Laikmetu ainiņu virpuļviesulis 0
Publicistam, filozofam un rakstniekam Ilmāram Šlāpinam nesen iznākusi otrā dzejas grāmata “Es nemāku, komatus”, kurai dots apakšvirsraksts (jeb) “Dzejoļi grūti audzinātiem bērniem” (dzejā autors debitēja 2008. gadā ar krājumu “Karmabandha”).
Ilmārs Šlāpins galvenokārt sabiedrībā zināms kā sociāli aktīvs kultūras žurnālists, un, paužot savu pārliecību, vienmēr bijis tiešs, atklāts un nesaudzīgs, jā, un arī ironisks.
Iepriekšminētās līdzības iegulstas arī autora dzejā, un tas liecina tikai par sen zināmu patiesību, ka dzeja ir visintīmākais un personiskākais no visiem literatūras žanriem, un nav svarīgi, kādu poētisko paņēmienu, lai atklātu savas domas, ir lietojis dzejnieks.
Apvest visus ap stūri
Ilmāra Šlāpina dzeja no pirmā acu uzmetiena šķiet vienkārša, pat primitīva un ar dažbrīd klišejiskām atskaņoto vārdu kombinācijām (starp citu, šis aspekts poētiski vēl vairāk pievērš uzmanību tā vai cita dzejoļa esencei), bet tā ir tikai šķietamība, jo
Šlāpins prot apvest visus ap stūri, un kā piedeva šim manevram ir – to izdarīt ļoti smalkā, elegantā veidā.
Ir teiciens, ka viss ģeniālais slēpjas vienkāršībā. Tas šajā gadījumā, protams, teikts pārspīlēti, taču krājuma jeb autora radošā rokraksta šķautnes īpatnība grāmatiņā “Es nemāku, komatus” slēpjas šajā šķietamajā naivismā un izteiksmes vieglumā.
Un, ja arī ir pa kādai iebildei, tad šoreiz lai paliek aiz kadra, domāju, ka autors pats ļoti labi nojauš, ko pats sastrādājis, galu galā redaktora darbs Ilmāram Šlāpinam nebūt nav svešs.
Ilmārs Šlāpins vienmēr ir bijis laikmetīgs, ap viņu vienmēr kā bišu spiets pulcējušies jaunieši.
Jā, viņš to māk, viņu paaudzes mīl – ne tikai jaunieši, bet arī jau nobriedušie vienaudži. Autors performē uz nebēdu, nebaidās (nepārspīlējot!) lietot mūsdienīgu slengu, arī mākslinieces Kristīnes Martinovas ilustrācijas, kuras lappuses telpā iekārtojušās guļus blakus tekstam, pulsē vienotā krājuma ritmā, tādējādi veidojot teksta un ilustrācijas simbiozi. Tas uzrunā!
Bet par ko gan viņu dzejā tā mīlēt? Par to, ka tiek turpināta sociāli asas dzejas tradīcija (mums šī tradīcija ir, katram laikmetam savos akcentos balstīta, piemēram, Jānis Dreslers, Valdis Artavs), kas ārēji ieturēta draiskā humorā vai ietonēta ironiskā tonī.
Tā zemdzīlēs slēpj asu dažādu sociālu nebūšanu (netrūkst arī politisku kaislību klātesmes piešprices) atmaskojumu.
Bet nereti aiz poētiskajā izteiksmē rotaļīgi uzvilktās liriskās varoņa maskas slēpjas skumjas, traģiski dzīves mirkļi un cilvēciskas kļūdas, kā tas ir noslēdzošajā krājuma dzejolī, reprezentējot pēc būtības grāmatas tekstu kopnoskaņu, no kura tad arī izvēlēts krājuma nosaukums: “es nemāku saprast, kas ir ar to pasauli / bet arī brālis mans nemāk / reizēm mēs spēlējam augstāk par zemi / bet dzīvojam tā, it kā zemāk.” (82. lpp.)
Laikmeta ainiņas
Autors lirisko varoni ielicis ļoti komplicētā sabiedrības modelī – māte-es-brālis – un ap šo triādes asi sagriež lielu atmaskojošu plaša spektra sociāli asu problēmu loku virpuļviesuli. Un sāpīgākais, ka laiki mainās, tehnoloģijas attīstās, bet cilvēciskā iedaba diemžēl paliek nemainīga.
Iepriekšteiktā ilustrācijai lieti noder “Dziesmiņa par stukaču” (un ne tikai šis dzejolis vien): “darba pilnas rokas ir stukačam / nav tam brīvas nevienas dienas / nav ne logu, ne durvju tā pasaulē / apkārt tam vienas vienīgas sienas.” (48. lpp.)
Sabiedrības negāciju atmaskojošais uzstādījums un autora izvēlētā poētiskā stilistika kopumā, iespējams, autoram pašam pat negribot, ieskanas didaktiskās toņkārtās (didaktika diemžēl ir izplatīta vecāku-bērnu komunikācijas forma arī šobrīd).
Protams, to var iekļaut un / vai uztvert kā vienu no mākslinieciskajiem satura atsedzējiem, jo mērķis – atklāt dzejoļa domu – ir sasniegts, piemēram, dzejolī “Saruna pludmalē”: “Meitiņ, laiks ir mājup doties. / Tā jau vari pārsauļoties. / Kalsnie, apdegušie pleci / Kļūs tad neglīti un veci” (32. lpp.) vai dzejolī “Sarunas pie galda”: “savukārt, biezo un krunkaino / derdzīgo pienaino plēvi / Āfrikas bērniņi izmanto gluži kā naudu / pērkot un pārdodot zeltu/ tā ka tu labāk būtu nu klusējis / sēdi un rij, ko tev dod [..]” (30. lpp.), vai dzejolī “Novēlots padoms”: “Bērniņ, neej politikā / Politikā viss ir slikts / tur bez sāls ar visām panckām / Tevi apēdīs kā likts” (22. lpp.), bet vienlaikus krājumā kopumā autors ārkārtīgi precīzi atklāj laikmeta un sabiedrības sarežģītās attiecības.
Apgāda “Neputns” mājaslapā publicēts autora komentārs par krājumu: “Patiesībā jau nav nekādu bērnu, mēs piedzimstam kā cilvēki un nomirstam kā cilvēki, no sākuma daudz ko nezinām, beigās daudz ko neatceramies, bet visu dzīvi neko nesaprotam. Par to tad arī ir šie dzejoļi.”
Šķiet, ka autors ļoti labi orientējas un precīzi ir uztvēris laikmeta ainiņas, kas ir gan absurdas, gan tādas, kas liecina par laikmeta vistraģiskāko iezīmi – vientulību pūlī. Cilvēkam, viņa personībai un viņa personiskajam laikam, savstarpējai saskarsmei, dzīvei nav vērtes. Šis mazformāta izdevums noteikti palīdzēs laikus nospiest bremzes pedāli trakajā ikdienas skrējienā.
