“Kārtējo reizi auto vinnē!” Rīdzinieki atklāj sabiedriskā transporta “ērtību” realitāti Pārdaugavā 0
Rīgas dome arvien biežāk mudina iedzīvotājus privātās automašīnas atstāt mājās un pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Tiek veidotas sabiedriskā transporta joslas, mainīta ielu infrastruktūra un uzsvērts, ka mazāk automašīnu nozīmēs mazāk sastrēgumu.
Taču iedzīvotāju pieredze liecina – vismaz dažos Rīgas maršrutos pārsēšanās autobusā, trolejbusā vai tramvajā joprojām nozīmē nevis ērtāku pārvietošanos, bet būtiski ilgāku ceļā pavadīto laiku.
Par to sociālajos tīklos izvērtusies diskusija pēc kādas nepatīkamas pieredzes. Cilvēks stāsta, ka pie tirdzniecības centra “Spice” ar bērnu ratiem sabiedrisko transportu tā arī nav sagaidījis laikā. Beigās līdz Zolitūdei izdevies aiziet kājām, turklāt autobuss kavējis apmēram 30 minūtes. Kad tas beidzot ieradies, tas bijis tik pārpildīts, ka ar bērnu ratiem tajā iekļūt praktiski tāpat nebūtu bijis iespējams tiks iekšā.
“Kārtējo reizi auto vinnē, it īpaši ģimenēm,” viņš secina.
Komentāros cilvēki dalās ar līdzīgu pieredzi. Kāda rīdziniece raksta, ka no rītiem Grīziņkalnā autobusu gaidījusi 20 minūtes, bet atbraukušais transports bijis “pilns līdz ausīm”.
Savukārt kāds Pierīgas iedzīvotājs skaidro, ka viņam sabiedriskais transports nemaz nedod loģisku alternatīvu automašīnai. No rīta viņš sievu izlaiž Mārupē un pats turpina ceļu gar Spici uz darbu. “Kur un kā man pārsēsties uz sabiedrisko, ja tas brauc pa tām pašām divām joslām kurām es?” viņš jautā, piebilstot, ka no pieturas līdz darbavietai vēl būtu jāiet aptuveni desmit minūtes.
Īpaši daudz sūdzību ir par Rīgas rietumu daļas savienojumiem – Šampēteri, Zolitūdi, Imantu un Piņķiem. Kāda iedzīvotāja norāda, ka maršrutā no Iļģuciema uz Šampēteri ar automašīnu ceļš aizņem aptuveni 15 līdz 20 minūtes, ja vien nav aizvērta pārbrauktuve. Savukārt bērnam ar diviem sabiedriskā transporta veidiem ceļā jāpavada aptuveni 45 līdz 50 minūtes. “Kāds sabiedriskais?” viņa ironiski jautā.
Cits iedzīvotājs uzsver, ka Šampētera, Zolitūdes, Piņķu un Imantas apkārtnē sabiedriskā transporta esot kritiski maz. Problēma ne vienmēr esot tikai maršrutu skaits. Cilvēki norāda arī uz reisu kavēšanos un pārpildītiem autobusiem.
Kāda rīdziniece stāsta, ka no viņas dzīvesvietas noteiktā laikā regulāri kursē mazais autobuss, lai gan tas ir pārpildīts. Savukārt vēlāk, kad pasažieru ir mazāk, tiekot norīkots lielais autobuss.
Tikmēr diskusijā izskan arī pretējs viedoklis – jo vairāk cilvēku izmantos sabiedrisko transportu, jo mazāk automašīnu būs uz ielām un līdz ar to samazināsies sastrēgumi.
Tomēr iedzīvotāju jautājums paliek – kā pārsēsties uz sabiedrisko transportu, ja konkrētajā maršrutā tas aizņem divas vai pat trīs reizes vairāk laika, tas ir neprognozējams vai arī nav piemērots ģimenei ar bērnu ratiem?
