Latvietis latvietim – vilks? Latvieši prāto, vai bezmaksas sabiedriskais transports un muzeji ukraiņiem vēl ir pamatoti 0
Sociālajos tīklos aizsākusies plaša un jūtīga diskusija par privilēģijām, kas vēl joprojām Latvijā piešķirtas Ukrainas civiliedzīvotājiem. Kāds vīrietis platformā “Thread” publiskojis viedokli, kas, šķiet, ir rezonējis ar daļu sabiedrības, rosinot plašāku sabiedrisko domu apmaiņu.
“Skatoties viena muzeja cenrādi, pamanīju, ka ieeja bez maksas arvien ir Ukrainas civiliedzīvotājiem. Tad paskatījos, ka arī sabiedriskais transports Rīgā viņiem arvien ir bez maksas.
Es saprotu, ka tas bija pilnīgi normāli 2022. un arī 2023. gadā, bet man liekas, ka šobrīd jau vairs īsti tam loģiska pamatojuma nav. Nebūtu pareizāk šīs bezmaksas lietas pārnest uz Latvijas dienestiem – policistiem, NMPD, ugunsdzēsējiem, karavīriem, zemessargiem utt? Ņemot vērā, ka visu trūkst.”
Šī doma sabiedrībā izraisījusi rezonansi – daļa piekrīt, citi asi iebilst. Diskusijas autors gan uzsver, ka neiebilst pret atbalstu Ukrainai kopumā:
“Vienlaikus es nekādā gadījumā neapšaubu, ka finansiāls/ieroču atbalsts Ukrainai ir jāturpina. Bet tikai to, ka cilvēkam, kas dzīvo 1–3 gadus kādā jaunā vietā, nav jāturpina dot bezmaksas lietas. Pašā sākumā – jā, piemēram, ja cilvēks piereģistrējas valstī un cenšas nostabilizēties/atrast savu vietu zem saules, pusgadu ir normāli palīdzēt. Bet ne jau pat pēc 3 gadiem.”
Citi diskusijas dalībnieki pievienojas šim viedoklim, uzsverot, ka palīdzība būtu jāpārvirza uz Latvijas iedzīvotājiem un neaizsargātajām grupām.
“Pagājušā nedēļā, staigājot pa Grieķiju, kārtējo reizi secināju vienu lietu: latvietis cittautietim ir gatavs dot visu – reklāmu, atbalstu, labu vārdu. Latvietis latvietim? (Vilks, saldais ēdiens?).
Pa lielam absolūti piekrītu šim viedoklim. Jā, ir jāpalīdz kara skartai valstij. Bezmaksas muzeji? Vispirms sakārtojam bezmaksas muzejus savām mazāk aizsargātajām grupām, bērniem utt., citādi ko tieši mēs šeit audzinām – ukraiņus par Latvijas patriotiem?
Kaut kā vajadzētu valstiski vairāk mīlēt savējos.”
Arvien vairāk komentētāju pievēršas arī sociālajam aspektam:
“Neaizmirstiet to, ka viņiem vēl ir jebkāda medicīniskā palīdzība bez maksas, sociālie pabalsti tiek saņemti, pārtikas un saimniecības preču pakas tiek saņemtas. Piebildīšu – sociālās pakas tika atņemtas mūsu trūcīgajiem un invalīdiem.”
Diskusijā iesaistās arī latvieši no ārvalstīm, piemēram, Zviedrijas:
“Man darbā Zviedrijā ir kolēģes no Ukrainas. Šeit arī sabiedriskais bez maksas, bet šo izmanto arī kolēģes, kas šeit dzīvo ne tikai no kara sākšanas, bet jau 6 un pluss gadus.”
Tomēr ievērojama sabiedrības daļa nostājas Ukrainas bēgļu pusē, uzsverot humāno un cilvēcisko aspektu.
“Lai iegūtu uzturēšanās atļauju tiem, kas te ir jau ilgāk, jānokārto A2 līmenis. Izcili labus darbus arī ar A2 nevar dabūt. Man nebūs žēl ne to biļešu, ne muzeju. Mājās bieži vien ir zaudēts viss un Ukraina tur visu flangu par brīvu Eiropu. Varbūt 5 procenti ir turīgi un ar ietaupījumiem, bet vidusslānis – nu nevajag būt tik skaudīgiem. Tur ir pazaudēts ļoti daudz.”
Emocionālāks pretarguments skan vēl asāk:
“Tev žēl, ka viņi var aiziet uz muzeju vai braukt ar transportu? Arī gribētu, lai virs mūsu galvām lido raķetes? Esi pateicīgs, ka pie mums nav karš un lai vecāki aizved savus bērnus uz kādu kultūras vietu! Žēl, ka šādi domā.”
Cilvēki dalās arī savos personīgajos stāstos, uzsverot, ka daudzi ukraiņi Latvijā godprātīgi strādā, mācās valodu un neizmanto atbalstu ilgstoši:
“Man vakardien atbrauca ukraiņu ģimene, kur mamma ir parasta skolotāja. Atbrauca, kā mēs sakām “vienkārši izgulēties”, jo 3 gadus dzīvo zem apšaudēm un trauksmēm. Ar viņas algu apmaksāt mūsu sab. transportu būtu liels izaicinājums atpūtas laikā.”
Un vēl kāds komentētājs dalās pieredzē:
“Man ir tuvu stāvoši 6 (+2 mazulīši dzimuši jau Latvijā) ukraiņu bēgļi. 5 no viņiem strādā algotu darbu Latvijā un maksā nodokļus, 1 pašreiz ir BKA, bet no kara sākuma strādāja un neviens no viņiem pašreiz neizmanto bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā. Šo iespēju izmantoja tikai sākumā, kamēr iedzīvojās Latvijā. Un neviens no viņiem neplāno pamest Latviju pēc kara beigām. Veiksmīgi apgūst valodu un šeit jūtas ļoti labi.”
Diskusija atklāj sabiedrības daudzo seju – no pragmatiskiem ekonomiskajiem argumentiem līdz dziļi cilvēcīgai līdzcietībai.
Atbilde, vai bezmaksas sabiedriskais transports un muzeji vēl arvien ir pamatots atbalsts, šķiet, būs atkarīga no katra skatījuma uz to, ko nozīmē solidaritāte un prioritātes Latvijā 2025. gadā.
