Edgars Kokins: Kāpēc mums ir tikai viens “vienradzis”, kamēr kaimiņiem Igaunijā to ir vesela virkne? 8
Edgars Kokins, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Esmu strādājis un dzīvojis vairāk nekā 20 pasaules valstīs trīs kontinentos, un man ir paveicies iepazīt dažādu kultūru biznesa vidi un mentalitāti profesionālajā aspektā. Šī pieredze un zināšanas ļāvušas paraudzīties uz biznesa attīstīšanu tepat Latvijā ar citādu skatījumu.
Vēlos izteikt dažas atziņas, kas ir būtiskas jaunajiem uzņēmējiem ceļā uz Latvijas nākamā “vienradža” (uzņēmums, kura vērtība sasniegusi vienu miljardu ASV dolāru) statusu. Pirmā un fundamentālākā no tām – mums ir jāmaina domāšanas virziens. Vēlos iepazīstināt ar pāris piemēriem, kā to darīt un ko varam mācīties no dažādām vietām pasaulē – pat tādām, kuras nenāk prātā pirmās, domājot par veiksmīgu biznesu.
Man ir bijusi iespēja vairākus gadus strādāt Āfrikā, un nav noslēpums, ka liela daļa valstu šajā kontinentā ir ļoti nabadzīgas. Iespējams, tieši izdzīvošanas instinkts vietējos ir attīstījis superspēju – vēlmi un varēšanu katru mazāko iespēju izmantot, lai izveidotu savu rūpalu.
Parasti tas nav nekas liels vai grandiozs. Mūsu tradicionālajā izpratnē tas pat nešķistu bizness, taču būtiskākais ir tas, ka uzņēmējdarbības klātbūtni Āfrikā var just ik uz soļa. Piemēram, ielu tirgotāji. Lai arī tā varētu šķist necila nodarbošanās, nereti cilvēki šādi spēj nopelnīt ievērojami vairāk, nekā strādājot algotu darbu. Taču tas prasa saredzēt šo iespēju, atrast tai konkurētspējīgu pieeju un to īstenot. Tā ir iezīme, kuras tik ļoti pietrūkst lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, – spēja saredzēt iespējas it visur.
Lielisks treniņš šīs superspējas attīstīšanai ir cenšanās ieraudzīt līdzcilvēku vajadzības un piedāvāt tām risinājumus. Trenējot spēju pamanīt iespējas pat nenozīmīgās situācijās, tas kļūs par ieradumu, kas var būt iedīglis lieliskai biznesa idejai. Turklāt par tik labvēlīgiem priekšnoteikumiem sava biznesa attīstībai, kādi ir Latvijā, vidējais Āfrikas valstu iedzīvotājs var tikai sapņot, tāpēc gribu teikt, ka biznesa ideju meklēšana ir teju vai latviešu pienākums.
Intensīvā darbā gadu pavadīju vienā no Āzijas nabadzīgākajām valstīm – Mjanmā. Tur miljoniem cilvēku dzīvo zem nabadzības sliekšņa, mitinoties graustos, un kopējais izglītības līmenis ir ļoti zems. Likumsakarīgi, arī uz lielu valsts atbalstu uzņēmējdarbībā vietējie necer. Īsi sakot, apkārtējie apstākļi un vide teju vai kliedz: “Tev nav iespēju izsisties!”
Par spīti tam, daļa valsts zināmāko un turīgāko uzņēmēju ir sākuši no nulles – no graustiem, bez atbalsta, ar smagu darbu attīstot savu biznesa ideju. Viņi nepadevās pie pirmajām neveiksmēm un nesalūza, ieraugot pirmos riskus. Lūk, tā ir lieta, ko mācīties no Mjanmas, jo uzņēmējdarbība bez riskiem un neveiksmēm nepastāv, lai arī par kādu veiksmes stāstu mēs runātu.
Svarīga lieta, ko mācīties no Latvijas un kaimiņvalstu veiksmes stāstiem, ir sava biznesa orientēšana uz pasaules, ne tikai vietējo tirgu. Protams, tas nav vienkārši, taču nebūt ne neiespējami. Arī Latvijas pirmais “vienradzis”, līdzīgi kā manis vadītais veselības tehnoloģiju jaunuzņēmums “Nutrameg”, ir uzskatāms pierādījums tam, ka latvieši spēj radīt produktus, par kuriem ir interese, pieprasījums un konkurētspēja arī globālajā tirgū.
Kāpēc mums ir tikai viens “vienradzis”, kamēr kaimiņiem Igaunijā to ir vesela virkne?
Būtiskākais no iemesliem – viņi ilgu laiku bijuši izdevīgākā pozīcijā ne tikai valsts atbalsta dēļ, bet arī tāpēc, ka igauņu pirmais “vienradzis” bija bāzes platforma, no kuras atsperoties tās izveidotājiem bija daudz vieglāk radīt nākamos globālos jaunuzņēmumu veiksmes stāstus.
Papildus tam jau ilgu laiku pastāvošā e-rezidences programma ļauj Igaunijas nepilsoņiem tiešsaistē dibināt un vadīt uzņēmumu, veicināja spēcīgas jaunuzņēmumu ekosistēmas rašanos, tādējādi ievērojami atvieglojot jaunuzņēmumu dibināšanu un ceļu uz “vienradža” statusu.
* “Nutrameg” vadītājs
