LA sāk publicēt Vaira Ozola grotesku “Dīvainais mantojums” 0
Tādu apakšvirsrakstu varētu likt Vaira Ozola romānam groteskai “Dīvains mantojums”, ko sāksim publicēt “LA”.
Kaut arī Mudi Puldoni draugi un kaimiņi mēdz saukt par Muldoni, viņš nav nedz bezcerīgs nejēga, nedz dienderis, drīzāk pārmēru paļāvīgs laika upuris. Pirms krīzes uz kredīta iegādājies lauksaimniecības tehniku, Mudis cerēja to iznomāt kaimiņiem lauksaimniekiem, atmaksāt aizdevumu un vēl nopirkt kāroto džipu. Taču treknie gadi beidzās, un Mudis palika ar stāvošu tehniku, bez darba un iespējām atmaksāt kredītu. Tādēļ kaimiņa un bērnības drauga, bet pieaugušā vecumā naidnieka Rikarda Kalniņa atstātais testaments Mudim liek uz brīdi sarosīties: viņam ir iespēja apvienot divas mājas, beidzot pārtraukt ienīsto mašīnu braukalēšanu gar pašu guļamistabas logu un paveras arī cerība atgūt sievu Ramonu, kura, krīzei sākoties, aizgājusi pie Riča.
Diemžēl jauniegūtajam mantojumam komplektā nāk tikai problēmas – bandītu uzlidojumi abām Puldonim piederošajām mājām, policijas apciemojumi un noslēpumainu investoru aktivitātes, kurām par starpnieku uzmeties cits Puldoņa draugs, vietējais deputāts Artis Mazulis.
Būtu nepieklājīgi aprakstīt, kā tiek atrisināti romāna sižeta samezglojumi, taču dažus jautājumus par tā varoņiem tomēr autoram uzdevu, uzzinot, ka tāda īsti simpātiska personāža romānā pašam Vairim Ozolam nemaz nav: “Visiem raksturi ir kariķēti un kropļoti, tādēļ simpātiskākie noteikti ir abi Muda suņi – Barons un Reksis. Tie ir uzticīgi savam saimniekam, nodos ja nu vienīgi par lielāku gaļas gabalu.” Tomēr arī Mudi autors pilnīgi nenoraksta: “Nav jau tā, ka viņam visas darba iemaņas bezcerīgi zudušas. Vienkārši nav iespējas tās lietot un arī, jāsaka godīgi, slinkums pārņēmis. Tādēļ labi, ka gadās tādas uzņēmīgas un piedodošas sievietes – vispirms Ramona, tad Silvija –, kuras Mudi glābj.”
Lasot romānu, tā vien šķiet, ka sievietes tajā stiprākas par vīriešiem un savam izvēlētajam mērķim gatavas izmantot gan viltu, gan dažādus aplinkus paņēmienus. Vairis Ozols atteic, ka par to gan nebūtu jābrīnās – ne vien literatūrā, arī dzīvē latviešu sievietes bieži ir uzņēmīgākas un apsviedīgākas. To labi varot redzēt kā Skrundā, kur rakstnieks dzīvo, tā valsts augstākajos amatos: “Latviešu vīrietim ir raksturīgi palaisties slinkumā, un, kamēr sievietes ņemas un dara, veči ir ar mieru paiet malā un kritizēt, sūkt savus aliņus un slinkot.” Tā visnotaļ no dzīves noskatīts traģikomisks gadījums, kur kādās lauku mājās vīri siltuma uzturēšanai dedzina krāsnī galdu, to iepriekš pat nesaskaldījuši, jo virpoto kājiņu žēl… Arī Mudis labprātāk sapņo par to, kā varētu būt, ja būtu, kā jābūt, bet saņemties un izdomāt reālu plānu situācijas uzlabošanai viņš nav gatavs. Vairis Ozols smej: “Kā mana māsīca teiktu: gars ir labprātīgs, bet miesa vāja. Tad labi, ka līdzās ir Silvija ar saviem dzērveņu audzēšanas plāniem, pat ja viņai Mudis drīzāk ir darījuma, ne mīlestības attiecību partneris. Kaut arī romāna nobeigums liecina, ka, iespējams, Silvijā slēpjas arī jūtas pret Mudi…”
Nav jau tā, ka arī latviešu vīrieši būtu pilnīgi norakstāmi. Romānā visnotaļ aktīvi darbojas godīgs un uzņēmīgs policists Grāvītis. Saku Vairim Ozolam, ka kriminālliteratūrā iegājusies, manuprāt, ne pārāk jauka tradīcija par labākiem, gudrākiem un godīgākiem parasti tēlot privātos izmeklētājus, oficiālajai policijai atvēlot muļķīšu lomu.
“Tādi nu mēs esam, ka neuzticamies un lamājam visus, kas tiek amatos. Taču to gan esmu tepat Skrundā noskatījis, ka policisti mums labi. Visi, kurus pazīstu, ir gan godīgi darbā, gan čakli savās saimniecībās, neesmu redzējis, ka viņi ņemtu kukuļus vai pat tik daudz kā iedzertu, un dažu labu nelieti un laupītāju arī noķer,” atbild autors.
Visā visumā Vairis Ozols uz mums, latviešiem, skatās cerīgi un pozitīvi, un romānā izsmietais laiskums saistās arī ar pozitīvām iezīmēm: “Mana romāna tēli varbūt ir pārmēru pacietīgi un iecietīgi, bet tādi jau mēs, ziemeļnieki, visumā arī esam. Ja temperaments būtu kā dienvidu tautām, briesmīgi pat iedomāties, ko mēs jau būtu paspējuši sadarīt, varbūt viens otram rīkli grieztu pušu…”
