Kultūra
Kultūrpolitika

Kur palika “Smiļģa skrūvītes”? Stāsts par Dailes teātra 3. studijas audzēkņu likteņiem0


1. rindā no kreisās: Ludmila Tarasova, Biruta Sproģe, Lidija Pupure, Silvija Geikina, Ilze Vazdika, Ieva Lelde Mūrniece, Ludmila Leimane, Roberta Ceplīša dzīvesbiedre Biruta Ceplīte. 2. rindā: Ludmilas Tarasovas dēls Ernests Ābiķis, Jura Pučkas atraitne Līga Pučka, Juris Strenga, Haralds Ulmanis, Arkādijs Buls, Kārina Pētersone un Eduarda Smiļģa meita Aija Vīgnere.
1. rindā no kreisās: Ludmila Tarasova, Biruta Sproģe, Lidija Pupure, Silvija Geikina, Ilze Vazdika, Ieva Lelde Mūrniece, Ludmila Leimane, Roberta Ceplīša dzīvesbiedre Biruta Ceplīte. 2. rindā: Ludmilas Tarasovas dēls Ernests Ābiķis, Jura Pučkas atraitne Līga Pučka, Juris Strenga, Haralds Ulmanis, Arkādijs Buls, Kārina Pētersone un Eduarda Smiļģa meita Aija Vīgnere.
Foto: Egons Keras, Sandis Freimanis

2019. gada 19. decembris, Eduarda Smiļģa māja. Te pulcējušies deviņi Dailes teātra 3. studijas (1959–1962) audzēkņi: Ludmila Leimane, Ieva Lelde Mūrniece, Lidija Pupure, Biruta Sproģe, Juris Strenga, Ilze Vazdika, apgādā “Mansards” izdotās grāmatas autore Silvija Geikina, kā arī pārējie grāmatas veidotāji, viņu radi, draugi, paziņas, skatītāji.

Tieši pirms 60 gadiem sākās nodarbības studijā.

Vairāki no absolventiem ir plaši pazīstami mākslinieki (un ne tikai Latvijā vien!), uz kuru pleciem lielā mērā turējies Dailes teātra, Drāmas (Nacionālā), Liepājas, Valmieras, Jaunatnes un Operetes teātru repertuārs.

Pirms divarpus gadiem Karina Pētersone bija uzaicinājusi 3. studijas absolventus pie sevis mājās, lai kopīgi atcerētos viņas tēti – režisoru Pēteri Pētersonu, vienas audzēkņu grupas aktiermeistarības pedagogu. Tad kāds no viņiem ieminējās, ka vajadzētu izveidot grāmatu par šo studiju, ko mēdz saukt par leģendāru, jo tā bija pēdējā, kas darbojās teātrī kopā ar Smiļģi.

Visu acis toreiz pievērsās Silvijai Geikinai – kurš gan cits, ja ne viņa? Teātra mākslas pārzinātāja, vairāku grāmatu autore.

Pēc nepilniem trim gadiem apjomīgais darbs ir pabeigts.

Pastāstīts par visiem studistiem, kā arī pievienota hronika par visiem darbiem, ko viņi savā mūžā veikuši. Grāmatai tapt palīdzējuši trīs profesori, manuskripta redaktori – Rūta Muktupāvela, Raimonds Briedis un Jānis Siliņš, kā arī filoloģijas zinātņu doktors, izdevējs Jānis Oga. Savu ieguldījumu devis mākslinieks Armands Dišers.

Skrūvītes

Tajā 1959. gada rudenī, kad tika izsludināta uzņemšana Dailes teātra studijā, uz Lāčplēša ielu 25 devās ap 300 jauniešu! Uzņemti tika 63.

Grāmatas autore atceras, kā 12. septembrī, kad sākās Dailes teātra jaunā sezona, galvenais režisors Eduards Smiļģis uzrunājis jaunos censoņus:

“Mūsu jaunā studija sauksies – darbnīca. Kā mēs sastrādāsim to skrūvi, ko mēs tur apakšā (nodarbības notika pagrabstāvā. – I. J.) nostrādāsim, – to mēs ieliksim jaunā būvē.” Pēc šīs Eduarda Smiļģa uzrunas studistiem pielipa vārds “skrūvītes”.”

Nodarbību bija daudz, tās notika vakaros, jo pa dienu visi strādāja, bet daži vēl mācījās vidusskolā.

Skatuves runu studistiem mācīja aktrises Alma Ābele, Irma Laiva, Osvalds Krēsliņš un režisore Nora Vētra-Muižniece; deju un skatuves kustību pasniedza aktrise un pedagoģe, kas šajā jomā izaudzinājusi daudzas aktieru un dziedātāju paaudzes, – Ērika Ferda (viņas leģendāro saukli “Rumpi nenolaid!” atceras un cenšas ievērot visi, kas pie pedagoģes mācījušies).

Daudzi studisti ar labu vārdu piemin krievu aristokrātu atvasi Ņinu Jegorovu,

kura nodarbojās ar jauniešu balsīm, turklāt – strādāja ar katru individuāli, mācīja, kā attīstīt tieši savas balss spējas. Lieliskais komiķis Miervaldis Ozoliņš iesvaidīja grimēšanās mākslā, bet teātra zinātnieces Lilija Dzene, Līvija Akurātere un Valentīna Freimane pasniedza Rietumeiropas, krievu un padomju teātra vēsturi.

Pēc pirmā mācību pusgada notika pirmā lielā vētīšana un sijāšana, sezonas beigās – otrā, un divdesmit divus studistus atskaitīja. Palika 41 skrūvīte.

Studiju gadus visi atceras ar siltām jūtām, īpaši uzsverot iespēju diendienā būt kopā ar lieliskiem māksliniekiem, no viņiem ne tikai mācīties, bet arī sildīties viņu sirsnībā un mīlestībā.

Lidija Pupure uzskata, ka pedagogi uzstādījuši ļoti augstas latiņas, veidojuši izpratni par mākslu,

ka viņu attieksme pret jauniešiem bijusi ļoti nopietna. Visas nodarbības – perfektas, turklāt svarīgi, ka pedagogi paši bijuši aktieri. Daudzi šajā grāmatā uzsver, ka studijā dzirdētais, piedzīvotais, iegūtais devis dzīvei stingru pamatu.

Lai gan viegli nebija – dienā vajadzēja pelnīt iztiku.

Vēlākais Liepājas un Operetes teātru solists Juris Pučka atceras: “Mēs visi (seši kopmītnes biedri) dzīvojām īstā komunismā. Ja kāds no laukiem bija atvedis kaut ko ēdamu, ēdām visi, ja nebija ko ēst, tad neēdām. Pa naktīm gājām strādāt ostā (..). Nesām ķīpas ar kokvilnu, cukura maisus. Tas bija ļoti smags darbs. Viens cukura maiss svēra kādus 180 kilogramus. Otrā rītā saņēmām septiņus astoņus rubļus.”

Studijas tuvojās beigām, sākās diplomdarba izrādes – “Pūt, vējiņi!”, Fadejeva “Jaunā gvarde”, Bomaršē “Figaro kāzas”, Blaumaņa “Ugunī”, Žamiaka “Pajumti Matuflu ģimenei!”.

Dramaturgs Gunārs Priede uzrakstīja lugu “Nāk dēli mājās” īpaši 3. studijai, kurā darbojās visas skrūvītes, turklāt – lielākā daļa “valkāja” paši savus vārdus. Dramaturģijai lugā nebija svarīgākā nozīme, drīzāk interesantajiem tipiem. Katru no viņiem varēja vērot ar neviltotu interesi.

1962. gada pavasarī studisti saņēma apliecības par sekmīgu mācību noslēgumu. Lai gan studija skaitījās Latvijas Valsts konservatorijas struktūrvienība un apliecības tika parakstījis rektors Jānis Ozoliņš,

oficiāla statusa pat par vidējās speciālās izglītības iegūšanu tām nebija.

Tāpat nevienam teātrim nebija pienākums ņemt studiju beigušos darbā.

Kad izlaiduma balle bija “aizjoņojusi tūkstoš dejās”, sākās darba meklējumi.

Dzimtā Daile

Dailes teātrī palika Olga Dreģe, Lidija Pupure, Juris Strenga, Ilze un Uldis Vazdiki, Leons Krivāns, Ludmila Tarasova, Jānis Filipsons, Jānis Lagzdiņš, Dace Zenne un Arnis Tobis.

Jānis Filipsons, slavenā varoņlomu tēlotāja Artūra Filipsona dēls, bija kā radīts Dailes teātrim – slaids, izskatīgs, spēcīgu balsi. Veiksmīgi nospēlēja Vanadznieku vienā no pēdējiem Eduarda Smiļģa inscenējumiem – Raiņa lugā “Iļja Muromietis”, atmiņā palicis kā sirsnīgais Viļņu Jānis “Īsā pamācībā mīlēšanā”, kas piedzīvoja vairāk par trīssimt izrādēm.

Taču Jānis no teātra aizgāja. Uzskatīja, ka no viņa gaida otru Artūru Filipsonu, kas viņš nav, un devās studēt ģeogrāfiju. Vēlāk strādāja par skolotāju.

Pēc piecām sezonām Daili pameta arī Arnis Tobis, pēc desmit – Jānis Lagzdiņš, vēl viens potenciālais varonis un mīlētājs,

kurš savu vietu veiksmīgi atrada Liepājas teātrī. Bet Dace Zenne kļuva par izrāžu vadītāju un vēlāk – trupas pārzini.

Ludmila Tarasova nostrādāja teātrī vairāk nekā trīsdesmit gadus, brīvajā laikā gatavoja sirsnīgus un iejūtīgus dzejas uzvedumus, strādāja par pedagoģi. Šobrīd Dailē vairs nav arī Leona Krivāna, kura vārds komentārus neprasa. Kādā no tālajām galaktikām mīt Uldis Vazdiks, bet pārējos jūs regulāri redzat uz skatuves. Jau 57. sezonu.

Vēju pilsētā

Teātra zinātniece Lilija Dzene rakstījusi tēlainus vārdus – “no Dailes teātra pagrabā diedzētās jaunības burtiski uzziedēja Liepājas teātris”, kurā pēc studijas beigšanas nokļuva diezgan daudzi bijušie studisti – Astrīda Kairiša, Renāte Šteinberga, Juris Pučka, Jānis Melderis, Juris Laviņš, Anda Zaice, Helga Dancberga, Silvija Geikina, Ārijs Geikins, Ieva Mūrniece, Ruta Puikevica, Biruta Sproģe, Aivars Kalnarājs. Un drīz vien saņēma lielas lomas.

Vēlāk tika spriests, ka īstenībā tiem, kuri nepalika Rīgas teātros, ir laimējies –

ar viņiem režisori turpināja strādāt, viņiem uzticēja nopietnus uzdevumus, ar kuriem tie spēja augt un tapa par izciliem meistariem.

Astrīda Kairiša studijas laikā Smilģim pagalam nepatika, viņš to savā teātrī neņēma un Astrīdai aktrises mūžu nepareģoja. Taču viņa pēc pieciem Liepājas gadiem tika aicināta uz Drāmas teātri, kur Kairišas pirmā loma bija Zane “Pūt, vējiņi!” izrādē.

Ļoti drīz Astrīda nostājās līdzās Drāmas granddāmām – Veltai Līnei, Lidijai Freimanei un Elzai Radziņai.

Ieva Mūrniece aizgāja uz dzimto pilsētu Liepāju tāpēc, ka teātrī strādāja abi viņas vecāki – režisori Irmgarde Mitrēvice un Nikolajs Mūrnieks. Tomēr tagad, pēc daudziem gadiem, jāsecina, ka daudz ir darīts arī kinomākslā un īstu radošu gandarījumu snieguši kopā ar vīru Haraldu Ulmani veidotie dzejas uzvedumi.

“Dzeja visu dzīvi ir nākusi man līdzi un devusi ārkārtīgi daudz,” grāmatā raksta Ieva Mūrniece. “Ceru, ka arī klausītāji ir kaut ko ieguvuši un esmu uzrunājusi viņu dvēseles.” Ievai tuva arī lietišķā māksla un gleznošana. Ar to viņa nodarbojas tagad, kad uz skatuves dēļiem vairs nav jākāpj.

Helgai Dancbergai tikai viens mēnesis pietrūka līdz grāmatas atvēršanas brīdim…

Toties viņas pēdas latviešu teātra un kinomākslā vējš nebūtībā tik viegli neaizpūtīs. Nostrādājusi vienu sezonu Valmieras drāmas teātrī, Helga Dancberga devās uz Liepāju un tur ātri vien kļuva par vadošo aktrisi. Raiņa Vizbulīte, Beatrise Joza Gruša “Mīla, džezs un velns”, par ko tolaik daudz runāja, Marija Blaumaņa komēdijā “No saldenās pudeles”, Antigone, Ebija O’Nīla “Mīlā zem gobām” u. c.

1976. gadā Helga Dancberga pārnāk uz Drāmas teātri, un arī tur darba netrūkst. Kopā ar citiem aktieriem viņa studē režiju Latvijas Valsts konservatorijā. Taču visa Latvija viņu atpazīst pēc mūsu kinoklasikas – filmas “Ceplis”, kurā Dancberga ir izcila Berta.

Filmas fināls. Ceplis (Eduards Pāvuls): “Es biju varens!” Berta: “Un būsi!” Ar šiem diviem izteiksmīgajiem vārdiem vien viņa ir jau iegājusi Latvijas kinovēsturē.

Renāte Šteinberga un Juris Pučka Liepājā daudz tika izmantoti muzikālajās izrādēs, līdz beidzot abi atrada savu īsto spēku pielikšanas punktu – Muzikālās komēdijas (Operetes) teātri. Renāte kļuva par jauno primadonnu, nomainot Marinu Zirdziņu un Liliju Sniedzi, daudz skaistu lomu nospēlēja un izdziedāja arī Juris Pučka. Tāpat vēl viena Dailes studiste, kas pārnāca uz muzikālo teātri, – Biruta Sproģe.

Ārijs Geikins drīz vien pievērsās dramaturģijai un režijai, spēlēja interesantas lomas kinofilmās.

No tām iespaidīgākā šķiet “pretpadomju elements” krodzinieks seriālā “Ilgais ceļš kāpās”. Krievu armijai tuvojoties, viņš kopā ar citiem dodas projām no dzimtenes un, pirms iekāpj laivā, paņem saujā dzimtās zemes smiltis… Sīka detaļa, bet apjomīgs zemteksts.

Ārija Geikina lomu savā aktiera mūžā uzsver Juris Laviņš. Pēc studijas beigšanas Juris strādāja gan Liepājā, gan atgriezās Dailē, pēc tam Drāmā, taču īstas veiksmes nebija. Laviņš atmeta teātrim ar roku un sāka strādāt fabrikā. Taču tad Ārijs Geikins viņu uzaicināja spēlēt savā amatieru teātrī, un senā mīlestība uz teātri atdzīvojās. Juris Laviņš nokļuva Valmieras Drāmas teātrī. Nospēlēja tur izcili Astrovu Māras Ķimeles iestudētajās Čehova “Trīs māsās”, Aklo “Spēlēju, dancoju”, vēl daudz skaistu lomu un joprojām ir uz skatuves.

Gaujas krastos

Uz Valmieras Drāmas teātri pēc studijas absolvēšanas tika uzaicināti Zaiga Vīnerte, Jānis Dauksts, Ivars Čaks un Roberts Ceplītis. Pēc pāris darba gadiem Zaiga Vīnerte izturēja konkursu un sāka strādāt par diktori Latvijas televīzijā, kur aizvadīti 25 darba gadi.

Jānim Daukstam bija visas iespējas kļūt par premjeru, un sākuma gados tas tā arī notika.

Viņš spēlējis gan Romeo, gan Totu “Spēlēju, dancoju”, gan interesantas raksturlomas. Tomēr daudzu skatuves mākslinieku liga – alkohols – bija ķērusi arī viņu, un darbs no tā, protams, cieta.

Roberts Ceplītis, ļoti vīrišķīgs, izskatīgs un skatuviski pievilcīgs aktieris, diplomdarba izrādē nospēlēja Edgaru “Ugunī”. Smiļģim viņš patika, taču Dailē režisors viņu nepaturēja. Roberts par savām mājām sauca Valmieras, vēlāk Drāmas teātri.

Silvija Geikina par viņu raksta: “Skatuves tēli, kurus radīja Roberts, likās kā no pašas dzīves atnākuši, īslaicīgi iemaldījušies teātrī un, it kā baidoties no apzeltītajām lustrām notraukt svētos mākslas putekļus, steidzīgi atgriezušies atpakaļ dzīvē.”

Ivars Čaks kalpoja divām mūzām – bija gan aktieris, gan scenogrāfs, jo viņam piemita abi šie talanti.

Ivars Čaks nospēlējis piecas lomas Valmieras Drāmas teātrī, bet izgatavojis dekorācijas trīsdesmit izrādēm gan Valmierā, gan Liepājā, gan Dailē un bijis Operetes teātra galvenais mākslinieks.

Meitenes, zēni, Truši un Tintes trauciņi…

Savu neaizmirstamu vietu režisora Ādolfa Šapiro paspārnē Jaunatnes teātrī ieņēma Anda Zaice, kur jau priekšā bija studisti Ludmila Leimane un Kalvis Vīgants.

Anda ar savu plastiku, ļoti īpatno spēles manieri bija kā radīta gan Pētera Pētersona, gan Ādolfa Šapiro iestudējumiem.

Pati Anda savā būtībā ir māksliniece un nekas cits.

Pēc teātra slēgšanas viņa tā arī nav atguvusies…

Ludmila Leimane, kā jau Jaunatnes teātrī klājas, spēlēja gan meitenes, gan zēnus, gan dzīvnieciņus, gan vēlāk sievas un mātes. Pēc gadsimta ceturkšņa devās pensijā, it kā nojauzdama, ka teātra drīz vairs nebūs.

Kalvis Vīgants atrada savu vietu Jaunatnes teātra uzveduma daļā, jo bija cilvēks ar zelta rokām. Dekorāciju izgatavošanā bez viņa iztikt nevarēja.

Šajā vienā rakstā man neizdosies pastāstīt par visiem studijas absolventiem.

Piebildīšu tikai to, ka par teātra zinātniecēm kļuva Silvija Geikina un Irēna Lagzdiņa, Māris Salna un Arkādijs Buls visu mūžu nostrādāja televīzijā par režisoriem.

“Sava vieta Latvijas kultūras dzīve ierādāma ikvienam Dailes teātra 3. aktieru studijas absolventam.(..) Manuprāt, ja nebūtu daudzo 3. aktieru studijas absolventu, latviešu skatuves mākslas kop-aina 20. gadsimta 60., 70., 80. un 90. gadu pirmajā pusē izskatītos citādi,” grāmatas nobeigumā raksta Silvija Geikina.

“Liekas, Eduards Smiļģis daudz gaidīja no šīs studijas absolventiem. Viņš cerēja, ka līdz ar viņu ienākšanu teātrī sāksies jauns radošais pacēlums un mākslinieciskā izaugsme. (..)

Pēc desmit darba gadiem bija redzams, ka 3. aktieru studijas absolventi nav iesākuši jaunu laikmetu Dailes teātra vēsturē, kā to bija vēlējis Eduards Smiļģis un pārējie pedagogi,” raksta grāmatas autore.

Saistītie raksti

Kāpēc? Vai atbildi sniegs grāmata “Pēdējie romantiķi”? Bet varbūt to jau ir pateikusi Spīdola: “Nāks laiks un laika spaids!”

Pētera Pētersona rakstītās dzejas rindas izrādījās pravietiskas:

“Mēs jaunu laikmetu neiesākām,

Mēs tikai noslēdzām loku,

Triju smiļģisko studiju ciklu

Ar retinātu un mazliet biklu

Ritmu

24-tais, 49-tais, 62-tais gads…

Mēs noslēdzam aploci šo

Uz divu laikmetu šķirtnes stāvošie –

Šodienai piederošie…”

"Mēs noslēdzam aploci šo"
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.