“Nevaru iedomāties savu dzīvi bez tevis…” Sarmīte Pīka atklāti par vīra smago cīņu pēc operācijām 0
Kādreizējais Latvijas ārlietu ministrs, Eiroparlamenta un Saeimas deputāts Rihards Pīks pāris mēnešu laikā piedzīvojis divas nopietnas operācijas. Par viņa veselību rūpējas ne tikai mediķi, bet arī mīļotā sieva, bijusī politiķe Sarmīte Pīka, kura ar pārdomām dalījusies sociālajos tīklos un sniegusi interviju arī žurnālam “Kas jauns”.
Sarmīte sarunā ar žurnālu “Kas Jauns” atceras: kad pirmo reizi Rihards devās uz operāciju, viņa tik ļoti pārdzīvojusi notiekošo, ka izmisuma sauciens pērnā gada 5. decembrī izlauzās arī publiskajā vidē – “Facebook” platformā: “Mana mūža svarīgākais cilvēk, Rihard Pīk! Neskaļais, nekad nekonfliktējošais, bet kā betona stabs – taisnais un par savu pārliecību spītīgi taisni stāvošais. Nu tu tagad esi krustcelēs, kuru vienīgais ceļš uz turpmāku dzīvību ir prasmīgu sirds ķirurgu rokās. Bet, pirms notiks liktenīgā izvēle, pa kuru ceļu tu dosies tālāk, ar sev raksturīgo tiešumu gribu publiski atskatīties uz to posmu, kuru esi nogājis.
Lasot vecus romānus, kādreiz par pārspīlētu jūtu izpausmi uzskatīju dāmu ģībšanu un bālēšanu, saņemot kādu negaidītu ziņu. Varu apliecināt, ka tā tiešām mēdz notikt un šādas sajūtas izbaudīju, izlasot kādreizējā kompartijas sekretāra Ivara Ķezbera memuārus par represējamo un iznīcināmo cilvēku sarakstu deviņdesmito sākumā. Tur bijām arī mēs! No kino cilvēkiem tajā bija Rihards Pīks un dokumentālists Hercs Franks. Labi zinu vīra nopelnus, lai iekļūtu tajā sarakstā.
Astoņdesmito nogales neatkarības centienu kustības dokumentēšana, kuras atspoguļojumu mēs šobrīd uzskatām pašu par sevi saprotamu, kādam ar parakstu, šajā gadījumā – Rīgas Kinostudijas direktora Riharda Pīka, zem materiālu, t. i. deficītās filmu lentes, transporta un degvielas, darba stundu un algu apmaksu, kinokameru izmantošanu, materiālu attīstīšanas un citu resursu izmantošanu, vajadzēja ne tikai akceptēt vārdos, bet apliecināt arī parakstoties.
Un, ticiet man, tā tolaik bija milzu uzdrīkstēšanās – iet pret pastāvošo varu ne tikai ar sarkanbaltsarkano manifestācijā, bet atklāti sabotēt PSRS valsts iestādei piešķirto budžeta līdzekļu izmantošanu. Tātad, ja nebūtu izgāzies pučs, par to Rihardu nošautu, bet mani ar bērniem labākajā gadījumā izsūtītu uz Sibīriju. [..]
Rakstu un birdinu asaras par Riharda dzīves neaprakstāmi skaistajiem mirkļiem, ar kuriem viņš tika atalgots par visām tām negācijām, kuras bija jāpārdzīvo. Viņš kā Latviju pārstāvošais ārlietu ministrs 2004. gadā piedalījās ceremonijā Briselē Latvijas uzņemšanā Eiropas Savienībā un arī uzņemšanas ceremonijā NATO, kas notika Īrijā. Tie bija vēsturiski un neaizmirstami mirkļi.
Viņš man atzinās, ka tajā brīdī domāja par savu tēva brāli Aleksandru, kurš Kurzemes mežos slēpās vēl astoņus gadus pēc kara beigām. Ja Anks mani tagad redzētu, kur es tagad stāvu un ko es pārstāvu… Neuzsverot savu svarīgumu, Rihards parasti stāvēja malā, nevis lauzās priekšplānā, un viņš bija klāt visos valsts svarīgākajos notikumos.
Rihards uzaudzināja un izskoloja lieliskus bērnus, kuros ir ieliktas visas viņa svarīgākās īpašības – savas valsts mīlestība, tiekšanās pēc arvien jaunām zināšanām un nelokāms godīgums pret visu, ko katrs dara.
Riharda darba gaitas un atmiņas ir vesels laikmets. Ir interesanti klausīties dvēseļu inženiera – kino režisora un kino dokumentālista – pieredzē. Bet savu dzīvi režisēt viņš nevar – tā rit savu nenosakāmo gaitu. Turam īkšķus un aizlūdzam par mūsu sirds problēmu inženieriem – kardioķirurgiem –, jo tikai viņu zelta rokās ir turpmākais Riharda Pīka dzīves gājums. Es Tevi bezgalīgi mīlu, mans lielais un stiprais puis, turies, mīļais! Nevaru iedomāties savu dzīvi bez tevis!”
Sarmīte intervijā atklāj, ka pēc veiksmīgās operācijas izolējušies no bērniem un mazbērniem, lai neriskētu saslimt ar gripu. Rihards bija vājš un viņu daudz nopietnāk ietekmētu jebkuras veselības problēmas. “Tas pats ir ar smiešanos. No tās būtu par katru cenu jāizvairās. Bet tad, kad nedrīkst, smieklīgs kļūst pilnīgi viss. Divvientulībā sēžot pie Ziemassvētku vakariņu galda un baudot ceptu karpu ar siera-ķiploku cepuri, atceramies visādus smieklīgus dzīves notikumus,” par izolēšanos no sabiedrības un rūpēm par vīru atklāja Sarmīte.
Gada nogalē 31. decembrī Rihards svinēja 84. dzimšanas dienu divatā ar sievu, par ko Sarmīte rakstīja: “Šis gads ir bijis mūsu lielo pārbaudījumu laiks, kaut gan pieņemu, ka es to uztveru mazliet saasināti, kā jau cilvēki, kuri savā mūžā nav piedzīvojuši nopietnas veselības likstas.
Bet tas lika piezemēties un lieku reizi pārdomāt, cik ļoti esam pieķērušies viens otram. Šis ir klusākais gada noslēgums, kādu esam piedzīvojuši. Bet jāteic, nemaz nav tik slikti nesteidzoties pavadīt saulainu gada pēdējo dienu.
Nekādas gādāšanas, gatavošanas un viesu gaidīšanas. Šogad gadu miju sagaidām, saskandinot glāzes ar svaigi spiestu sulu. Bērnu ģimenes gan līdz mājas vārtiņiem piebrauca un savus apsveikumus nodziedāja, bet izolēšanās liedza ko vairāk. Tad ikdienas pastaiga un konstatējums, ka vēl nesen ar piepūli veiktie pāris apļi ap māju nu jau ir ritmiskā solī noiets 1,5 kilometrs. Progress ir nenoliedzams.
Tu neesi aizmirsts ne no draugiem, ne no bijušajiem kolēģiem, par to liecina šodien neklusējošais telefons. Sper soli nākamajā gadā ar gaišām domām un cerībām, ka viss, kas nāk, nāk uz labu!”
