“Izglābtās” ābelītes un Solveiga pie kapa 1
Trīsdesmitajos gados, kā arī vācu okupācijas Jānis Grots bieži uzturējās laukos – Ērgļos un Vitrupē. Osvalds Lūciņš atceras, kā iepazinies ar dzejnieku, kurš 1936. gadā vedis no Rīgas uz Ērgļiem stādāmas ābelītes. “Tajos laikos to uzskatīja par dīvainību — vest ābelītes no Rīgas uz laukiem,” skaidro Lūciņš, tālāk aprakstot dzejnieka pārdzīvojumu, kad stādiņiem citu braucēju nevērības dēļ aplauzti zari: “”Vai jums prāts! Ko jūs darāt? Manas ābelītes!” kā dzelts iekliedzās svešais, bezpalīdzīgi aplūkojis savainotos kociņus. Likās, cietušas ne tikai ābelītes, bet arī pašam nodarītas sāpes. Es aplūkoju ābelītes. Tad izņēmu kabatas nazi, apgriezu aizlauztos zariņus un paskaidroju, ka, stādot kociņus, zaru apgriešana pat nepieciešama, lai tie vieglāk iesakņotos un veidotu glītu zaru vainagu. Mana rīcība, šķiet, atstāja nomierinošu iespaidu. Nolicis “izārstētās” ābelītes uz grāvja malas, svešais izņēma papirosu, aizsmēķēja un pagājās uz netālā ezera pusi.”
“Izglābtās” ābelītes Lūciņš izmantojis par ieganstu, lai tuvāk iepazītos ar Grotu, kura dzeju jau bija iepazinis un mīlēja. Sadraudzējies ar dzejnieku, uzaicināts apmesties pie viņa mātes, jo pirms tam neveiksmīgi bija meklējis dzīvokli Ērgļos. Grotupēs viesojies arī Aleksandrs Čaks, ar kuru Grots draudzējās. Čaks gan vienmēr ieradies negaidīts un parasti teicis: “Es tā garām ejot, pa ceļam uz Gaiziņu.”
Padomju varas laikā Grots strādāja laikrakstā “Cīņa”, “Literatūra un Māksla”, rakstīja recenzijas, turpināja dzejot, taču pirmskara spožumu nekad vairs nesasniedza, jo dzeju uzurpēja sociālistiskajam reālismam raksturīgie motīvi. Nomira 1968. gadā, un uz dzejnieka izvadīšanu no Ērgļu kultūras nama bija sanākuši, kā atminas Zigmunds Skujiņš, “vai visi ērglēnieši”. Viņa kapavietu Blaumaņa kapos Ērgļos kopš 1981. gada sargā tēlnieces Lilijas Līces veidotā Solveiga…
