Kārlis Streips: “Tramps grib būt Putins, viņš grib būt Šī komunistiskajā Ķīnā” 0
Sveiki, LA portāla lasītāji! Rakstu šos vārdus Otrajās Lieldienās, jo no portāla galvenās redaktores saņēmu īpašu atbrīvošanu no noteikuma, ka komentārs jāraksta svētdien tā, lai to var nopublicēt pirmdien no rīta un darba ļaudis var priecāties.
Tā sanāca, protams, ka vakar, svētdien bija Lieldienas, un es pavadīju savas Lieldienas baznīcā un kopā ar ģimeni, kā nākas. Dievkalpojums bija skaists, ģimene dzīvo Vakarbuļļos, kas ir apmēram tālākais punkts no Rīgas centra, kurp doties un joprojām atrasties Rīgas robežās. Aizbraucu es ar 3. autobusu, un mājās mani pārveda laba draudzene un viņas mamma. Vakarbuļļos bija garšīgs šašliks un salātiņi, un marinētas sēnes, un pīrādziņi un protams arī olas. Notika olu ripināšana un olu cīņas. Viss kā nākas.
Mazgājot rokas atstāju gredzenu uz plaukta. Gadās arī tā.
Protams, tāpat kā katru nedēļu, es arī šonedēļ komentāru varētu veltīt ārprātam, kāds patlaban uzsēdies Amerikai uz rumpja. Opītis ar demenci, kurš ālējas un ākstās un pats nesaprot, ka viņš ir kā nedomājošs vērsis trauku veikalā, kurš grauj visu, kam viņš pieskaras.
Tajā skaitā tad, kad fermeris (tiesa) vērsim (Tramps) pasaka, ka tā nevajag un nedrīkst, vērsis (Tramps) spriedumu vienkārši ignorē, jo viņš ir vērsis (Tramps) un līdz ar to neprot lasīt tiesu spriedumus.
Nudien man ir bail, ka šogad jūlijā, kad došos ciemos pie māsām Čikāgā, tā būs pēdējā reize, jo pēc tam (varbūt pat pirms tam) tādas Amerikas vairs nebūs vispār. Žēl. Nākamgad būs 250 gadi kopš valsts dibināšanas (un varam būt droši, vienalga, kāda būs iznīcības pakāpe, pašreizējais ASV prezidents tajā dienā uztaisīs lielu šovu, kura centrā būs viņš pats un tas, cik viņš ir lielisks un superīgs un visādā veidā perfekts).
Ignorēt Augstākās tiesas spriedumus? Tas ir putiniski. Tas ir šīiski. Tas ir orbāniski. Amerika ir vairāk kā tā pēdējā, jo gan tur, gan arī Ungārijā pastāv kaut kādas sabiedriski politiskas tradīcijas, kuras varbūt var palīdzēt situācijas glābšanā.
Bet Tramps grib būt Putins, viņš grib būt Šī komunistiskajā Ķīnā. Viņam patīk autokrāti, jo savā centrā runa ir par cilvēku, kurš visa mūža garumā ir darījis tikai un vienīgi to, kas viņam pašam labpatīkas un, ja kāds mēģina iebilst un teikt nē, rezultāts ir tiesas prāva vai cita veida histērija. Ja viņam ļaus, viņš Vašingtonu pārvērtīs par Maskavu un Balto namu par Kremli.
Attiecībā uz haotisko procesu ar tarifiem, Tramps bieži ir piesaucis prezidentu Viljamu Makinliju (1897-1901). Varbūt liks izrakt Makinlija mirstīgās atliekas no kapa Ohaio, kur tās apglabātas, un pārapbedīt mauzolejā pie Baltā nama sienas.
Bet par to, lūk, Otrajās Lieldienās domāt īpaši negribas. Un tāpēc šorīt es izlikšos tā, it kā man būtu rakstāms teksts raidījumam “Streips pārlūko pasauli” (tāda nav, jo Otrās Lieldienas pie mums ir sarkanā cipara diena un brīvdiena!), un pastāstīšu, ko šajā sakarā var uzzināt.
Tā, piemēram, dodoties uz laikraksta Kyiv Post interneta vietni un atrast galveno virsrakstu “Tuvojas termiņš, kad Kijivai jāreaģē uz Trampa atbalstīto miera plānu.”
Amerikas prezidents, lūk, ir izdomājis, ka varētu būt plāns, kura ietvaros taptu noteikta uguns pārtraukšana, tajā skaitā Amerikai oficiāli atzīstot, ka Krima pieder Krievijai, kā arī nosakot, ka Ukraina nekad nekļūs par NATO dalībvalsti.
Laikraksts vēsta, amerikāņi pagājušonedēļ Zaļajā ceturtdienā šo plānu prezentēja ukraiņiem Parīzē. Viens no Amerikas līderiem pēcāk vēstīja, ka Ukrainas aizsardzības ministrs esot pateicis, ka Kijiva ir gatava akceptēt “90 procentus” no piedāvātā.
Ukrainas Aizsardzības ministrija nekavējoties izplatīja paziņojumu, kurā teikts, ka Ukrainas bruņotie spēki nepieņem “politiskus lēmumus,” un līdz ar to nebūtu varējusi dot savu vērtējumu piedāvātajam.
Vai Amerikas prezidenta pārstāvis meloja? Vai tā kaut ko vispār kāds var iedomāties? Var iedomāties, ka piepeši kāds no Ukrainas ar teikšanu pateica okei, mēs par Krimu vairs nerunāsim un uz visu atlikušo mūžu nedarīsim to galveno, kas ir vajadzīgs mūsu valsts ilgtermiņa drošībai un suverenitātei?
Skat. iepriekšējo piezīmi, par Baltā nama saimnieku ar vecišķu demenci.
Nākamais ir sabiedrisko mediju portāls Lietuvā. Raidījuma vajadzībām sabiedriskie mediji un ziņu aģentūras ir perfektas jo tie ir bezmaksas informācijas resursi, kamēr pasaules lielie laikraksti par iespēju aplūkot to resursus prasa naudu.
Leiši šonedēļ nolēma paskatīties atpakaļ uz 1995. gadu, šai vajadzībai izmantojot “ziņojumus no ‘Panorāmas,’ kādi saglabāti Lietuvas sabiedrisko mediju arhīvos.”
Kāda bija Lietuva 1995. gadā? Nu, tur bija uzradies visai mistisks it kā lietuviešu izcelsmes investors, kurš solīja Šauļos nojaukt sporta zāli un tās vietā uzcelt “atpūtas kompleksu un kazino,” kas Šauļus padarīs par “jauno Lasvegasu.”
Celtniecība sākās un gandrīz tūdaliņ beidzās, un vēl šobaltdien Šauļos ir redzama viena pabeigta siena tam “atpūtas kompleksam un kazino.”
Arī Latvijā pirms trim desmitgadēm šeptēšanās varēja sist pat ļoti augstu vilni. Tas bija tā dēvēto “Ventspils interešu” laikmets ar dubultu grāmatvedību un speciālām kladēm, kurās politiķi, kuriem maksāti kukuļi par minēto “interešu” pieskatīšanu, identificēti ar radošiem nosaukumiem, piemēram, “Zvaigznīšu brīdis” un “Pleskavas šoseja.”
Viļņā 1995. gadā bija komercbanka, kura saviem klientiem bija sasolījusi mannā putru no debesīm, bet ātri vien izrādījās, tā bija vienkārša un prasta piramīdu shēma.
Lietuvā tā bija Banka Nida. Latvijā tā bija Banka Baltija.
Lietuvas portālā rakstot par to laikmetu, arī bija šāds atzinums: “1995. gadā no jauna atļauta krāsaino metālu tirdzniecība, un sekoja vadu un kabeļu zagšanas bums. Kabeļu zagšana veselus mikrorajonus atstāja bez telefona pakalpojumiem.”
Krāsaino metālu bums arī bija pie mums.
Viļņā tika organizēts “augstās modes festivāls.” Latvijā bija “Nepieradinātās modes asambleja.”
Lūk, Lietuva pirms 30 gadiem un Latvija tajā pašā laika posmā.
Igaunijas sabiedrisko mediju portālā vēsts, ka Tallina ir nolēmusi no celtnes, kurā darbojas “Krievu kultūras centrs,” novākt PSRS ģerboni, kurš ilgi ir stāvējis uz ēkas jumta. Oficiālais skaidrojums ir tāds, ka ģerbonis esot “strukturāli nedrošs,” un, iespējams, apdraud darba ļaudis uz ielas.
Vēstīts, ģerboņa novākšana (tas sverot 2,5 tonnas un līdz ar to acīmredzot nav viegli aizvācams) sākās šodien, 21. aprīlī, un turpināsies vairāku dienu garumā atkarībā no tā, vai laikapstākļi tādam procesam būs labvēlīgi.
Latvijā līdzīgas diskusijas pēc Kremļa fašista iebrukuma Ukrainā bija par tā dēvēto Maskavas namu, un tur nosaukumu un atribūtiku, ja atmiņa neviļ, novāca drīz un bez īpašas auklēšanās. Nezinu, varbūt igauņiem ir kaut kāds ģeopolitisks iemesls, kāpēc tā kaut ko darīt vēlāk.
Laikraksts Jerusalem Post Izraēlā, kur šorīt bija vēsts, ka Telaviva ir liegusi iebraukšanas vīzas grupai politiķu no Francijas, tajā skaitā vairākiem Francijas parlamenta deputātiem, kopumā 27 personām.
Izraēla jau vairāk nekā pusotra gada garumā Gazas joslā ir iesaistīta procesā, kuru starptautiskās cilvēka tiesību organizācijas jau sen nosauca par genocīdu.
Tas ir smags vārds, kurš netiek nelietīgi velti valkāts. Izraēlas saimnieks Netanjahu šī procesa laikā ir bijis spiests dirnēt tiesas zālē, jo laikā pirms genocīda Gazā viņu apsūdzēja ļoti smagos koruptīvos un citos grēkos.
Viņam galvenais ir glābt pašam savu pakaļu, un viņš zina, kamēr karš, politiski līderi var krāt popularitātes punktus ar lielāku barbarismu.
Un tāpēc bombardēšana ne tikai Gazā, kur principā maz kas ir palicis, bet arī nelikumīgi okupētajā Rietumkrastā, plus vēl divās neatkarīgās valstīs Sīrijā un Libānā.
Amerikas administrācija patlaban cenšas sarunāt darījumu ar Irānu par tās kodolindustrijas nākotni. Izraēla tikpat aktīvi cenšas šādu iespēju bloķēt ar argumentu, ka Irānai nevar uzticēties un pareizais variants būs režīma maiņa Teherānā.
Viens blakus elements šajā sāgā ir bijis apstāklī, ka Izraēla un tās atbalstītāji ir pamanījušies uztaisīt tā, ka jebkāda atbalsta paušana palestīniešu tautai un tās tiesībām ir interpretējama kā radikāls antisemītisms un Izraēlas nīšana.
Tas ir konteksts, kādā Telaviva jutās droša, ignorēt diplomātisko protokolu un liegt vīzas politiķiem no Francijas, kuri gribēja atnākt un situāciju aplūkot savām acīm.
Portālā Politico šorīt bija materiāls ar virsrakstu “Vai Kanāda varētu kļūt par ES dalībvalsti? Maz ticams, bet tas nav neiespējami.”
Situācijā, kurā Amerikas prezidents un režīms dara visu iespējamo, lai grautu attiecības ar sabiedrotajiem un vispār uzvesties kā komentāra sākumā minētajam vērsim trauku veikalā, konkrēti Kanādai ir bijušas visas iespējamās tiesības rādīt lielas acis un jautāt, kāpēc pret mums?
Kanādieši un amerikāņi ir vienā kontinentā un laika gaitā ir bijuši visciešākie sabiedrotie, tajā skaitā militārās un NATO lietās.
Kad NATO nolēma paplašināt savu klātbūtni alianses austrumos, amerikāņi uzņēmās virsvadību Polijā un kanādieši tāpat darīja mūsu valstī.
Bet tad uzradās Tramps, kurš bļauj ne tikai par tarifiem un to, cik tie ir “brīnišķīgi,” bet arī par domu, ka Kanāda ir neizdevusies valsts, robeža starp Ameriku un Kanādu ir kaut kāda fikcija, un vispār Kanādas vienīgais variants nākotnē ir kļūt par ASV 51. štatu.
Kanādieši domai par to ir pateikuši visstingrāko nē – kādā aptaujā vairāk nekā 90 procenti tā darīja. Taču tajā pat jautājumā par domu, ka tā vietā varētu kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, visi 44% saka labprāt.
Tas protams ir maz ticams nudien, kaut vai tāpēc, ka Kanāda neatrodas tajā pasaules teritorijā, kura saucas Eiropa. Bet tas nudien norāda pakāpi, kurā Amerikas jaunais režīms ir visu pasauli sagriezis kājām gaisā. Kādreizējie draugi nu ir ignorējami, kādreizējie Amerikas ienaidnieki ir aicināmi bariņā un lolojami.
Taču komentāra (raidījuma teksta) rakstīšanas laikā datorā parādījās cita vēsts, ar kuru šo komentāru nobeigt.
Vatikānā 88 gadu vecumā mūžībā aizgāja cilvēks vārdā Horge Mario Bergoglio, jeb Romas pāvests Francisks.
Neesmu katolis un nekad par tādu neesmu gribējis būt, bet šis konkrētais pāvests man patika vienkārši tāpēc, ka viņš pirmkārt bija cilvēks un tikai pēc tam Romas Katoļu baznīcas virsgans.
Atceros video, kurā pie pāvesta pienāca mazs puika un iečukstēja viņam ausī. Pāvests pateica, puika ļāva atklāt, par ko bija runa. Nesen bija miris puikas tētis, un zēns bija nobijies. Tētis bija neticīgais. Vai no tā izriet, ka viņš netika debesīs?
Romas pāvests atbildēja, ja reiz tētis uzaudzināja tik labu un apzinīgu dēlu, tad nepārprotami tētis bija labs cilvēks un noteikti viņš ir debesīs.
Tā bija atbilde no cilvēka, nevis no doktrīnas.
Ilgus gadus viens no Franciska priekštečiem bija Jānis Pāvils II, kurš pielika savu roku Padomju Savienības un tā dēvētā socbloka pazudināšanā.
Sekoja Benedikts XVI, kurš jaunībā bija aktīvists nacistu partijā un tā arī izskatījās.
Un tad uzradās Francisks. Principā hipijs no Argentīnas, kurš jaunībā strādāja kā ļaužu pieskatītājs kādā krogā, un līdz ar to kaula smadzenēs saprata vienkāršos katoļus un viņu dzīvi.
Gan Jānis Pāvils, gan Francisks laika gaitā viesojās Latvijā. Atceros, kad 1993. gadā ieradās tas pirmais, vesela strīpa latviešu politiķu uz vienu dienu pārkvalificējās par katoļiem, lai tiktu viņam klāt.
Francisks savu vizīti Latvijā notēmēja uz 25. gadadienu dienai, kad šurp atbrauca priekštecis. Latvijas sabiedrisko mediju portāls īsi pirms tam aptaujāja vietējos cilvēkus Aglonas pusē, kuri bija pieredzējuši Jāņa Pāvila vizīti.
Kāds Intars, kuram tobrīd bija 10 gadu, atcerējās, kā Aglonā ieradās divi helikopteri, viens “feiks,” un tad tas, kurā bija pāvests.
Pāvests pienāca pie Intara un citiem, kuri tur bija sapulcējušies, uzlika roku uz viņa galvas un viņu svētīja.
Francisks Latvijā bija vien 10 stundu garumā, paguva pabūt gan Rīgā, gan arī Aglonā. Nu viņa vairs nav. Un man luterānim/anglikānim par to ir žēl.
