Valsts prezidents Egils Levits.
Valsts prezidents Egils Levits.
Foto: Zane Bitere/LETA

Kārlis Streips: “Šķiet, Levita kungam nekas īpašs šogad nespīd…” 0

Pagājušajā nedēļā komentāru rakstīju par garāko plenārsēdi Latvijas Republikas Saeimas vēsturē. Tā ilga gandrīz precīzi vienu diennakti tāpēc, ka opozīcijas deputāti bieži vien vēlējas debatēt par dažādiem priekšlikumiem, kādi no tiem bija nākuši sakarā ar šī gada valsts budžetu, labi zinot, ka vairākums visos gadījumos pateiks “Nē”.

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 30
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru
TV24
“Ukraiņi atraduši alternatīvu ATACMS raķetēm,” atklāj NBS majors Slaidiņš 105
Lasīt citas ziņas

Tas bija 8. martā. 9. martā bija paredzēta kārtējā plenārsēde, taču pēc veselas diennakts plenārsēžu zālē deputāti nu nekādi negribēja ķerties pie nākamajiem jautājumiem. Tie visi tapa pārsviesti uz nākamo nedēļu, un par to tad komentārs šonedēļ.

Pirms apspriest sēdē runāto, vēlos pieminēt faktu, ka šonedēļ 14. Saeima tika pie pirmās pie frakcijām nepiederošās deputātes.

CITI ŠOBRĪD LASA

Iepriekšējā, 13. Saeimā, tas notika pašā pirmajā sasaukuma dienā, kad trokšņaini populistiskā demagoģe Jūlija Stepaņenko vai nu pati nolēma, vai arī frakcijas pamudināta, ka viņa izstāsies no “Saskaņas” Sociāldemokrātiskās partijas, no kuras viņa īsi pirms tam tapa ievēlēta likumdevējā.

Četru gadu laikā 13. Saeimā pie frakcijām nepiederošo deputātu skaits pieauga līdz skaitam, kas bija lielāks nekā jebkuras frakcijas biedru skaits. Tas bija lielākoties tāpēc, ka sabruka partija “KPV.LV”, bet deputāti arīdzan aizgāja no citām frakcijām.

Šajā gadījumā runa ir par deputāti Gloriju Grevcovu no partijas “Stabilitātei!”, kura paziņoja par aiziešanu gan no partijas, gan arī no frakcijas pēc tam, kad Rīgas pilsētas tiesa Pārdaugavā viņu atrada par vainīgu nepatiesas informācijas sniegšanā Centrālajai Vēlēšanu komisijai pirms pagājušā gada 14. Saeimas vēlēšanām.

Deputāte apgalvoja, ka nepatieso informāciju komisijā ir iesniedzis kāds cits, nevis viņa pati, taču tiesa šo argumentu noraidīja un piesprieda 160 stundas sabiedriskā darba.

Konkrētais jautājums bija par faktu, ka Grevcovai ir vidusskolas izglītība, bet dokumentos, kādi iesniegti komisijā, bija apgalvots, ka viņa 2013. gadā ir absolvējusi Latvijas Sporta akadēmiju Rīgā.

Akadēmija paziņoja, ka tādas Glorijas Grevcovas studentu un absolventu sarakstos nav un nav bijis. Arī pati censone tiesas laikā atzina, ka tā tas nav.

Taču grūti saprast, kāpēc tādā gadījumā kāds cits nolēma kandidātes informācijā ierakstīt neesošus datus par augstāko izglītību. Varbūt cerēja, ka nepamanīs?

Saeimas mandātu deputāte neplāno nolikt. Latvijā jau sen svēts “princips” politikāņu starpā ir doma, ka cilvēks patiesi ir uzskatāms par vainīgu tikai tad, kad beigusies visa pārsūdzēšana un visi pārējie procesi, iespējams, līdz spriedumam no Dieva tā kunga.

Reklāma
Reklāma

Ventspils domnieku sarakstā joprojām ir atrodams Aivara Lemberga vārds, lai gan pērn februārī Aivars Lembergs tapa notiesāts par dažādiem un ļoti smagiem pārkāpumiem.

Viņa advokāti spriedumu ir pārsūdzējuši un tāpēc vismaz pagaidām cilvēks ir vēlēta amatpersona. Vismaz ilgi izmantotais domes priekšsēdētāja darbs viņam atņemts. Tik daudz kauna pārējiem Ventspils pašvaldības deputātiem pietika.

Grevcovas kundzes uzvārds nesenajā plenārsēdē locīts arī citā kontekstā. Četrreiz gadā Saeima no Iekšlietu ministrijas informācijas centra saņem ziņojumu par deputātiem, kuri iepriekšējo trīs mēnešu laikā sodīti administratīvi.

Attiecībā uz Gloriju Grevcovu ziņojumā mēs lasām šādi:

“Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Saulkrastu iecirkņa Kārtības policijas nodaļā 2022. gada 24. oktobrī pieņemts lēmums par izdarītu pārkāpumu pēc likuma ‘Par sapulcēm, gājieniem un piketiem’ 25. panta (Par noteiktās sapulču, gājienu un piketu organizēšanas un norises kārtības pārkāpšanu). Izteikts brīdinājums.”

Tas visticamāk ir saistīts ar Covid-19 pandēmiju, kuru deputāte nesen aprakstīja ar vārdiem “Covid-afēra.” Nekad neesmu sapratis – kāpēc, bet demagogiem un populistiem tieši šī pandēmija bija tas kalns, uz kura tie gribēja nostāties un krist.

Demagoģija un populisms sita augstu vilni arī 15. martā, kad sasaukta vēl viena ārkārtas sēde, šajā gadījumā tāpēc, ka opozīcijas deputātiem gribējās paniķoties.

Centrālais jautājums bija par nesen izskanējušu ziņu par iepirkumu Aizsardzības ministrijā par pārtikas piegādi. Uzmanību piesaistīja paredzētā līguma cena – vairāk nekā 200 miljoni eiro, kā arī fakts, ka visu šo naudu bija paredzēts piecu gadu laikā izmaksāt uzņēmumam, kuram 2021. gadā apgrozījums bija apmēram pusmiljons eiro.

Pieprasījumā no deputātiem no “Stabilitātei!” un “Latvija Pirmajā vietā” frakcijām rakstīts šādi:

“Attiecīgi 220 miljonu eiro vērts līgums ar uzņēmumu ar šādiem finanšu rādītājiem, raisa virkni jautājumu, piemēram – izvēlētais procedūras veids, t.i. konkursa dialogs.”

Zemsvītras atsaucē paskaidrots, ka konkursa dialogs ir “iepirkuma procedūra, kurā visi ieinteresētie piegādātāji var pieprasīt tiesības piedalīties, bet piedāvājums var iesniegt tikai tie kandidāti, ko pasūtītājs uzaicina, kuru piemēro kad nav iespējams iegūt pasūtītāja vajadzībām atbilstošu piedāvājumu atklātā vai slēgtā konkursā.”

Pats par sevi šis ir jautājums, kurš nudien liek pacelt uzacis izbrīnā. Problēma bija ar to, ka attiecīgie deputāti vainu vēlējās uzvelt aizsardzības ministrei Inārai Mūrniecei par spīti faktam, ka visa līguma atrunāšana un sarunāšana notika laikā, kad amatā bija viņas priekštecis Artis Pabriks.

Lēmuma projektu par neuzticības izteikšanu ministrei piedāvāja mūsu politikas “buldozers” Ainars Šlesers, kurš savu uzrunu kārtējo reizi sāka ar muļķīgu demagoģiju.

Deputāts konstatēja, ka tās dienas rītā “Latvijas televīzijā” bija intervija ar premjerministru Krišjāni Kariņu, un neviens pats jautājums viņam netapa uzdots par minēto jautājumu. No tā Šlesers secināja, ka “Latvijas televīzija” piedalās kaut kādā sazvērestībā ar varu.

Tas ir tipisks populistu gājiens – visi, kas nepiekrīt demagoga uzskatiem ir sazvērējušies slēpt patiesību. Tās, protams, ir muļķības, bet tāds ir šādu cilvēkbērnu raksturs.

Kad ministrei tapa dots vārds, viņa paskaidroja, ka visu informāciju par iepirkumu viņa jau bija iesniegusi Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā un Ģenerālprokuratūrā, un dažas dienas pēc tam izskanēja ziņa, ka pretkorupcijas aģentūra jau bija veikusi vairākas kratīšanas, un vairāki cilvēki jau bija aizturēti. Process līdz ar to virzās uz priekšu. Lēmuma projektu par neuzticības uzteikšanu ministrei atbalstīja tikai 19 deputāti.

Arī 16. marta sēde sākās ar populismu, šajā gadījumā attiecībā uz valsts izglītības sistēmu. Opozīcijas deputāti brēca par faktu, ka skolu sistēmas optimizācijas kontekstā paredzēts slēgt atsevišķas skolas, un savā pieprasījumā deputāti pieprasīja “detalizētu informāciju, piemēram, par pašreizējo pedagogu trūkumu – kuros reģionos, skolās, kādu priekšmetu skolotāji trūkst, kā arī prognozes par konkrētu priekšmetu skolotāju trūkumu konkrētos reģionos turpmāko četru gadu laikā.”

Man personīgi nav īsti skaidrs, ko šie opozīcijas deputāti būtu iesākuši, ja ministrija tik tiešām tiem būtu nodrošinājusi pieprasīto “detalizēto informāciju.” Tas gan nav būtisks jautājums, jo šis pieprasījums norādīts ar 37 balsī par un 49 pret.

Citā brīdī šajā dažādo sēžu plejādē gudrās galvas arī nolēma, ka valsts prezidenta vēlēšanas Saeimā būs 31. maijā.

13. Saeima, kurā pašreizējais Valsts prezidents Egils Levits ievēlēts ar 61 balsi par, ir ļoti citādāka nekā 14. Saeima, kurā būs minētās vēlēšanas.

Šķiet, Levita kungam nekas īpašs šogad nespīd. “Apvienotais saraksts” it kā sakās gribam valsts pirmās personas amatā redzēt savu pelēko kardinālu Uldi Pīlēnu. Arī opozīcijas partijas sola katra nākt ar savu kandidātu.

Pirms četriem gadiem “KPV” piedāvāja Didzi Šmitu, bet “Saskaņa” – tiesībsargu Juri Jansonu. Kandidāts Levits uzvarēja pirmajā balsojumā.

Šogad rādās, ka būs daudz kandidātu, un te būtu jāatceras, ka pēdējā reize, kad tādu bija vesela čupa, tas bija 1999. gadā, un galu galā rezultāts bija Vaira Vīķe-Freiberga. Toreiz izdevās lieliski. Grūti spriest, kā būs šoreiz.

Pats prezidents par situāciju šķiet mierīgs. Kādā nesenā intervijā viņš teica, ka lēmums par vēl vienu termiņu ir Saeimas, nevis viņa rokās. Tur, protams, prezidentam ir pilnīga taisnība.

2019. gadā par prezidentu balsoja viņu izvirzījusī “Nacionālā apvienība”, “Jaunā Konservatīvā partija”, partija Attīstībai/Par, Jaunā vienotība un viena daļa no frakcijām nepiederošajiem deputātiem.

“JKP” un “A/P” pērn oktobrī zaudēja visus mandātus. Šogad gandrīz garantēti process būs daudz, daudz citādāks.