Latvijā
Vēsture

“Lai izkliedētu visas šaubas, lai būtu skaidrs, ko Latvijas tauta grib.” Satversmes sapulcei – 1001


Satversmes sapulces atklāšana. 1920. gada 1. maijs.
Satversmes sapulces atklāšana. 1920. gada 1. maijs.
Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš. No grāmatas “Jānis Čakste. Illūstrēts piemiņas rakstu krājums”. Rediģējis A. Kurmis. Rīga, 1928. gads.

Apritējis jau gadsimts kopš skaistās un vasarīgi siltās 1920. gada 1. maija dienas, kad mūsdienu Saeimas (toreizējā Bruņniecības) namā Rīgā pirmo reizi sanāca Satversmes sapulce – pirmais demokrātiski ievēlētais Latvijas valsts parlaments.

 

Nacionāla pašapziņa un lepnums

“… Likās, ka pati daba uzsmaidītu šim ārkārtīgi svarīgajam notikumam latviešu tautas vēsturē. Pats nams šodien bija visai svinīgs – sarkanu toņu paklājs un dekoratīvi lauru koki greznoja vestibila baltā marmora kāpnes, pa kurām nu svarīgi virzījās augšup tautas vietnieki. (..)

Nu pirmoreiz, kopš uz zemeslodes atskanēja latviešu valodas dialekti, pulcējās vienā valsts kopībā tautas vēlēti deputāti, lai lemtu par jaunās valsts tagadni un nākotni.

Pacilāta nacionāla pašapziņa, pat lepnums bija vērojams latviešu deputātu sejās,” vēsturisko dienu atcerējās sociāldemokrāts, Sa­tversmes sapulces un visu pirmo četru Saeimu deputāts Fēlikss Cielēns (1888–1964).

“Apsveicu jūs kā no pašas tautas izredzētos Latvijas valsts saimniekus. Latvijas tauta no šīs dienas sekos visiem jūsu soļiem, visiem jūsu lēmumiem ar lielāko uzmanību,” no augstās tribīnes teica Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste (1859–1927), kurš tajā pašā dienā tika arī ievēlēts par Satversmes sapulces priekšsēdētāju, pildot arī Valsts prezidenta funkcijas.

“Mēs katrs centāmies pildīt savu pienākumu, un šī diena ir pierādījums tam, ka neesam par velti strādājuši,” noliekot pilnvaras, teica Latvijas Pagaidu valdības vadītājs Kārlis Ulmanis (1877–1942), kurš jau jūnijā izveidoja jaunu valdību.

Latvijas Satversmes sapulces deputāta Kārļa Dēķena (LSDSP) apliecība. Izdota 1920. gada 8. jūlijā.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums

Pēc Latvijas pilsoņu gribas Satversmes sapulces politiskajā spektrā galvenās lomas pienācās Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (LSDSP), kas bija ieguvusi 56 vietas, un Latviešu zemnieku savienībai ar 26 vietām, kurai sekoja Latgales Zemnieku partija ar 17 deputātiem un virkne mazāku partiju un politisku grupu, kuru lēmumiem atsevišķās situācijās tomēr varēja būt izšķiroša nozīme – tā 1922. gada 5. aprīlī notika ar Satversmes 2. daļas pieņemšanu trešajā lasījumā, kurai pietrūka balsu, jo latgaliešu partiju deputāti nolēma atturēties.

1920. gada 1. maijā Sa­tversmes sapulci “nepieredzētā spožumā un sajūsmā” sveica arī plaša iedzīvotāju manifestācija, kas, pēc “Brīvās Zemes” 1920. gada 4. maijā rakstītā, plūstot no Esplanādes līdz Jēkaba ielai, “līdzinājās viļņojošai jūrai”.

Satumstot sekoja svinīga pieņemšana pie Satversmes sapulces prezidenta Jāņa Čakstes un 2. maija vakarā – pie britu militārās misijas vadītāja, ģenerāļa Talenta, kur dejotāji sākuši ar anglosakšu deju soļiem un ap trijiem rītā beiguši ar latviešu “Tūdaliņ, tagadiņ”.

 

Atbildība – milzīga, uzdevumi – fundamentāli

Satversmes sapulcei faktiski no drupām vajadzēja uzbūvēt Pirmajā pasaules karā ārkārtīgi smagi cietušo nesen proklamēto valsti, kuras iedzīvotāji varēja cerēt vienīgi uz pašu gribu, strādīgumu un patriotismu.

Jau pirms Satversmes pieņemšanas 1920. gada 27. maijā Satversmes sapulce apstiprināja Deklarāciju par Latvijas valsti, juridiski apstiprinot pro­klamēšanas aktu un nosakot, ka Latvija ir neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu un ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

Kā norādīja Satversmes izstrādāšanas komisijas vadītājs Marģers Skujenieks (1886–1941), tas bija nepieciešams, “lai izkliedētu visas šaubas, lai būtu skaidrs, ko Latvijas tauta grib. (..) Tikai pēc (tam) neviens nevarēs celt iebildumus, ka Latvijas tautas griba nav izteikta pietiekoši skaidri.” 1. jūnijā tam sekoja Likums par Latvijas valsts iekārtu, kas noteica pašas Satversmes sapulces un Ministru kabineta tiesības un uzdevumus.

Savu galveno uzdevumu – Latvijas politiskās Satversmes izstrādi – sapulce veica nepilnos divos gados. Lielā darba veicēju kodols bija plaša Sa­tversmes izstrādāšanas komisija ar 26 locekļiem.

Kā 1968. gada 1. jūnijā “Daugavas Vanagu Mēnešrakstā” atcerējās Satversmes sapulces deputāts, prof. Kārlis Dzelzītis (1892–1982), “galvenās domstarpības izraisījās ap Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību (tauta vai Saeima?), viņa pilnvarām, Ministru kabineta atbildību (piemēram, saistībā ar ārkārtas situācijas izsludināšanu), pilsoņu tiesību deklarāciju (vai to iekļaut vai neiekļaut Satversmē) un ap jautājumu par pašas tautas tiesībām piedalīties likumdošanā ar tautas iniciatīvas un referenduma institūtiem”.

Pret to iestājušies sociāldemokrāti, motivējot, ka “partijas esot progresīvākas par tautu” un ka tautas vēlēts prezidents (šo ideju aizstāvēja Latviešu zemnieku savienība) varētu izvērsties par “ķēniņu” (veikt apvērsumu).

Jāpiebilst, ka sociāldemokrāti sākotnēji vispār bija pret Valsts prezidenta institūciju un nekādā gadījumā nevēlējās to redzēt ar plašām pilnvarām.

Savukārt Latviešu zemnieku savienības deputāts, bijušais Krievijas valsts domes deputāts un Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs Jānis Goldmanis (1875–1955) uzsvēra: “Lai valsti nostiprinātu, Valsts prezidentam jābūt ar tādām tiesībām, ka tas vajadzīgos gadījumos var uzstāties ar cietu varu.”

Kopumā šajā nozīmīgajā jautājumā, tiesību zinātņu doktora Jāņa Plepa vārdiem runājot, tomēr tika panākts “liels konstitucionāls kompromiss”, kura “mērķis bija maksimāli nodrošināties pret iespējamiem pārsteigumiem un demokrātiskas republikas apdraudējumiem” (“Akadēmiskā Dzīve”, 2019, I).

1922. gada 15. februārī pieņemtā Satversme apliecināja, ka Latvija ir parlamentāra demokrātija, kurā visa vara sakoncentrēta Saeimā, kas sastāv no 100 deputātiem, kurus tauta ievēl vispārīgās, demokrātiskās vēlēšanās uz trim gadiem.

Saeimai pieder ne vien likumdošanas vara, bet tā arī kontrolē valdību un apstiprina amatā tiesnešus.

Kārlis Dzelzītis, kurš arī pats bija darbojies Satversmes izstrādes komisijā, norādīja, ka par tās galvenajiem autoriem vēl uzskatāmi Marģers Skujenieks, Fēlikss Cielēns, Ansis Petrevics, Fricis Menders, Arveds Bergs, Jānis Purgals, Kārlis Pauļuks, Oto Nonācs.

Valsts politisko pamatlikumu papildināja Likums par Saeimas vēlēšanām un Likums par vietējo pašvaldību, kas noteica lokālo iestāžu ievēlēšanas kārtību un kompetenci.

1921. gada 15. jūnijā Sa­tversmes sapulce pieņēma Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni.

 

Ar ideālismu, prieku un optimismu

Satversmes sapulces prezidijs, 1920. gads.
Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš. No grāmatas “Jānis Čakste. Illūstrēts piemiņas rakstu krājums”. Rediģējis A. Kurmis. Rīga, 1928. gads.

Īstenojot vēsturiskā un sociālā taisnīguma principus, īpaši vērienīgs un sarežģīts uzdevums Satversmes sapulcei saistījās ar agrārās reformas izstrādi (to veica īpaša komisija 40 deputātu sastāvā) un palaišanu darbībā, ko ar nepacietību gaidīja tūkstošiem bezzemnieku.

Viens no tās izdotajiem pirmajiem likumiem bija kārtu un muižnieku priekšrocību atcelšana, līdz ar to muižkungu virsslānis beidza eksistenci un nevarēja vairs atsaukties uz vēsturiskām privilēģijām.

“Tās nebija tikai saimnieciskas intereses un īpašuma iegūšanas kāre, kas agrārreformas laikā parādījās gaismā, bet gandrīz vai metafiziska un sakrāla pieķeršanās zemei, kas zemes kopējam bija devusi un arī turpmāk solīja dot darba prieku un apmierinājumu,” šādi vēsturnieks Ādolfs Šilde raksturo latviešu attiecības ar “savu stūrīti, savu kaktiņu”.

1920. gada 16. septembrī pieņemtais Agrārās reformas likums noteica, ka jaunu saimniecību ierīkošanai un pastāvošo sīkgruntniecību paplašināšanai dibināms Valsts zemes fonds (VZF), kurā ieskaitīja visu bijušo muižu zemi un mežus, kā arī visas valsts zemes.

Kopumā, pēc Latvijas Nacionālās enciklopēdijas datiem, VZF veidoja 3,4 milj. ha jeb 52% no visas zemes kopplatības, no kuriem privāto muižu zemes bija 79%. Sadalāmais fonds bija noteikts 1,6 milj. ha apjomā.

Likuma otrā daļa (to pieņēma 1920. gada 21. decembrī) paredzēja, ka VZF sadalāms pamatā jaunsaimniecību izveidei, turklāt tās nedrīkstēja veidot lielākas par 22 ha un mazākas par 15 ha.

Zeme privātīpašumā bija jāizpērk 41 gada laikā par simbolisku samaksu – vidēji 10 līdz 20 lati par hektāru – 20 līdz 27 reizes lētāk par reālo zemes tirgus cenu.

Bijušais Satversmes sapulces loceklis Kārlis Dzelzītis uzsvēra, ka tā izrādījusi augstsirdību, atstājot bijušajiem muižniekiem muižas centrus 50 ha platībā, kā arī viņu ierīkotos rūpniecības uzņēmumus.

Tajā pašā laikā Latvijā īstenotā agrārā reforma bija viena no radikālākajām Eiropā, jo neparedzēja nekādas kompensācijas par konfiscētajiem īpašumiem.

Vēsturnieks Ādolfs Šilde secināja, ka galvenais ieguvums no tās bijusi “latviešu tautas politiskā atveseļošanās no tām svārstībām, kas bija parādījušās 1917., 1918. un 1919. gadā, un politiskā stabilitāte, kas nāca līdz ar Satversmes sapulci”.

Nozīmīgi, ka Satversmes sapulce deva Latvijai arī “sociālo satversmi”, pieņemot vairākus likumus par slimokasēm, darba laiku, par minoritāšu tiesībām kopt savu nacionālo kultūru savās nacionālās skolās, kuras uzturēja Latvijas valsts.

Satversmes sapulce panāca arī Latvijas starptautiskās situācijas stabilizēšanos, tās darbības laikā tika parakstīti miera līgumi ar Vāciju un Padomju Krieviju, noregulēti starpvalstu robežu jautājumi, Latviju uzņēma Tautu Savienībā un apmēram 40 pasaules valstis atzina tās neatkarību de iure.

“Tādi panākumi Satversmes sapulces darbā mūsu jaunās valsts dzīvē varēja īstenoties tikai tādēļ, ka visā tautā un arī tās deputātos valdīja liels ideālisms, prieks un optimisms par jauno Latvijas valsti un arī liela vienprātība kalpot tās labumam. Satversmes sapulces laikā arī pašā tautā augsti kāpa ideālisma un vienprātības vilnis. Visai latviskai dzīvei bija kāds garīguma stils,” atcerējās bijušais Satversmes sapulces deputāts Kārlis Dzelzītis.

 

FAKTI PAR Satversmes sapulci

* Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī.

* Par 57 kandidātu sarakstiem (to skaitā 25 dažādu partiju vai vēlētāju grupām) balsoja vairāk nekā 700 000 vēlētāju (85% balsstiesīgo).

* Kopumā Satversmes sapulce no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 7. novembrim 213 kopsēdēs apsprieda un pieņēma 205 likumus, 291 noteikumu ar likuma spēku un 134 pārvaldes noteikumus.

* No izlemšanai nodotajiem 622 likumprojektiem tā spēja apspriest 42%, no kuriem savukārt pieņēma 78%.

Latvijas valsts simtgades zīme

Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”

Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
LA.LV
Ekonomika
Miljardus ienesošā tūrisma nozare Latvijā ir teju iznīcināta. “Man ir ļoti lielas aizdomas, ka mēs visi nevarēsim kļūt par IT speciālistiem…” 1
5 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Iespējams tikai Latvijā? Maksātnespējas administrators nepārskaita valstij konfiscētu “netīru” naudu 7,6 miljonu eiro apmērā
5 stundas
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
“Nav skaidrs ar ko viņi nodarbojas!”: Rīgas pašvaldības policijā, vairākus gadus, iespējams, fiktīvi “strādā” daži vadošie darbinieki 5
6 stundas
LE
LETA
Latvijā
Noziedznieki siro prestižajā Pierīgas Langstiņu rajonā: Gerkenam nozog dārglietas, Rimševicam – seifu, bet advokātu Rebenoku nežēlīgi noslepkavo 9
13 stundas
AT
Andris Tiļļa
Praktiski
FOTO. Aktieris Kaspars Gods ar draugu un kolēģu atbalstu iekārtojis mājokli: kādreiz te bija bērnudārza grausts, tagad – mīlīga muižiņa
14 stundas