Latvijai vajadzētu pieprasīt ES tiešmaksājumu likvidēšanu 0
Pareizāk būtu, ja Latvija neubagotu tiešmaksājumu izlīdzināšanu, bet iestātos par to likvidēšanu
Ir labi, ka Latvijas lauksaimnieki ir sākuši nopietnu cīņu par godīgiem Eiropas Savienības (ES) tiešmaksājumiem. Taču ir svarīgi zināt to cīņas lauku, kur uzvara būs aptveroša, iespaidīga un ieguvums patiešām būs ne tikai lauksaimniekiem.
ES Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) maksājumus veido trīs pīlāri jeb trīs cīņu lauki. Pirmais pīlārs ir tiešmaksājumi. Otrais pīlārs veicina ilgtspējīgu, it sevišķi bioloģisku, lauksaimniecību. Trešais pīlārs veicina inovācijas lauksaimniecībā.
Tik tiešām visām bijušajām Padomju Savienības bloka valstīm pirmā pīlāra maksājumi ir zemāki nekā pārējām ES valstīm. It sevišķi tas attiecas uz Baltijas valstīm, un Latvija saņem vismazākos pirmā pīlāra maksājumus. Vai šī situācija ES ir ņirgāšanās par Baltijas valstīm un it sevišķi par Latviju? Te tomēr der zināt, kādēļ tie tika ieviesti.
Pamats ES tiešmaksājumiem bija tas, ka austrumos no Elbas upes veidojās kolhozi. Citviet – Francijā, Itālijā un it sevišķi Beļģijā – bija izveidojušās spēcīgas komunistiskās partijas, kas propagandēja jauno lauksaimniecības organizācijas veidu: zeme ir visas tautas īpašums un to apstrādā attiecīgi izveidotie kopuzņēmumi. Der arī zināt, ka Brisele spēcīgās Beļģijas komunistiskās partijas dēļ kļuva par ES galvaspilsētu. ES ieviesa tiešmaksājumus lauksaimniekiem, lai aizkavētu ES lauksaimniecības pārorganizēšanu pēc Austrumu parauga.
Ar tiešmaksājumiem aizkavēja arī badu bēgļiem no Austrumeiropas, tajā skaitā arī daudziem latviešu bēgļiem. Ar tiešmaksājumiem panāca, ka ES attīstījās lauksaimniecības tehnikas ražošana, daudzās jomās vēl šodien tā ir vadošā pasaulē un ar daudzām labi apmaksātām darba vietām. Uz šī fona var saprast, kādēļ vecās ES dalībvalstis negrib piekrist, ka jaunajām ES dalībvalstīm ir jābūt tādiem pašiem tiešmaksājumiem kā vecajām. Ir pat maz ticams, ka Eiropas Komisija (EK) piekritīs palielināt tiešmaksājumus Latvijai vai kādai citai jaunajai ES dalībvalstij.
Tiešmaksājumu pamatojums vairs nepastāv
Pareizi būtu, ja jaunās ES dalībvalstis – it sevišķi jau Latvija – neubagotu tiešmaksājumu izlīdzināšanu, bet uzsvērtu, ka vairs nepastāv pamatojums tiešmaksājumiem un tāpēc tiešmaksājumi ir vispār jālikvidē ES un visa tiešmaksājumu nauda ir jāizmanto KLP otrā un trešā pīlāra vajadzībām.
Ar to jaunās ES dalībvalstis un it sevišķi Latvija nostātos priekšgalā arvien spēcīgākai attīstībai un diskusijai par nākotnes lauksaimniecības politiku ES. Vecajās ES dalībvalstīs pastiprinās uzskats, ka tiešmaksājumi veicina vairs vienīgi rūpniecisku lauku apsaimniekošanu ES. Sekas ir ar herbicīdiem, pesticīdiem un minerālmēsliem piesārņota zeme, dzeramais ūdens bez filtrēšanas un ķīmiskas apstrādes nav iegūstams. Ne tik vien Baltijas jūra aizaug ar zaļajām aļģēm industriālās lauksaimniecības dēļ un tādējādi arvien ātrāk tiek iznīcināta tur mītošā zivju populācija. Vāciju arvien biežāk pāršalc ziņas, ka kūtīs notiek bezmaz vai lopu un putnu mērdēšana, lai lielveikaliem varētu piedāvāt lētu gaļu un lētas olas.
Ilgtspējīgu lauksaimniecību
Maiņu no industriālās uz ilgtspējīgu lauksaimniecību ES pieprasa ne tikai zaļās partijas, bet, piemēram, Vācijā šis pieprasījums ir jau aktuāls. Par to var katru gadu februārī pārliecināties Nirnbergā, kad tur notiek aptverošā bioloģisko preču izstāde “BioFach”.
Tur ļoti iestājas par to, ka tiešmaksājumi ir likvidējami, bet tiešmaksājumu nauda ir jāizlieto ilgtspējīgas lauksaimniecības un lauksaimniecības inovāciju atbalstam un veicināšanai.
Uz šī fona būtu gudri darīts, ja arī Latvija pieprasītu, ka ES tiešmaksājumi ir jālikvidē un ES atbalsta vairs vienīgi ilgtspējīgu un inovatīvu lauksaimniecību bez pesticīdiem, herbicīdiem un minerālmēsliem. Pareizi būtu, ja ne tikai Latvija, bet visas Baltijas valstis savu lauksaimniecības politiku veidotu, atbalstot un veicinot vienīgi ilgtspējīgu, galvenokārt bioloģisku un inovatīvu, lauksaimniecību.
Kaņepes – atjaunots piemērs
Inovācijas ir skārušas tādas vecas kultūras kā, piemēram, kaņepes. Tās strauji pāraug nezāles, tādējādi nevajag ne herbicīdus, ne pesticīdus. Kaņepes bija pagājušo gadsimtu svarīga rūpnieciska izejviela, un tās būs nākamo gadu desmitu svarīga rūpnieciska izejviela. No kaņepēm ražo papīru, audumus, siltumizolāciju, pārtiku, medikamentus, kosmētiku, detaļas automobiļiem un dzīvojamām mājām, eļļas, degvielu un siltumu. Plastmasu un stikla šķiedru var aizstāt ar izstrādājumiem no kaņepēm bez kvalitātes zudumiem. Kaņepju izstrādājumu atkritumus var atkal pārstrādāt, un tā mazinās dabas piesārņošana.
Vācijā mājas arvien vairāk siltina, lietojot kaņepes. Latvija siltuma izolācijai importē akmens vati. Gandrīz 50% no koka savrupmājas detaļām var izgatavot no kaņepēm. Kaņepju detaļas savrupmājās veicinot cilvēku veselībai labu gaisu, tā aizkavējot klepu, iesnas un redzes pasliktināšanos. Sastāvdaļas kaņepēs ne tuvu nav pilnībā izpētītas, tādējādi zinātniekiem un pētniekiem plašs nākotnes darba lauks. Taču ne tik vien kaņepes piedzīvo jaunas iespējas. Ar lupīnām cer aizstāt dārgi no Dienvidamerikas importējamo soju. Lupīnas bezbēdīgi aug Latvijas grāvmalās.
Ilgtspējība nesīs pārmaiņas
Ilgtspējīga lauksaimniecība aizstāj kolhozu industriālo lauksaimniecību, un tādējādi ir mazu un vidēju, un inovatīvu produktīvu uzņēmumu pamats. Sekas tam var redzēt jau šodien. Piemēram, Vācijā un Francijā: cilvēku aizplūšana uz lielpilsētām mazinājās vai apstājās pavisam. Rūpnieciskai ražošanai arvien mazāk ir vajadzīgi cilvēki – arvien vairāk mehanizē un automatizē.
Alternatīva ir ilgtspējīga ražošana un inovācijas. Uz šiem diviem aspektiem ir jābalstās ekonomikas un it sevišķi lauksaimniecības politikai Latvijā. No mārketinga viedokļa neapšaubāmi būtu labi, ja tāda būtu visu Baltijas valstu ekonomikas un lauksaimniecības politika. Tad vairs nevajadzētu domāt un runāt par pabalstiem, lai lauku ļaudis pārceltos uz pilsētām. Tieši otrādi. Pabalsti būtu vajadzīgi, lai no pilsētām un ārzemēm cilvēki aizpildītu darba vietas ilgtspējīgos un inovatīvos mazos un vidējos uzņēmumos provincē.
Taču uz šī fona būtu nepieciešams pārorganizēt vismaz vienu politisko partiju Latvijā. Tad nevarētu būt kopā zaļie zemnieki ar rūpnieciskiem zemniekiem.
