Brīvības piemineklis Rīgā.
Brīvības piemineklis Rīgā.
Foto: Zane Bitere/LETA

Kārlis Streips: Vēsturiskas precizitātes labad 4. maijs tomēr būtu atkal jānosauc par “Latvijas Republikas neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienu” 0

Autors: Kārlis Streips

Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Vai tiešām tikai sakritība? Cilvēku uzmanības centrā nonācis kārtējais “Simpsonu” pareģojums 13
“Man par to, ka es daru savu darbu, neviens “tējas” naudu nemaksā!” Izvēršas asa diskusija par dzeramnaudas atstāšanu restorānos 79
Krimināls
Kalnciemā atrastās cilvēka mirstīgās atliekas, iespējams, atbilst Annas Jansones aprakstam 30
Lasīt citas ziņas

Nākamgad būs tāpat. 4. maijs būs svētdienā, brīvs būs 5. maijs pirmdienā. 18. novembris 2025. gadā būs otrdienā, nākamā gada svētku un darba dienu kalendārā atzīmēts, ka 17. novembrī arī paredzēta brīvdiena.

Tiesa, ar maija svētkiem ir viena konkrēta lieta. Šogad 1. maijs, kas arīdzan ir svētku diena, bija trešdienā. Tas nozīmēja darbs pirmdien un otrdien, brīvs trešdien un tad atkal darbs ceturtdien un piektdien.

CITI ŠOBRĪD LASA

Nākamgad it kā sanāk darbs pirmdien, otrdien un trešdien, tad darbs ceturtdien, un tad atkal darbs piektdien. Taču svētku un atzīmējamo dienu kalendārā atzīmēts, ka tajā piektdienā valsts un pašvaldību iestādes darba dienu pārcels uz citu dienu, līdz ar ko visticamāk brīvdiena būs arī mums pārējiem.

Galvenais, par ko šonedēļ vēlos rakstīt, ir 4. maijs un tā nozīme Latvijas un latviešu vēsturē.

Atgādināšu datuma vēsturiskos aspektus.

1990. g. 4. maijā bija tā diena, kad Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju ar virsrakstu “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.”

Pirmajā atjaunotās valsts desmitgadē 4. maijs īpaši atzīmēts netika. 1992. gadā 4. maijs bija pirmdienā, kad laikraksti neiznāca, bet 5. maijā laikrakstā Diena balsojums pirms diviem gadiem Augstākajā padomē netika pieminēts vispār.

Tas mainījās 2002. gada pavasarī, kad 7. Saeima ķērās pie svētku, atceres un atzīmējamo dienu kalendāra un nolēma turpmāk 4. maiju padarīt par svētku dienu. Attiecīgās sēdes stenogrammā redzams, ka par to deputātiem nekā īpaša sakāma nebija.

Toties bija visai plašas diskusijas par aicinājumu no frakcijām Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, svētku dienas statusu piešķirt Pareizticīgo Ziemassvētkiem un Lieldienām. Ne pirmā reize, kad tāda doma parādījās Saeimas darba kārtībā un ne pēdējā, bet vairākums tai kārtējo reizi pateica nē.

Tā sanācis, starp citu, ka šo komentāru rakstu Pareizticīgās baznīcas Lieldienu dienā. Lasītāji to ieraudzīs nākamajā dienā, bet ar atpakaļejošu spēku priecīgas Lieldienas visiem, kuri tās svin atbilstoši pareizticīgo kalendāram.

Reklāma
Reklāma

7. Saeimas lēmums minētās sēdes laikā bija ne tikai noraidīt minēto prasību, bet arī apstiprināt, ka turpmāk 4. maijs būs svētku diena, un tās nosaukums būs šāds:

“Latvijas Republikas neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena.”

2011. gadā 10. Saeima (tā, kura tika padzīta Šlesera dēļ) atgriezās pie tēmas, un nomainīja 4. maija nosaukumu. Arī todien nekādu īpašu diskusiju par to nebija, bet tāpat kā iepriekš bija diskusija par pareizticīgo Ziemassvētkiem, arī šoreiz bija debates par citu priekšlikumu.

Šajā gadījumā deputāti no frakcijas, kura ideoloģiskā nozīmē ir tālu prom no PCTVL un LSDSP un PCTVL sekotājiem, kuri politikā piedalījās zem vairākiem vārda “saskaņa” variantiem, gribēja atjaunot valstisku statusu 16. martam kā Latviešu karavīru atceres dienai.

Tam atkal vairākums pateica nē. Nelaime ar 16. martu ir apstāklī, ka pasaule 2. Pasaules kara vēsturi uzrakstīja jau sen, un tajā atzīts, ka vislielākais ļaunuma iemiesojums bija Hitlers un viņa nacisti.

Latviešu leģions bija vāciešu bruņoto spēku sastāvdaļa, un lai arī cik daudz mēs zinātu par to, ka puiši patiesībā gribēja cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu vai saglabāšanu, fakts ir tāds, ka rietumos tā kaut ko dzirdēt nevēlas neviens. Nacisti bija nacisti, punkts un āmen.

2001. gadā toreizējā valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tapa intensīvi nopratināta par tēmu BBC telekanāla raidījumā “Hard Talk,” kur raidījuma vadītājs vairākkārt centās apgalvot, ka Latvija ļaujot “SS virsniekiem” defilēt pa Rīgas ielām.

Valsts prezidente šai domai enerģiski oponēja – tik ļoti, ka 2001. gada beigās minētā intervija tapa atzīta par gada notikumu Latvijā. Taču ārpus tā manā uztverē 16. marts un 9. maijs allaž bijuši viena un tā pati monēta ar divām pusēm. Abos gadījumos attiecīgās dienas svinēšana ar lāpu gājienu vai ar tusiņiem tā dēvētajā Uzvaras parkā saistāma ar ekstrēmismu, un ir nepārprotami pozitīvi, ka ne viena, ne otra no šīm dienām nav atzīmēta valsts svētku un atceres dienu kalendārā.

Kā minēju, 2011. gadā mūsu parlaments nolēma manīt 4. maija nosaukumu, un laikā kopš tam tas ir bijis šāds:

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas diena.

1990. g. 4. maijā, kad pieņemta minētā deklarācija, es pats biju Augstākās padomes namā Jēkaba ielā, kur mans uzdevums bija tulkot notiekošo lielam baram ārvalstu žurnālistu, kuri tur bija sapulcējušies. Kad pienāca laiks balsu skaitīšanai, blenzu grīdsegā, jo zināju, ja ar kādu saskatīšos, nāksies raudāt. Tas bija nudien triumfāls mirklis.

Bet vēlos te atgādināt, kas tajā deklarācijā bija pateikts. Galvenais elements bija atzinums, ka nevis top dibināta jauna, bet gan top atjaunota valsts, kura neatkarīga kļuva 1918. gadā, 1940. gadā neatkarību zaudēja, bet visas PSRS okupācijas garumā saglabāja savu juridisko statusu ārvalstu acīs, kuras okupāciju neatzina.

Latvijas vēstnieks Vašingtonā Anatols Dinbergs tur nodienēja tik ilgi, ka kādu laiku viņš bija ārvalstu diplomātu korpusa vecākais. Tas bija Egils Levits, kurš sarunās par deklarāciju uzstāja, ka jārunā par atjaunotu, nevis jaundibinātu valsti.

Ironiskā kārtā pāris dienas pirms deklarācijas pieņemšanas Levita kungs ieradās Rīgā ar mērķi piedalīties pēdējās sarunās, taču lidostā viņš aizturēts, aizvests uz Maskavu un no turienes nosūtīts uz Zviedriju.

Kontinuitātes princips par spīti tam palika deklarācijā, bet tajā arī bija atzīts, ka ar deklarācijas pieņemšanu no jauna spēkā stāsies 1922. gadā pieņemtā Latvijas Satversme, bet tās stāšanās spēkā taps atlikta līdz pārejas posma beigām.

Otrkārt, deklarācijā skaidri pateikts, ka posma laikā Latvijā joprojām darbosies PSRS centrālie likumi, ciktāl tie nav pretrunā ar Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu. Tie ir panti, kuros atrunāta Latvija, tās politiskā sistēma un tās robežas, un šos pantus Augstākā padome uzskatīja par spēkā esošiem no pašiem pirmsākumiem.

Bet ārpus tā, PSRS centrālie likumi joprojām palika spēkā.

Deklarācijā arī bija solīts, ka Latvija garantēs sociālas, ekonomiskas, kultūras un politiskās tiesības un brīvības visiem valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem, tajā skaitā “tiem PSRS pilsoņiem, kuri izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību.”

Tā bija meslu maksāšana pastāvošajai iekārtai, un fakts nepārprotami ir tāds, ka 4. maija deklarācija nenozīmēja Latvijas neatkarības tūlītēju atjaunošanu.

Varam atcerēties, kas notika pēc deklarācijas pieņemšanas. Nedēļu vēlāk Doma laukumā uzradās grupa neatkarības oponentu, tajā skaitā civilos tērpos pārģērbti karavīri.

Otrajā Jēkaba ielas galā elkoņos sadevušies stāvēja puiši no Latvijas Sporta akadēmijas ar atbalstu no tā dēvētajiem OMON spēkiem, kuri tikai vēlāk kļūs par Latvijai ļaunprātīgu grupu.

Todien Rīgā bija televīzijas grupa no Amerikas, un operators nolēma uzstādīt beņķīti Jēkaba ielas vidū tā, lai viņš varētu filmēt uz visām pusēm. Mans uzdevums bija stāvēt viņam blakus un viņu stutēt, lai neapgāžas.

Neatkarības oponenti sāka virzīties Augstākās padomes nama virzienā, un tikai tad, kad viņi bija pavisam tuvu, sapratu, ka tie netaisās apstāties tikai tāpēc, ka ielas vidū ir džeks ar kameru. Turēju es to operatoru aiz stērbeles, un atzīstu, tā bija vienīgā reize manā mūžā, kad patiešām biju gatavs kādam kraut pa purnu. Galu galā viss beidzās bez asins izliešanas, bet uz mirkli situācija šķita dikti nokaitēta nudien.

Der arī atcerēties, kāda bija plašākā situācija Padomju Savienībā. Mihails Gorbačovs negribēja būt tas PSRS līderis, kurš pieļaus valsts izjukšanu, un tāpēc viņš aktīvi piedāvāja jaunu “savienības līgumu,” kurā piedalītos PSRS republikas, bet ar lielāku pašnoteikšanos un mazāku kontroli no centra.

Visām trim Baltijas republikām uzspiests referendums par tēmu, un visos trīs gadījumos neatkarības atbalstītāji to neitralizēja, sarīkojot paši savu tautas aptauju.

Valstiskais referendums bija paredzēts 1991. g. 17. martā. Lietuvā alternatīvais referendums bija 9. februārī, bet Latvijā un Igaunijā – 3. martā.

Centrālajā tautas aptaujā jautājums bija šāds:

“Vai jūs uzskatāt par nepieciešamu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības kā līdztiesīgu suverenu republiku atjauninātās federācijas saglabāšanu, kurā pilnā mērā būs garantētas ikvienas nacionalitātes cilvēka tiesības un brīvības?”

Krievijas federācijas PSR par šo domu nobalsoja 71,3% vēlētāju, Ukrainā – 70,2%. Tadžikijas PSR visi 96,2, Kirgīzijā – 94,5, bet Kazahstānā 95,6% vēlētāju. Kopumā Padomju Savienībā 76,4%.

Varas iestādes referendumu arī rīkoja Baltijas republikās, kur, kā minēju, jau bija notikuši alternatīvi referendumi. Attiecīgi tautas neatkarības kustības visās trīs republikās aicināja centrālo procesu boikotēt. Latvijā nobalsoja 23% vēlētāju, kuru starpā mazliet vairāk nekā 95% atbalstīja PSRS saglabāšanu.

Te atceroties, ka referendumā balsot arī drīkstēja mūsu republikā dislocētie PSRS bruņoto spēku pārstāvji, kuru skaits bija ievērojams, jo Rīgā bija PSRS Bruņoto spēku Ziemeļrietumu apgabala štābs.

Latvijas alternatīvajā referendumā jautājums 1991. g. 3. martā bija īsāks un vienkāršāks:

“Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?”

87,56% balsstiesīgo piedalījās, un viņu starpā 73,68% atbildēja jā. Arī šajā gadījumā balsstiesības bija šeit dislocētajiem okupācijas spēka pārstāvjiem.

Alternatīvie referendumi Baltijas republikās notika pēc tam, kad tā paša gada janvārī PSRS uzsūtīja piedzirdītus vai sazāļotus karavīrus pret civilistiem, kuri sargāja Lietuvas televīzijas torni Viļņā.

Nedēļu vēlāk barikāžu apstākļos notika apšaude pie Latvijas Iekšlietu ministrijas. Pieci cilvēki gāja bojā, plus vēl viens atsevišķā incidentā dienu pirms tam. Lietuvā mirušo skaits bija 14, vairāk nekā 140 guva dažādas pakāpes ievainojumus.

Tā bija vide, kurā 1991. gadā tika organizēti konkurējoši referendumi par Padomju Savienības nākotni, bet fakts ir tāds, ka tobrīd ar visu entuziasmu un tautiskumu un nacionālismu, Latvija neatkarīga nebija.

Neviena valsts nebija Latvijai devusi diplomātisku atzīšanu. Nevienai valstij šeit nebija vēstniecības vai cita veida diplomātiskas pārstāvniecības. Latvija nebija nevienā starptautiskā organizācijā, jo de fakto līmenī tā joprojām bija PSRS republika.

Pučs, kādu vecie un reakcionārie dinozauri PSRS pārvaldes sistēma sarīkoja 1991. g. augustā, bija precīzi tāpēc, ka Mihails Gorbačovs plānoja tuvākajā laikā parakstīt jauno savienības līgumu.

Kā zināms, pučisti pārrēķinājās, it īpaši Krievijas federatīvās PSR harizmātiskā līdera Borisa Jeļcina priekšā.

1991. g. 21. augustā bija skaidrs, ka pučs ir izgāzies. Latvijas Augstākās padomes deputāti pulcējās Jēkaba ielā, kur pa logiem varēja redzēt tankus ar paceltiem stobriem. Likumdevēja darbinieki paniski rakstīja depešas uz ārvalstīm par notiekošo.

Taču, kā daudzus gadus vēlāk atcerējās AP darbiniece Kārina Pētersone, piepeši stobri tapa nolaisti, un militārā tehnika aizbrauca. Neilgi pēc tam Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu.

Šoreiz tā lieta nostrādāja. Jau nākamajā dienā Latvijas un Baltijas valstu neatkarību atzina un diplomātiskas attiecības izveidoja Islande. Drīz tāpat darīja Dānija, Eiropas kopiena, Krievijas federācija, kā arī daudzas pasaules valstis.

Atzīšana no Amerikas kavējās, jo prezidents Džordžs Bušs bija Gorbačova atbalstītājs un it īpaši raizējās par PSRS milzīgā kodolarsenāla nākotni, ja lielvalstī sāksies haoss. Tomēr arī amerikāņi atjaunoja diplomātiskas attiecības ar mūsu valsti.

Mazāk nekā mēnesi pēc puča izgāšanās Apvienoto Nāciju organizācija Latvijai, Lietuvai un Igaunijai pateica jā, laipni lūdzu, nāciet neatkarīgo valstu pulciņā. Sekoja Eiropas padome un citas starptautiskas organizācijas.

1991. g. 21. augusts, lūk, bija tas brīdis, kad Latvijas Republika atjaunoja savu neatkarību, nevis iepriekšējā gada 4. maijs.

No tā neizriet, ka 4. maijā nebija pamata atzīmēt to, ko 1990. gadā izdarīja Augstākā padome. Nudien nē. Es pats esmu lepns, ka arī man tajā bija sava maziņa loma spēlējama.

Bet vēsturiskas precizitātes labad 4. maijs tomēr būtu atkal jānosauc par “Latvijas Republikas neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienu,” jo tas ir daudz precīzāks jēdziens nekā “Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas diena.” Teikšu vēlreiz: todien Latvijas neatkarība nekādi netika atjaunota, lai arī tas bija solis pareizajā virzienā.

Un šī komentāra beigās vēl viena doma. Ja reiz 4. maijs mūsu vēsturē ir mazāk svarīgs nekā 21. augusts, tad kāpēc tajā pirmajā gadījumā ir svētku diena un tas otrs ir vienkārši atceres diena?

Man jau sen ir licies, ka vajadzētu būt otrādāk. Pirmkārt, 4. maija izņemšana no svētku kalendāra beigtu situāciju, kurā ir brīvdiena, darba diena, darba diena un tad vēl viena brīvdiena.

Un, otrkārt, ir fakts, ka pēc Jāņiem mums nav nevienas svētku dienas līdz pat 18. novembrim. Svētku diena 21. augustā būtu tā smuki pa vidu, un tas jau būtu pavisam jauki.