņiem 4. septembris ir svētku diena un brīvdiena.
Tā ir Darba diena (Labor Day). Darba svētki, kuru pirmsākumi meklējami 19. gadsimta beigu pusē, kad Amerikā un ne tikai sāka veidoties pirmās arodbiedrības un darbinieku tiesību aizstāvēšanas grupas.
Ir divi varianti attiecībā uz Darba dienas pirmsākumiem, bet abos gadījumos procesa centrā ir strādnieku gājiens, kāds notika 1892. gada septembrī Ņujorkā. To sponsorēja Ņujorkas štata centrālo arodbiedrību. Strīds ir par to, kurš tam visam bija galvenais organizētājs, bet tas patiesībā nav būtiski.
Oregonas štats ASV rietumkrastā bija pirmais, kurš Darba dienu noteica kā oficiālu svētku dienu. Pāris gadus vēlāk tā jau bija izdarījuši 30 no tobrīd 44 Amerikas štatiem, un tas lika Kongresam sarosīties.
Vispirms Senāts un tad Kongresa apakšpalāta 1894. gada pavasarī apstiprināja likumu par valstiskiem darba svētkiem katru gadu septembra pirmajā pirmdienā. Tā paša gada 28. jūnijā ASV prezidents Grovers Klīvlends likumu parakstīja un izsludināja.
Arodbiedrību kustība uz šo faktu reaģēja ar lielu prieku un entuziasmu. 1894. g. 3. aprīlī, Čikāgā bija svētki ar parādi, kurā piedalījās ap 30 tūkst. aktīvistu.
Bija konkrēti iemesli, kāpēc vispirms darba tiesību atbalstītāji un tad politiķi nonāca pie secinājuma, ka Darba dienai jābūt tieši septembra sākumā. Pirmkārt, laika apstākļi septembra pirmajā dekādē lielākoties mēdz būt piemīlīgi vai pat karsti.
Tekstu rakstīju iepriekšējā dienā 3. septembrī. Čikāgā 4. datumā paredzēti +35 grādi un saulainas debesis. Ņujorkā +33, daļēji mākoņains. Detroitā, kur arodbiedrību kustība laika gaitā bijusi sevišķi aktīva, pateicoties faktam, ka tur atrodas ASV autoražošanas centrāle – tur šodien bija paredzēti +34 grādi bez mākoņiem vai nokrišņiem.
Taču bija vēl viens iemesls, kāpēc tieši septembrī, proti – septembra pirmā pirmdiena ir pa vidu starp Amerikas neatkarības dienas svinībām 4. jūlijā un Pateicības dienas atzīmēšanu, kas ir novembra ceturtajā ceturtdienā. Šogad Pateicības diena būs 23. novembrī.
Starp 4. jūliju un 23. novembri ir 142 dienas. Pirmā septembra pirmdiena ir mazliet tuvāk tam pirmajam datumam (62 dienas) nekā tam pēdējam (82), taču tā septembra sākumā nozīmē trīs dienas garu nedēļas nogali.
Pie mums šeit Latvijā ir citādāk. Mums svētku un brīvdienu nozīmē ir liels tuksnesis starp Jāņiem, kas ir 24. jūnijā, un Latvijas neatkarības pasludināšanas dienu, kas ir 18. novembrī. Starp to pirmo un to pēdējo ir 147 dienas – par piecām vairāk nekā starp Amerikas Neatkarības dienu un Pateicības dienu.
Bet mums nav darba svētku pa vidu. Mēs darba svētkus atzīmējam 1. maijā kopā ar Satversmes sapulces sasaukšanas dienu, kā arī ar gadadienu faktam, ka 2004. gada 1. maijā Latvija oficiāli kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.
Trīs dienas pēc 1. maija ir 4. maijs. Šogad 1. maijs bija pirmdienā un 4. maijs līdz ar to bija ceturtdienā. Raidījums “Vēlais ar Streipu” bija ēterā 2. un 3. datumā, taču ne 5. datumā, jo brīvdiena, divi raidījumi, brīvdiena un vēl viens raidījums pēc tās – nu, nē. Tur divreiz sanāca trīs dienu nedēļas nogale no 29. aprīļa, līdz 1. maijam ieskaitot, kā arī no 4. maija līdz 7. datumam, atkal ieskaitot.
Man jau sen ir licies, ka par svētku dienu un brīvdienu būtu nosakāms 21. augusts, jo 21. augsts 1991. gadā bija tā diena, kad zem bruņutransportieru stobriem Latvijas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu.”
Šo likumu deputāti pieņēma ar 111 balsīm par un 13 pret. Augstākajā padomē darbojās 210 deputāti, bet opozīcijas frakcijas “Līdztiesība” biedri lielākoties procesu vienkārši boikotēja.
Tomēr fakts ir tāds, ka bruņutransportieri no Jēkaba ielas aizbrauca, jo bija skaidrs, ka reakcionāro spēku rīkotais pučs Maskavā bija izgāzies kā veca un satrunējusi sēta. Jau nākamajā dienā Islande atzina visu trīs Baltijas valstu neatkarību, un Igaunijas un Lietuvas augstākās padomes atzina Latvijas neatkarību. Latvijas AP reaģēja ar abu kaimiņvalstu atzīšanu nākamajā dienā.
Līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarību bija atzinušas 93 valstis.
21. augustā Latvija atguva neapstrīdētu un starptautiski atzītu neatkarību. Iepriekšējā gada 4. maijā Augstākā padome pieņēma deklarāciju ar nosaukumu “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu,” taču nekāda neatkarība todien atjaunota netika.
Nākamā gada, trīs mēnešu un 17 dienu garumā Latvijā principā darbojās divas paralēlas valdības – tā ar Ivara Godmaņa vadīto Ministru Padomi un Augstāko Padomi Vecrīgā, kā arī centrālā PSRS valdība Maskavā, kurai, varam atcerēties, arī piederēja bruņotie spēki un citas spēka struktūras.
1991. gada janvārī šīs spēka struktūras uzdarbojās nāvējoši. Lietuvā gāja bojā padsmit, bet mūsu valstī – seši cilvēki.
Saprotu, viena daļa latviešu tautas 4. maiju ir fetišizējusi ar jēdzienu “baltā galdauta svētki.” Taču, ja svarīgs elements svētku kalendārā ir to skaits, tad es nudien ieteiktu atteikties no 4. maija un tā vietā svētku dienu noteikt 21. augustā.
Igaunijā attiecīgais datums ir brīvdiena, vien dienu iepriekš, jo Igaunija mums pasteidzās pa priekšu un savu konstitucionālo likumu pieņēma jau 20. datumā. Arī Igaunijas Augstākā padome pieņēma mūsu 4. maija deklarācijai līdzīgu dokumentu, vien 1990. gada 30. martā. Igaunija to kā svētku dienu neatzīmē.
Lietuvā 21. augusts nav svētku diena, bet sākotnējās deklarācijas diena tāda ir. Visās trīs valstīs, protams, atzīmēta sākotnējā neatkarības proklamēšana 1918. gadā – Lietuvā 16. februārī, Igaunijā mazliet vairāk nekā nedēļu vēlāk 24. februārī.
Mūsu valsts dažādu iemeslu dēļ līdz deklarācijai tika vien 18. novembrī. Gan mums, gan abām pārējām Baltijas valstīm tobrīd 1. Pasaules karš vēl nebija beidzies. Nācās izcīnīt brīvības cīņas, un galu galā, protams, visas trīs Baltijas valstis vienlaicīgi savu neatkarību atkal pazaudēja.
Neatkarības diena februārī vai novembrī, protams, ir izdevīga tādā nozīmē, ka esam visnotaļ tālu uz ziemeļiem mūsu planētas virsmā, un tāpēc ziemā tumsa pienāk agri, un tas var nozīmēt grandiozu salūtu kādu vasaras vidū varētu sarīkot tikai ap pusnakti.
Taču 21. augusts – tāpat kā Amerikā Darba diena, laika apstākļi mēdz būt mīlīgāki nekā novembrī un arīdzan maijā. Rīgā šogad 21. augustā bija +21 grāds un daļēji mākoņains. 7. maijā bija tikai +7, lai arī debesis bija skaidras. Pērn 18. novembrī bija +1 grāds un mākoņains.
Uzskatu nudien, 21. augusts būtu jānosaka kā svētku diena un brīvdiena, ja vajadzīgs, atsakoties no “baltā galdauta svētkiem” maijā. Tajā skaitā, tāpēc ka tas ir datums, kurš pavisam, smuki ir starp Jāņiem un 18. novembri.
Attiecībā uz darba svētkiem un 1. maiju, tā skaitās Starptautiskā strādnieku diena, un arī tās pirmsākumi ir atrodami Amerikā. 1886. gadā Čikāgā bija streiks ar mērķi garantēt astoņu stundu darba dienu strādniekiem.
Policija uzbruka, kāds meta spridzekli, policija sāka šaut. Septiņi policisti un vismaz četri protestētāji gāja bojā, kamēr ap 60 policistu un vairāk nekā 100 civilistu guva dažādas pakāpes ievainojumus. Četrus arodbiedrības līderus notiesāja sakarā ar savu piedalīšanos nemieros un sodīja ar nāvi pakarot.
1889. gadā Marksistu Starptautiskais sociālistu kongress tikās Parīzē, joprojām aģitējot par astoņu stundu darba dienu, taču arī aicinot darbaļaudis uz plašākām demonstrācijām par savām tiesībām. 1. maijs tāpēc, ka tieši tajā dienā 1886. gadā bija smagākās cīņas minētajā procesā Čikāgā.
1904. gadā Starptautiskais Sociālistu kongress Amsterdamā aicināja “visas sociāldemokrātisko partiju organizācijas un arodbiedrības visās valstīs enerģiski demonstrēt pirmajā maijā par juridiski noteiktu astoņu stundu darba dienu, par proletariāta šķiras cīņas prasībām un par universālu mieru.”
Kongress arī paģērēja, ka “1. maijā visām proletāriešu organizācijām visās valstīs ir jāpārtrauc darbs jebkur, kur tas ir iespējams bez strādnieku ievainošanas.”
Latvijā pirmā 1. maija atzīmēšana bija 1919. gadā, kad lielu daļu mūsu valsts kontrolēja Pētera Stučkas vadītie boļševiku svētki. Portālā Wikipedia rakstīts, ka Stučkas valdība svētku rīkošanai piešķīra piecus miljonus rubļu. Organizēšanas komisiju vadīja Andrejs Upītis, un par Komunāru laukuma izrotāšanu atbildīgie bija mākslinieki Romans Suta un Oto Skulme.
1920. 1. maijs pasludināts par svinamu dienu, taču sakarā ar Satversmes sapulces sasaukšanas gadadienu. Pēc Ulmaņa apvērsuma šī svētku diena likvidēta, taču režīms katru vasaru dažādās Latvijas vietās rīkoja darba svētkus.
1941. g. 1. maijā boļševiki atkal bija klāt, un tā bija svinamā diena ar nosaukumu Starptautiskā proletariāta solidaritātes diena. Nacistu okupācijas laikā tie bija Darba svētki, un pēc PSRS okupācijas atjaunošanas tie atgriezās pie sākotnējā nosaukuma, vien nevis proletariāta, bet gan solidaritātes diena.
Padomju Savienībā, kas uz papīra skaitījās proletariāta diktatūra vai vismaz proletariāta interesēs veidota valsts, darbaļaužu starptautiskās solidaritātes diena allaž tika plaši svinēta.
1969. gadā, kad bija 50 gadi kopš Stučkas režīma rīkotajiem svētkiem, laikrakstā “Komunists” Liepājā bija materiāls ar šādu apgalvojumu:
“Uzņēmumos arvien plašāk izvēršas darba rosme svētkus sagaidīt ar izpildītiem darba rādītājiem – tā taču tradīcija. Nācis klāt arī kas cits – sabiedriskās organizācijas izplānojušas, kā izskatīsies demonstrantu kolonas, tāpēc jau tagad tiek gādāts par to savdabīgu ietērpu.”
Padomju Savienībā neko nevarēja svinēt ārpus tā dēvēto ekonomikas piecgažu un to laikā sasniegto rezultātu konteksta.
1990. gadā Latvijas Augstākā padome 1. maiju noteica par svētku dienu ar nosaukumu “Dara svētki, Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena,” un tā tas ir palicis līdz pat šai dienai.
Ja šo tekstu 4. septembrī lasa kāds tautietis Amerikā, tad daudz laimes ASV Darba dienā! Un, ja to lasa kāds Latvijas politiskajā vai pārvaldes sistēmā – nu, lūdzu, par svētku dienu 21. augustā padomājiet tā kārtīgāk!
