Atis Klimovičs: Krievijas norisēm jāseko rūpīgāk 0
Ja būtu iespējams veikt iespējami brīvu Čečenijas autonomās republikas iedzīvotāju aptauju, vēloties noskaidrot viņu viedokli par demokratizācijas perspektīvām Krievijas Federācijā, diez vai rezultāts būtu pa prātam tiem, kas beidzamajos protestos saskatījuši drīzas jaunu laiku atnākšanas vēsmas.
Tieši šim lielās valsts subjektam pievēršama uzmanība, jo čečeni kā neviens cits beidzamajās desmitgadēs cietuši no lielkrievu šovinisma. Tas relatīvi nelielajai Ziemeļkaukāza nācijai (90. gadu sākumā tās daudzums dzimtenē bija ap vienu miljonu cilvēku) nodarīja paaudžu paaudzēs nedzēšamus zaudējumus. Uzskata, ka vardarbīgi nogalināto skaits sasniedzis vismaz 100 tūkstošus.
Tagad neiespējami aptvert, cik nesaudzīgi, iesūtot milzu spēkus nelielajā republikā, izrīkojās Krievijas armija un citas spēka struktūras. Par to pasaule acīmredzami uzzināja par maz, tajā skaitā par soda – faktiski nāves – nometnēm.
Tolaik – pirmā un otrā Čečenijas karu laikā, bieži esot Krievijā, pievērsu uzmanību tam, ka par notikumiem Ziemeļkaukāzā krievu pilsoņi daudz nerunāja. Maskava un citas pilsētas dzīvoja savu dzīvi, bet Čečenija – savu. Plašu pretkara noskaņojumu tomēr nevarēja sajust.
Tādu pašu viedokli varētu iegūt Gruzijā, kur jau vieglāk uzdot jautājumus un saņemt brīvas atbildes. Tur liela daļa vienkāršo pilsoņu pavaicās vienkārši un reizē naivi – ko gan Krievija vēlas no mums? Te vietā pieminēt kādas latviešu aktrises stāstīto par 2008. gada augustu, kad krievu spēki iebrukuši Gruzijā.
Tolaik filmējusies Maskavā kādā seriālā un, tā kā darbs jau ritējis pilnā sparā, nav varējusi to pārtraukt. Tiesa gan, būtu to vēlējusies. Filmas režisors, Krievijas pilsonis, sirms un dzīvē acīmredzami pieredzējis cilvēks, gluži vienkārši pateicis to, ko domā lielākā daļa lielās valsts iemītnieku, – nu kas gan tiem gruzīniem ir: vīns, dejas, dziesmas un tosti, bet kādēļ vēl sava valsts vajadzīga! Iebildumus par iebrukumu Gruzijā 2008. gadā Maskavā nevarēja dzirdēt.
Tas it kā uz “demokrātiski” noskaņotajiem šīs valsts iedzīvotājiem neattiecās. Tā līdz pat šim laikam atvainošanos par nogalinātajiem civiliedzīvotājiem un karavīriem Krievija un tās iedzīvotāji nav izteikuši.
Tādēļ nebūsim pārsteigti, ja gruzīnu lielākā daļa būs skeptiski par iespējām veidot brīvu un normālu valsti Krievijā.
Vērts atcerēties seno teicienu: “Par mūsu un jūsu brīvību!” Šķiet, pa īstam brīvs nevar būt neviens, kas to pašu nav gatavs vēlēt otram.
Vēl tālāk, un nonākam Ukrainā ar Krievijas murgiem “Krima mūsu” un “krievu pasaules” izveidošanu – vismaz Ukrainas austrumos.
Ja tas pastāvētu vien teorētiskā veidā dažādos Maskavas kabinetos, tam nebūtu redzamas nozīmes. Taču tagad pēc gluži taustāmām izpausmēm ar nāvējošu un spēcīgu ieroču palīdzību diezin vai iespējams gūt atsaucību pie ukraiņiem ar runām par demokrātisku Krieviju.
Salīdzināsim ar Latviju – esam Eiropas Savienībā un NATO, neesam cietuši militāru agresiju no Krievijas, tādēļ uzlūkojam šo valsti daudz rožaināk nekā gruzīni un ukraiņi. Bet vai adekvātāk, par to jāšaubās. Skaidrs tikai tas, ka norisēm Krievijā jāseko vēl rūpīgāk.
