“Latvijas bērni ir “šausmīgi slimi”, tāpēc viņu mammas netiek uz randiņiem” – Jānis stāsta par savu randiņu pieredzi 238
Gan vīrieši, gan sievietes arvien biežāk izvēlas savus attiecību partnerus meklēt internetā. Iemesli tam ir vairāki, taču galvenais – laika trūkums un salīdzinoši plašās iespējas, ko piedāvā digitālais laikmets un dažādās iepazīšanās vietnes. Viens no tiem, kuri izvēlējušies iet šo ceļu, ir arī Jānis Riņķis – enerģisks vīrietis 42 gadu vecumā, kurš ikdienā strādā par sabiedrisko attiecību speciālistu, bet brīvo laiku pavada, meklējot sev dzīvesbiedri un aizraujoties ar glezniecību.
Jānim nav bērnu, bet ir suns, bijušas divas laulības, kuru laikā attiecības ilgušas astoņus un trīs gadus. Savukārt tām pa vidu bijis aptuveni piecus gadus ilgs “randiņošanas” posms. Tagad Jānis atkal ir draudzenes meklējumos un tādēļ piekritis padalīties ar pieredzi, ko guvis, iepazīstoties internetā, sarakstoties un, protams, tiekoties ar potenciālajām attiecību partnerēm dzīvē.
Cik viegli ir iepazīties, ja neesi vairs jaunietis un jau zini, ko dzīvē vēlies?
Uz šo jautājumu atbildot, Jānis aizdomājas. Viņš neuzskata, ka iepazīšanās 35-45 gadu vecumā ir kaut kādā ziņā kvalitatīvākas. Nē! Drīzāk ir kāda cita tendence, ja runā tieši par sievietēm. Daudzas dāmas šajā vecumā jau ir ar kaut kādu attiecību pieredzi, tāpēc daļa no viņām (un tā neesot nemaz tik reta parādība) mēdz no vairāku iepriekšējo partneru rakstura īpašībām salipināt kopā vienu “ideālo vīrieti”, kuru tad arī cītīgi meklē. Ideja jau varbūt nebūtu nemaz tik slikta, ja vien tāds personāžs varētu eksistēt dabā. Jo nereti iznāk tā, ka “ideālais vīrietis” un viņam izvirzītās prasības objektīvi nav piepildāmas kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šis “frankenšteins” sastāv no pretēju rakstura īpašību cilvēkiem.
Jauni cilvēki šajā ziņā esot gatavāki pieņemt viens otru, mainīties, pielāgoties, meklēt savu ideālo cilvēku bez aizspriedumiem. Jo vairāk pieredzējis cilvēks, jo vairāk ir arī šo aizspriedumu, kas tikai apgrūtina partnera meklējumus.
“Vīriešu domāšana šajā ziņā ir mazliet citāda – ja sievietes vairāk meklē “sapņu tēlu”, tad vīrieši – drīzāk “mīnas” vai “zemūdens akmeņus”. Arī viņiem jau ir pieredze, ir gadījusies kāda izmantotāja vai krāpniece, tāpēc liekas, ka tādas būs visas… Taču man gribētos domāt, ka sievietes tomēr nav gluži vienādas, un katra nākamā jau nevar atbildēt par aizvainojumiem, ko radījusi kāda no iepriekšējām. Šī savukārt ir lieta, kurai tikt pāri ir jāmācās mums, vīriešiem,” saka Jānis.
Kādam jābūt pirmajam randiņam?
Jānis stāsta, ka, viņaprāt, ir ļoti svarīgi satikties un parunāt, jo ar virtuālo tēlu ir stipri par maz, lai saprastu, kāds ir otrs cilvēks. No otras puses – jebkuri randiņi prasa savu ieguldījumu – laiku, enerģiju, arī naudu. Bet šobrīd gan vīrieši, gan arī sievietes jau bieži esot vienisprātis, ka pirmajam randiņam nav obligāti jābūt ar ziediem, restorānu u.tml. Pirmais randiņš nereti ir īss, lai iegūtu pirmo priekšstatu.
“Es uzskatu, ka ar vienu randiņu objektīvi nepietiek, jo, tiekoties pirmo reizi, vienmēr būs zināms satraukums, arī katrai no pusēm gribas izrādīties labākai, nekā tā ir īstenībā. Cilvēkiem parasti gribas skriet un nopirkt iespējami vairāk tās “loterijas” biļetes, bet varbūt to īsto jau ir izdevies satikt, tikai pirmajā brīdī neesam viņu spējuši atpazīt vai pienācīgi novērtēt?” aizdomājas vīrietis.
Vai ir kas nesaprotams un dīvains, ar ko biežāk nākas saskarties, ejot uz randiņiem?
Te nu Jānis sāk smieties un saka, ka ir gatavs padalīties ar stāstu par sievietēm ar “šausmīgi slimajiem” bērniem. Tuvojoties nedēļas nogalei, lielākoties brīvi cilvēki aktivizējoties, vairāk rakstot viens otram, cenšoties sarunāt tikšanās brīvdienās. Taču esot tāda dīvaina tendence – jo tuvāk nāk tikšanās brīdis, jo biežāk dāmām “saslimst bērni”. Taisni vai brīnums! Un, kas interesanti, ka “visslimākie” tie bērni kļūst tieši sestdienas rītos, kad pēc dažām stundām jau būtu jātiekas.
“Tas ir tik acīmredzami un smieklīgi… Protams, gadās visādi. Ja patiešām ir kas atgadījies, sieviete parasti atvainojas, pārceļ tikšanās datumu, meklē iespējas, taču, ja bērna “saslimšana” tiek izmantota tikai kā arguments, lai neietu uz tikšanos, parasti tas tiek ātri noskaldīts, neko vairāk nepaskaidrojot.”
Arī vīrieši nepaliek atbildi parādā, jo atraduši savu risinājumu, kā tikt galā ar šādām situācijām: “Parasti uz brīvdienām tiek sarunāti 3-4 randiņi, jo tad jau droša lieta, ka vismaz viens izdosies. Mēs zinām, ka sievietes pēdējā brīdī izdomā atrunas, tāpēc šādi rīkojamies. Tomēr es aicinātu dāmas rast citus – pieklājīgus veidus, kā atcelt randiņu (kaut vai – pasakot taisnību, ka nevēlas iet), jo citādi rodas sajūta, ka visi Latvijas bērni ir “šausmīgi slimi”. Savukārt viņu mammas, radušas ar bērna veselības problēmām aizbildināties darbā, domā, ka tie paši argumenti lieliski strādās arī pie iepazīšanās. Diemžēl tas tā nav, jo vīrieši visu redz un lieliski saprot.”
Tādēļ ar otru cilvēku un viņa laiku ir jārēķinās. Abām pusēm.
Virtuālās iepazīšanās, kas sagādā labas emocijas
Vissvarīgākā īpašība, ko Jānis meklē dāmās, virtuāli iepazīstoties, ir inteliģence. Ir patīkami sarakstīties ar gudrām sievietēm. Nereti esot redzams, ka dāmas jau savos profilos norāda, lai vīrieši, kas nepārzina elementāru gramatiku, ar viņām nesazinās. Jānis to pašu var teikt par sevi – arī viņam patīk, ja ir jūtams, ka sieviete zina, kā lietot pieturzīmes. Tiesa gan, tas neesot pats galvenais kritērijs, jo, steigā rakstot, kļūdas varot gadīties katram.
“Jebkura virtuāla sarakste, kas beidzas ar reālu tikšanos, ir patīkama, jo tad tu saproti, ka esi radījis sievietē interesi, un viņa grib tikties. Savukārt nav tik patīkami, ja sarakste ļoti ieilgst, ja jūtu, ka sieviete manī vienkārši ir atradusi “dzirdīgas virtuālās ausis”, kas izklaidē un uzklausa. Tā ir lieka laika tērēšana,” tā Jānis.
Kur šobrīd var iepazīties?
Agrāk pāri bieži iepazinās darba vietās, augstskolās – studiju laikā, taču šobrīd tik daudzi strādā un mācās attālināti, ka šīs iespējas ir būtiski samazinājušās. Arī pašam Jānim, neskatoties uz darbošanos komunikācijas lauciņā, darbs ir pārsvarā attālināts. Tādēļ atliek vienīgi internets.
“Es neizmantoju “Tinderi”, izmantoju divas platformas – Otrapuse.lv un “Facebook Dating”. Katrai iepazīšanās platformai ir savi plusi un mīnusi. Piemēram, “Facebook” ir labi, ka var noteikt ļoti precīzus datus, pēc kuriem atlasa partnerus, piemēram, uzreiz var norādīt, ka neinteresē smēķējoši cilvēki ar bērniem, turklāt tur cilvēku profili ir reāli, taču tur nav iespējams nosūtīt fotogrāfijas vai balss ziņas, tādēļ sarakste notiek lēnāk.”
Ko var secināt, ja cilvēks iepazīšanās portālā izvairās ievietot savu foto? “Tas ir nerakstīts likums – ja vīrietis vai sieviete ir bez bildes, tātad viņš vai viņa ir attiecībās vai laulībā un meklē iespēju aiziet “pa kreisi”. Protams, tā ir ne vienmēr, jo dažkārt dāmas, nogurušas no vīriešiem, vienkārši izņem bildi, lai izvairītos no pārmērīgas uzmanības. Tiesa, ne visas no viņām zina, ka šādā veidā dod “zaļo gaismu” precētajiem brunču medniekiem.”
Kādu sievieti meklē pats Jānis?
Lai stāsta viņš pats! “Man nav stingri noteiktu kritēriju vai prasību. Tomēr dotu priekšroku jaunākai sievietei bez bērniem. Tiesa, labi apzinos, ka vecuma grupā, par kuru domāju, tādu sieviešu ir ļoti maz. Tādēļ kopumā es cenšos nebūt pārāk kritisks, jo savulaik pret mani pašu dāmas tieši dēļ izskata (biju ievērojami apaļāks) ir izturējušās kritiski un dažkārt pat ļoti neglīti. Negribu atbildēt ar to pašu. Tomēr, ko būtu svarīgi atzīmēt – es neticu bildēm, vajag tomēr reālu tikšanos. Man reiz bija gadījums, kad pēc bildes dāma īsti nepatika, taču mēs satikāmies un klātienē viņa bija ļoti šarmanta un interesanta, ka beigās bija “ragi mīlas dūņās”.
Pirmais un svarīgākais ir savstarpējā pieņemšana, proti, lai otrs cilvēks ir gatavs mani akceptēt tādu, kāds es esmu, jo šajā vecumā mainīties jau ir ļoti grūti. Protams, arī man pašam ir jābūt gatavam pieņemt sievieti tādu, kāda ir viņa. Un neapšaubāmi svarīgākā lieta – lai mums pietiek laika, ko pavadīt kopā. Ja satieku sievieti, kura strādā trīs darbos un ir mamma diviem mazgadīgiem bērniem, turklāt vēl brīvajā laikā sporto un ceļo, es neesmu drošs, ka viņai vispār būs laiks kaut cik nopietnām attiecībām. Negribu būt viens “punktiņš” no divdesmit septiņiem – darāmo darbu sarakstā…”
Jānim ir vēl daudz sakāmā. Tādēļ turpinājums sekos kādā citā rakstā.
