Lieliska iespēja! Portālā “Filmas.lv” skatāma Riharda Pīka darbu kolekcija 0
Pieminot mūžībā aizgājušo kinorežisoru, operatoru un politiķi Rihardu Pīku, Nacionālā kino centra (NKC) portālā “Filmas.lv” darbu kolekcija, aģentūru LETA informēja NKC pārstāve Kristīne Matīsa.
Izlasē iekļautas trīs dokumentālās filmas un septiņas spēlfilmas (1964-1986), kuru režisors vai operators ir Pīks.
Par sākuma periodu jaunā kinooperatora dzīvē liecina kolekcijā iekļautā 1964. gada dokumentālā īsfilma “Rudens balāde”, kuras nosaukumu režisoram Varim Krūmiņam pēdējā brīdī lika nomainīt uz abstrakto “Darbs”. Filma stāsta par rudens darbu cēlienu Piebalgas pusē.
Līdzīgā pieklusināti poētiskā stilistikā filmēta režisora Aivara Freimaņa dokumentālā 1967. gada īsfilma “Tēvs”, bet dokumentālā kino sadaļu šajā kolekcijā noslēdz vērienīgā 1967. gada pilnmetrāžas lielfilma “235 000 000”, kuru režisora Ulda Brauna un scenārista Herca Franka vadībā visā PSRS teritorijā filmēja četras Rīgas dokumentālistu brigādes. Pīks bija operators vienībā “Kamera-1”.
Kā atklāj Matīsa, pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Pīkam sāka uzticēt arī darbu pie pilnmetrāžas spēlfilmām, un šajā kolekcijā attiecīgo periodu pārstāv sadarbība ar režisoriem Jāni Streiču un Aloizu Brenču. 1970. gada “Šauj manā vietā ir Streiča pirmā patstāvīgā spēlfilma. Melnbaltā kinolentē uzņemtā filma stāsta par kinomākslas spēku un jauna kinomehāniķa vēlēšanos padarīt pasauli labāku, vienkārši rādot filmas, nevis karojot.
Melnbaltas ir arī abas šajā kolekcijā iekļautās režisora Aloiza Brenča kriminālfilmas – 1975. gada “Paradīzes atslēgas” un 1976. gada “Liekam būt”.
Pēc Matīsas sniegtās informācijas, septiņdesmito gadu vidū Pīks sajuta vēlēšanos pievērsties kinorežijai un iestājās Vissavienības Augstākajos scenāristu un kinorežisoru kursos. Absolventa diplomdarbs ir 1979. gada spēles īsfilma “Sitiens” pēc Ēvalda Vilka stāsta, psiholoģiska etīde par savstarpējas uzticēšanās un neuzticēšanās līkločiem, kurus piedzīvo piepilsētas autobusa šoferis un tikko no cietuma iznācis jauns puisis.
Savukārt Pīka pirmā pilnmetrāžas spēlfilma ir bērnu auditorijai adresētā 1980. gada piedzīvojumu filma “Ja nebūtu šī skuķa” pēc igauņu bērnu rakstnieka Eno Rauda stāsta “Lidojošie šķīvīši” motīviem.
Arī nākamajās filmās Pīks scenārija pamatā ņēmis literārus darbus. Viņa otrā pilnmetrāžas spēlfilma ir 1983. gada “Šāviens mežā” pēc Alberta Bela romāna “Saknes” un Andra Kolberga romānā “Ēna” balstītā 1986. gada spēlfilma “Dubultnieks”.
Jau vēstīts, ka septembra sākumā Pīka ģimene vēstīja par viņa došanos mūžībā.
Pīks dzimis 1941. gada 31. decembrī Rīgā. 1971. gadā viņš absolvēja Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtu kā kinooperators.
Pīks 1957. gadā sāka strādāt Rīgas kinostudijā, bet 1979. gadā pabeidza augstākos divgadīgos scenāristu un režisoru kursus, iegūstot kinorežisora izglītību. Rīgas kinostudijā Pīks strādāja par kinooperatoru un kinorežisoru. No 1987. gada līdz 1990. gadam Pīks bija Rīgas kinostudijas direktors. Viņš bija arī Nacionālā kinematogrāfijas centra vadītājs, Nacionālās kinopadomes loceklis, Nacionālās radio un televīzijas padomes loceklis.
No 1996. līdz 1997. gadam Pīks bija kultūras ministrs. 1997. gadā viņš paziņoja par demisiju no kultūras ministra amata saistībā ar prokuratūras atzinumu, ka viņš pārkāpis pretkorupcijas likumu.
1998. gadā Pīks tika ievēlēts 7. Saeimā un strādāja Saeimas Ārlietu, kā arī Eiropas lietu komisijās. Viņš tika ievēlēts arī 8. Saeimā un apstiprināts par ārlietu ministru Induļa Emša veidotajā valdībā.
No 2004. līdz 2008. gadam Pīks bija Eiropas Parlamenta deputāts.
2018. gadā Pīks kandidēja 13. Saeimas vēlēšanās “Attīstībai/Par!” sarakstā.
