Karš Ukrainā šķeļ arī Latvijā. Pirmizrādi piedzīvojusi izrāde “Šķelšanās” 34
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmizrādi piedzīvojusi pētnieciskās žurnālistikas centra “Re: Baltica” un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra (Čehova teātra) kopīgi veidotā izrāde “Šķelšanās” Valtera Sīļa režijā, dramaturgs – Artūrs Dīcis. Ar šo iestudējumu Čehova teātris turpina pieteikto sezonas tēmu par varas ietekmi un sabiedrības sašķeltību.
Dokumentālajā televīzijas seriālā “Šķelšanās”’ žurnālistes pētīja asas viedokļu sadursmes sabiedrībā, to izcelsmi un arī iespējamās sekas valsts drošībai un labklājībai. Nu izrādē tiek izstāstīti seriāla “Šķelšanās” aizkadra stāsti un arī žurnālistu personīgās dzīves pieredze.
Līdzās Čehova teātra aktieriem Veronikai Plotņikovai, Janai Herbstai, Aleksandram Maļikovam un Dmitrijam Jegorovam izrādē piedalās arī “Re: Baltica” žurnālistes Sanita Jemberga, Inga Spriņģe, Inese Braže, Annija Petrova, kā arī vienīgā neatkarīgā Daugavpils medija “Chayka.lv” žurnālistes Inna Plavoka un Nataļja Paļčevska, jo lielākā daļa seriāla darbības notiek otrajā lielākajā Latvijas pilsētā.
Izrādē tieši žurnālistes dalās savā pieredzē, atklājot emocionālus dzīves mirkļus gan seriāla “Šķelšanās” tapšanas procesā, gan personīgajā dzīvē saistībā gan ar savu etnisko izcelsmi, gan ikdienas saskarsmē ar uzskatu un pārliecību atšķirību līdzcilvēkos. Žurnālistu atklātie personiskie stāsti skaidri iezīmē sabiedrības emocionālo temperatūru.
Izrāde ir jauns skatuviskās izpausmes veids tajā ziņā, ka tur satiekas žurnālistika, dramaturģija un diskusija.
“Re: Baltica” žurnāliste Inga Spriņģe atzinusi, ka līdzīga formāta izrādi viņa savulaik ir redzējusi ASV, kas saukusies pop-up magazine (pop-up žurnāls), tomēr ietvērusi tieši pašu žurnālistu lasījumus, kamēr izrādi, kurā uz skatuves vienlaikus darbojas gan žurnālisti, gan aktieri, līdz šim nav nācies redzēt.
Izrāde sākas ar to, ka uz ekrāna mums gar acīm aizzib garām braucošs vilciens. Kā ātri top noprotams, tas dodas uz Daugavpili. Ekrāna priekšā uz skatuves rindiņā tiek izlikti krēsli, kuros pamīšus, kā tas varētu būt arī vilciena kupejā vai solos, sasēžas pasažieri jeb izrādes dalībnieki. Un sarunas sākas ikdienišķi, kāda ir nākamā pietura, cik tālu līdz Daugavpilij… Kāds jautā krieviski un viņam atbild latviski, kāds jauns puisis latviski nesaprot ne vārda. Vārdu sakot, izrāde līdzīgi kā “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” un “Skatuve” ugunī”” ir bilingvāla. Šajā izrādē latviešu valoda ir pat pārsvarā.
Piekrītu jau pēc seriāla “Šķelšanās” izskanējušajam viedoklim, ka nevar šķelties tas, kas nekad nav bijis vienots – kā latviešu un krievu sabiedrība gadu desmitiem. Kā man sacīja Inga Spriņģe, televīzijas seriāla un izrādes mērķis ir parādīt tās viedokļu atšķirības, kas atklājas tieši attieksmē pret Krievijas iebrukumu Ukrainā, kam nu jau sācies trešais gads. Un, protams, ne jau latviešus, bet Latvijas krievu sabiedrību šķeļ attieksme pret karu un iespējamā rīcība… ja nu kas ar mums? Kaut arī, ja pavaicātu sev, – vai visi latvieši spētu kā tautasdziesmā “uz ežiņas galvu liku…”?
Vienai jauktā ģimenē dzimušai žurnālistei vecmāmiņa krieviete skatās televizorā un saka, redz, cik braši “naši maļčiki” (Krievijas armijā) brauc ar tanku, bet viņas meita, žurnālistes mamma, arī krieviete, pretim – un tie brašuļi šautu uz tevi tāpat kā Bučā un Irpiņā… Mamma ir Latvijas patriote un sauc sevi par “latvijieti”, tā akcentējot savu mentālo atšķirību no krieviem Krievijā. Atzīšos, nekādi nevaru saprast, kāpēc jāizgudro kaut kāds nelabskanīgs apzīmējums, ja ir ietilpīgs jēdziens Latvijas krievi. Bet, kā atklāju izrādē “Spīdolas nakts” Dailē, pat Rainis savulaik ar šo “latvijiešu” jēdzienu apmaldījies trijās priedēs…
Otra žurnāliste skatuves priekšā atklāj, ka viņas dzīslās rit burjatu asinis. Viņa, protams, nekādi nevar būt atbildīga par to, ko burjati Krievijas armijā noziegušies pret ukraiņu mātēm un bērniem, bet dziļi sevī gruzd sāpes un, jā, pat vainas apziņa. Vēl viena žurnāliste izstāsta, ka viņas vecmāmiņa paņēma Krievijas pilsonību. Lai dabūtu abas – Latvijas un Krievijas – pensijas. Šis stāsts apstiprināja manas nojautas, ka tieši finansiālie apsvērumi, nevis politiskā pārliecība noteica ne viena vien krieva lēmumu pilsonības izvēlē. Ar šo pensiju vecmāmiņa atbalstīja mazmeitas studijas. Un, zinot labklājības līmeni mūsu valstī, es viņu nenosodu. Bet tad mazmeita izstāsta, ka Latvijā gadu desmitiem dzīvojusī vecmāmiņa, Krievijas pilsone, nobalsojusi par Putinu. Ei, bet kāpēc? Šajā vietā, lūk, ļoti gribētos dzirdēt viņas argumentus, bet mazmeitas stāsts apraujas un aizvijas citā gultnē.
Vēl ir stāsts par to, cik grūti žurnālistēm nācies atrast krievu tēti, kas atklāti pasacītu savas domas, ka latviešu valoda jāmāca latviešu valodas stundās, bet matemātiku viņa bērns labāk apgūtu dzimtajā krievu valodā… Un ir Ingas Spriņģes stāsts ar policistu viedokli, ka vardarbības draudiem tīmeklī jāsamierinās kā ar jaunu normālību. Un ir dokumentāli kadri ar mūsu valstsvīru stāstīto, ka jaunie vilcieni uz Daugavpili vēl tik drīz neies.
Izrāde liek domāt par to, kas īsti ir tās mērķauditorija? Vai latvieši, kuri domā, ka visi krievi ir vienādi? Bet vai tā domājoši latvieši vispār ir? Vai Latvijā cilvēkus dala pēc etniskās piederības? Taču nē! Tam nav nekādas nozīmes, ja vien cilvēks sabiedriskā vietā spēj runāt valsts valodā. Bet vieno mūs visus bailes no kara un neziņa par to, cerams, sarukušo ļaužu kārtiņu, kas varbūt iešautu mugurā.
Viedoklis
“Būtu gribējusi dzirdēt arī aktieru stāstus”
Edīte Tišheizere, teātra zinātniece: “Man izraisa dziļu cieņu, pirmkārt, ceļš, ko Čehova teātris ir uzņēmis, – veidot dialogu starp divām ļoti dažādām mūsu sabiedrības daļām. Skaidrot krieviem latviešu vēsturi (izrādēs “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” un “Skatuve” ugunī””) un tagad otrādi – latviešiem skaidrot krievu pašsajūtu. Mēs jau arī Latvijā dzīvojam gana pašizolētā burbulī un varam nesaprast, ka mums blakus dzīvojošā krievu sabiedrība ir tieši tikpat politizējusies. Arī viņi atrodas ļoti grūtā, sarežģītā situācijā. Un vienīgais, ko man būtu gribējies šajā izrādē, ka arī aktieri stāstītu savus stāstus. Izrādē žurnālistes stāstīja savus stāstus, bet aktieri tikai izspēlēja situācijas. Es būtu gribējusi dzirdēt arī aktieru stāstus, jo viņu situācija arī ir tikpat sarežģīta. Vēl jo vairāk tagad, kad Čehova teātrī strādā aktieri gan no Baltkrievijas, gan Krievijas, gan Ukrainas.
Dialogs var sākties ar tiem, kuri vēlas uz šo dialogu nākt. Viņi (Latvijas krievi) daudzi un daudzējādā ziņā domā mums līdzīgi. Skaidrs, ka nākamais solis varētu būt, ja paši krievi, kuri domā mums līdzīgi, intervētu tos, kuri domā putiniski. Gribētos dzirdēt arī to galējo radikālo viedokli. Uz ko tas balstās? Bet to izzināt nevar latviešu pētnieki. To var izdarīt tikai krievu pētnieki. Jo latviešiem radikāli noskaņotie krievi atklāti neatbildēs. Šobrīd latviešu sabiedrības un Latvijai lojālo krievu arguments ir – visa pasaule ziņo. Pretējās puses (un gribētos cerēt, ka tā ir niecīga) arguments ir – visa pasaule melo. Un katrs paliek savā pārliecības laukā. Un vēl man izrādē bija ļoti interesanti saskatīt atšķirību starp mūsu politiķu oficiālo un neoficiālo seju.”
