Šajās dienās dzejniecei, prozaiķei un dramaturģei Lijai Brīdakai apritējuši apaļi 90 gadi.
Šajās dienās dzejniecei, prozaiķei un dramaturģei Lijai Brīdakai apritējuši apaļi 90 gadi.
Foto: Karīna Miezāja

Liktenīgie krustojumi: pēc 90. dzimšanas dienas dzejniece Brīdaka atklāti par savu pēdējo romānu 1

Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Emocijzīmes, kas bieži tiek pārprastas: tās nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā domājat 31
Kokteilis
FOTO. Daži no viņiem pat neprecēti! Šī gada 10 iekārojamākie Latvijas vīrieši MI skatījumā
Eksperti atklāj, ka ir kaut kas, no kā Putins baidās vairāk nekā no NATO 110
Lasīt citas ziņas

Šajās dienās dzejniecei, prozaiķei un dramaturģei Lijai Brīdakai apritējuši apaļi 90 gadi. “Zvaigzne ABC” laidusi klajā vecu un jaunu dzejoļu krājumu “Varavīksnes loks”, bet izdevniecība “Latvijas Mediji” romānu “Liktenīgie krustojumi”, kas, kā teic pati autore, grūti nācis un, visticamāk, būšot pēdējais.

Kad puspajokam vēršu uzmanību uz to, ka, nākot uz šo tikšanos, mans violetais tērps nav uzvilkts nejauši, bet ar savu nozīmi, Lijas Brīdakas dzīvesbiedrs Zigurds atjoko, ka viņu ar to pārsteigt nevarot. Nu, protams! Jo viņš šo krāsu sievas ģērbos redz ikdienā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Arī šodien Lijai Brīdakai mugurā krāšņa violeta blūze. Liela sabiedrības daļa pieradusi, ka Liju Brīdaku visbiežāk var redzēt tērpušos viņas mīļākajā – violetajā – krāsā. Varbūt tāpēc, ka dzimusi 3. septembrī, mēnesī, kad, kā dziesmā dzied, “virši zili, virši sārti rudeni sāk iežūžot”… Un es jau zinu, kas būs pēc tam, mēdz teikt rakstniece. “Nez kādēļ, bet tāda nopietnība, nosliece uz apceri manī bijusi kopš bērnības,” atklāj Lija Brīdaka, “arī jaunībā nākušas līdzi līdzīgas sajūtas. Ilgus gadus esmu dzīvojusi viena, un reizēm uznāk neizprotamas skumjas…”

Jautāta, kuros dzīves gados viņa vēlētos atgriezties, rakstniece bez liekas klīrības teic, ka tajos, kad bijis pāri piecdesmit. Jo tad viņa satikusi savu Zigurdu, dzīvesbiedru, ar kuru abi kopā vairāk nekā trīsdesmit gadu. Vīram pūrā no iepriekšējām attiecībām – deviņgadīgs puika Oskars, kura māte bija mirusi. Lijai Brīdakai vienmēr gribējies savu turpinājumu. Bet liktenis nebija lēmis. Nu Oskaram pašam trīs atvases, kas rakstnieci godā par vecmāmiņu.

Romāns “Liktenīgie krustojumi” sākas ar vēlēšanu nakti, kad galveno varoni urda nemiers, tiks viņas vīra partija Saeimā vai ne, un, ja tiks, vai deputātu vidū būs arī dzīvesbiedrs. Bet tajā pašā naktī gandrīz izvaro viņas meitu… Dzejolis var rasties impulsa mirklī, bet kā romānu varējāt trāpīt tik īstā brīdī?

Domājat, pirms Saeimas vēlēšanām šoruden oktobrī? Tā ir sakritība. Romānu “Liktenīgie krustojumi” rakstīju diezgan ilgi, divus gadus. Nupat izlasīju, ka Latvijā piecdesmit procenti no visām laulībām tiek šķirtas. To zināju arī no savas pieredzes. Daudzi mani paziņas apprecas un šķiras, apprecas un šķiras… Romāns ir par šķiršanos, kas dzīvē notiek bieži, jo mēs šķiramies tik vieglprātīgi. Bet cieš bērni, par ko man ļoti žēl.

Arī šajā romānā viens no galvenajiem tēliem ir meita, kura visu laiku dzīvo vienās bailēs, ka kaut kas nav tā, kaut kas brūk. Kāds tam visam iemesls? Bezatbildība pret bērniem, pret otru cilvēku. Nevēlēšanās iedziļināties otrā, saprast viņu, attaisnot, mēģināt dzīvot ne tikai savu, bet arī otra cilvēka dzīvi. Mēs katrs esam liels egoists, un mums pietiek ar sevi. Tādēļ vēlējos par šo tēmu rakstīt.

Taču, kad sāku, darbs virzījās smagi, bija kaut kā nepatīkami, un pašai negribējās iet uz priekšu. Bet beigas es jau zināju. Es tās, protams, tagad neatklāšu. Rakstot es mērķtiecīgi gāju uz šīm beigām, taču, jā, šoreiz bija grūti. Un es vispār domāju, ka tas ir mans pēdējais lielākais darbs, pēdējais romāns. Ja vēl kaut ko rakstīšu un ja vēl dzīvošu, tad tās būs kādas miniatūras, uzplaiksnījumi ar asociācijām par to, kas aizvadītajā dienā aizskāris, saviļņojis… Un tad jau redzēs, kurp aizvedīs.

Publicitātes foto

Romāns “Liktenīgie krustojumi”, kas jau ar pirmajām lappusēm ir ļoti aizraujošs un lasītāju ievelkošs, rada sajūtu, ka esat iekšā visaktuālākajos mūsdienu notikumos…

Es ārkārtīgi sekoju līdzi dzīvei, ik vakaru skatos televīzijā “Panorāmu”, turklāt man ir tāda laba paziņa (latviešu kultūras socioloģe, augstskolas pasniedzēja un politiķe) Dagmāra Beitnere-La Galla, viņa ir ļoti gudra sieviete, un, kad mēs izrunājamies, es no viņas daudz ko gūstu.

Reklāma
Reklāma

Romāna sākumā ieskanas politika, bet ko jūs sagaidāt no tiem, kurus ievēlēs Saeimā 1. oktobrī?

O (nopūšas)… Lai ir gudrāki, vienkārši gudrāki. Mūsu deputāti ir tik ikdienišķi, bez lidojuma, kaut ko nolemj, pēc tam – ai, nebija pareizi, vajadzēja citādi. It kā paši īsti nezinātu, ko dara.

Jūsu romāns “Pilsētas atslēgas” 1975. gadā tika ekranizēts kino. Vai stāstā par padomju darbinieces ikdienu ir kaut kas kopīgs ar to pasauli, kas atklājas jaunajā romānā “Liktenīgie krustojumi”?

Toreiz iepazinos ar Siguldas izpildkomitejas vadītāju. Padomju darbiniekiem vairāk bija ikdienišķs darbs, tagad katrs, kas pie varas, cenšas īstenot personiskās ambīcijas. Toreiz visi strādāja to, kas nolikts, par ko nāca nepārtrauktas instrukcijas. Tagad katrs grib izpaust sevi, nepārtraukti strīdas, daži grib izlēkt kā, piemēram, Gob­zems. Nu politikā vairāk dominē personiskās ambīcijas. Ja līdzās nāktu gudrība, tas varētu būt pat interesanti – tā, caur personisko, bet ja ne…

Kas jūsu izpratnē ir gudrība?

Atļaušos teikt, tā zināmā mērā ir iedzimta. Tās ir prāta spējas un talants lietas redzēt plaši, salīdzināt. Bet šī prasme var atnākt arī ar gadiem. Gudrība ir tā, ka cilvēks visu mūžu mācās, nebaidās atzīt to, ko nezina, un sevi visu dzīvi arvien papildina.

Jūs vienmēr esat strādājusi ar vārdu, ar cilvēku prātiem. Ko tas nozīmēja padomju laikos, kad bijām spiesti izlikties, domāt vienu, bet runāt un rakstīt ko citu?

Toreiz caur mums visiem, tiem, kas strādāja ar vārdu, uzspieda to, ko partija gaidīja. Bet katrs cilvēks sevī juta un uzturēja kaut ko tuvu, nesalaužamu… Teiksim, Knuts (dzejnieks Knuts Skujenieks) caur savu nepakļāvību, aizvainojumu, kad tika nepatiesi notiesāts. Viņš nevienu nenīda, bija ļoti tolerants pret visiem cilvēkiem. Teica, ka nejūt kaut kādu aizvainojumu par to, ka septiņus gadus pavadīja lēģerī Mordovijā, ka nevienu notikušajā nevaino, ne uz vienu netur ļaunu prātu. Bet, manuprāt, dziļi sirdī viņš arvien sevī ara to brīvības domu.

Zināms, ka pašai pirmajai Knuta Skujenieka grāmatai “Lirika un balsis” (1978) bija jālauž ceļš uz atklātību veselus desmit gadus. Bet par tās iznākšanu jāpateicas redaktores Lijas Brīdakas viltībai, iesakot Skujenieka dzejas grāmatā ievietot arī viņa atdzejojumus, uz tiem padomju vara raudzījās pieļāvīgāk, internacionālisms tomēr… Tiem rakstniekiem, kuru darbus neļāva publicēt, ļāva pelnīt maizi ar atdzejojumiem…

Tā bija vienīgā iespēja. Knuts tikko bija pārradies no izsūtījuma, es toreiz strādāju Rakstnieku savienībā par otro sekretāri. Vesels bariņš dzejas sekcijas cilvēku tikāmies ar Knutu, klausījāmies viņa dzejoļus. Pēc tam es pārgāju uz valsts izdevniecību “Liesma”, kur biju galvenā redaktora vietniece un manā pārziņā bija grāmatu izdošana. Knuts iepriekš vairākkārt bija mēģinājis laist klajā savu grāmatu, bet tas nebija izdevies.

Es ļoti gribēju viņam palīdzēt, bijām pazīstami kopš bērnības. Un tad ienāca prātā ideja – ja viņš parādītos kā pasaules dzejnieks caur atdzejojumiem, tulkotājs, kas visas tautas mīl, tāda grāmata varētu iznākt, un tajā loģiski vairākas nodaļas vajadzētu ar Knuta Skujenieka dzejoļiem. Tā palēnām pamazām varētu pieradināt pie Knuta paša dzejas.

Nebija bail iestāties par cilvēku, kas tikko atgriezies no izsūtījuma?

Nē, no tāda veida vajāšanām es pati nebiju cietusi, man nekad nekas nav pārmests. Es biju varai diezgan lojāla un diezgan parasta. Domāju tā, kā vajadzēja. Apmēram. Bet šo to arī atļāvos. Piemēram, vienā reizē aizeju uz darbu Rakstnieku savienībā, te negaidīti iezvanās telefons. Dzirdu kādu balsi, kas man saka – Čehoslovākijā iegājuši mūsu, padomju karavīri, vajadzētu uzrakstīt atsauksmi.

No jums sagaidīja atbalstošu attieksmi 1968. gada notikumiem…

Nu, protams. Vai dieniņ, teicu, nekā par to nezinu, neesmu domājusi, negribas jaukties tādās lietās un politikā tik tieši. Es to nevaru. Un viņi pieņēma manu atteikumu. Un nekas man par to nebija. Es personiski pazinu tos cilvēkus. Aivaru Gori (LKP CK kultūras nodaļas vadītāju) un viņa sievu, pazīstamu žurnālisti, interesantu būtni, kura aicināja ciemos. Arī toreizējo otro sekretāru Anatoliju Gorbunovu, kas tagad pavisam aizgājis no politikas. Viņš nāca uz Rakstnieku savienību, mēs tikāmies, runājāmies. Toreiz tam bija sava nozīme. Mani vara neuztvēra kā sveš­ķermeni, un es varēju diezgan daudz ko atļauties.

Kādi ir liktenīgākie krustojumi jūsu pašas dzīvē?

Mīlestībā, kur tad citur. Tikai mīlestībā. Nekādi sarežģījumi darbā, karjerā vai ar draugiem man nekad nav bijuši. Savu personisko dzīvi visu laiku esmu turējusi savā, neatslēdzamā skapītī, tikai man vien zināmā. Arī dzejā. Mana draudzene Ārija (Elksne) visu rakstīja, kā bija, savu dzeju kā dienasgrāmatu, bet es arī dzejā nekad neesmu varējusi pateikt atklāti līdz galam par savu mīlestību.

Kādreiz cilvēki sev visu mūžu nespēj piedot liktenīgas kļūdas. Ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ, vai jūs savā dzīvē kaut ko darītu citādi?

Esmu par to domājusi, bet, nē, es neko nebūtu darījusi citādi. Lai gan, ja runā par krustojumiem un šķiršanos, arī man pienāca šāda pirmā pieredze. Tas notika jau augstskolā. Mēs ar manu pirmo vīru Ēriku Lejieti, dzejnieku un žurnālistu, kopā studējām. Mūsu kurss bija ļoti draudzīgs, rīkojām “večerinkas” ar dejām, iedzeršanu un pļāpāšanu. Man iepatikās tas, ka Ēriks nebija no tiem akadēmiskajiem, gludi situētajiem studentiem. Pašam vajadzēja gādāt naudu studijām, un viņš naktīs strādāja par krāvēju ostā un rakstīja ļoti lirisku, izjustu dzeju. Es iemīlējos, apprecējāmies. Ēriks sāka strādāt žurnālistikā, diemžēl pamazām aizmirsdams rakstīt dzeju.

Mēs katrs aizgājām uz savu pusi, arī dzīves uztverē. Vīram viss sāka likties pārāk pašsaprotami, savukārt man patika urbties, kaut ko meklēt un apstrīdēt, izdomāt un apsvērt no vienas un otras puses. Pēc šķiršanās es ilgi biju viena, līdz satiku savu otro vīru. Tur savu lomu nospēlēja kino. Režisora Imanta Krenberga filmā “Stari stiklā”, kuras scenārijs bija mans diplomdarbs pēc Augstākajiem scenāristu kursiem Maskavā, galveno varoni spēlēja Gunārs Cilinskis. Vakaros, kad beidza filmēt, vēlāk tautā tik iemīļotais aktieris vairākkārtīgi pazuda, bet atgriezies sāka man stāstīt, ka ciemojas pie sava drauga no Meža tehnikuma laikiem Jāņa Skrodera, vietējā mežsarga.

Ļoti interesanta cilvēka, ar kuru gribot mani iepazīstināt. Kad filmu atrādīja Rojā, Gunārs apņēmīgi teica – ejam pie Jāņa! Biju pārsteigta, ka vienkāršam mežsargam pilna māja ar grāmatām, pie sienas milzīgs grāmatplaukts. Un viņš par to visu var runāt. Tā mēs iepazināmies, apprecējāmies. Aizgāju no darba Rakstnieku savienībā un kopā ar Jāni Skroderi paliku Rojā. Visu mūžu esmu dzīvojusi starp grāmatām, bet pirmo reizi pēc bērnības nu atgriezos pie zemes. Un man ļoti patika lauku darbi. Toreiz man bija pāri trīsdesmit un jutos laimīga.

Jā, mani vienmēr interesējuši cilvēki ar kaut kādu savu plaisu, sāpi. Tāds bija arī mans otrais vīrs. Pēc vidusskolas Jāni Skroderi bija paņēmuši vācu armijā. Vēlāk viņš nokļuva gūstā. No Vācijas pārnāca kājām uz Latviju. Ar cigareti no ādas izdedzināja leģionāra numuru. Viņu neuzņēma nevienā augstskolā, bet “uzņēma” čekā, kura vienkāršam mežsargam sekoja nemitīgi, neizlaižot no acīm. Kad pavērās ārzemes, reiz no Rakstnieku savienības bija iespēja ar ģimeni doties uz Vāciju, nekur jau tālu. Un es mūs abus ar vīru pieteicu braucienam. Bet čeka manu dzīvesbiedru izsauca un paziņoja, ka nekur viņš nebrauks. Arī es tajā reizē nekur neaizbraucu. Mans otrais vīrs aizgāja bojā. Samezglotā dzīve Jāni Skroderi salauza.

Gunāram Cilinskim savā ziņā varat teikt paldies arī par vienu nozīmīgu notikumu radošajā dzīvē…

Jā, Gunārs Cilinskis mani uzaicināja veidot kino scenāriju viņa režisētajai filmai “Agrā rūsa”. Sākumā mazliet šaubījos un brīnījos, kāpēc galveno sieviešu lomu viņš uzticēja lietuviešu aktrisei (Rimantei Krilavičutei) – vai tad savējo trūkst –, bet viņa ļoti labi tika galā. Un vēl pašai gandarījums par scenāriju filmai “Maija un Paija”, kur man ļoti patika, kā strādā režisors Gunārs Piesis. Tie ir mani lielākie veikumi kino.

Esat stāstījusi, ka profesors Gunārs Bībers, kas mācījies ar jums paralēlā klasē vidusskolā un augstskolā vienā kursā, vidusskolā jums uzdāvinājis vēlāk par tik tuvu kļuvušo Mārgaretas Mičelas romānu “Vējiem līdzi”. Kuras vēl ir nozīmīgākās personības, kas ietekmējušas jūsu dzīvi?

Jāzeps Osmanis, ar viņu arī satuvinājāmies, bet rakstnieks kļuva mūsu ģimenei par rada gabalu. Vienreiz pa logu redzu, nāk manas māsas Māras (Svīres) dēls Māris ar Jāzepa Osmaņa meitu Uvu. Apliek ap plecu roku, skaidri redzams, ka nav viens otram vienaldzīgi. Viņi apprecējās. Piedzima divas meitas. Diemžēl vēlāk izšķīrās.

Lija Brīdaka kopā ar māsu rakstnieci Māru Svīri (no kreisās) un dzīvesbiedru Zigurdu.
Foto no personiskā arhīva

Brāļi diriģenti Kokari, māsa un brālis aktieri Vazdiki… Jūs ar Māru Svīri esat divas māsas rakstnieces. Latvijas literārajā vidē tā nemaz nav tik bieža parādība. Cik lielā mērā ielaižat viena otru savā radošajā pasaulē?

Tā kā Māra arī ir prozaiķe, es varētu viņai dot iepriekš izlasīt romānu, ko rakstu, aprunāties par visu ko… Bet, nē, nav tādas vajadzības. Mārai ir cits dzīves skatījums – kā viņas prozā, tā raksturā. Bet kopš bērnības – Māra ir četrus gadus par mani jaunāka – es turu rūpi par māsu. Atceros nakti, kad Māra piedzima. Mēs toreiz dzīvojām Jaunlaicenes Majoru skolā vienā istabiņā. Mūsu mamma strādāja par skolotāju un man teica – tu esi vecākā meita, un nu tev par māsu jārūpējas. Tā visu dzīvi.

Man liekas ļoti svarīgi zināt, kā Mārai iet, kā viņa jūtas. Mēs sazvanāmies vai katru dienu. Dzīvē esam saistītas, bet rakstniecībā ne, jo katra citādi domājam. Bērnībā man ļoti patika dzeja un es mācījos dzejoļus no galvas. Vēlāk skolā mēs ar māsu lasījām viena otrai priekšā kādu dzejoli un vaicājām viena otrai – pasaki, kas ir autors? Vai – kā skan tālākās rindas? Tā viena otru pārbaudījām ar dzeju. Māra sāka rakstīt vēlāk par mani, kad apprecējās ar rakstnieku Vladimiru Kaijaku.

Kas ir dzejas laiks?

Dzejai vajag jaunību un mīlestību, vislabāk nelaimīgu, ar lieliem pārdzīvojumiem. Tāda mierīga mīlestība dzejai neder. Kad attiecībās viss nostabilizējies, kad zini tuvo cilvēku, tev it kā vairs nav ko viņā meklēt, ko pateikt, ar ko vēl savas domas un jūtas nodarbināt. Dzeja atnāk no pārdzīvojuma, kad sirdī kaut kas skrāpējas, nedod miera. Un vēl ir pārdomu dzejoļi. Kas mani neapmierina šodienas jauno dzejā, ka viņi savas jūtas neparāda, neatklāj nemaz. Fotografē dzīvi, to, ko redz, no pieredzes, bet neļaujas jūtām un neko nepasaka par sevi. Piemēram, par Olgu (Lisovsku) es zināju visu no viņas dzejas.

Par Āriju (Elksni) visu no viņas dzejas. Par Knutu – ļoti daudz no viņa dzejas. Par Imantu Ziedoni… Reizēm viņš tēloja, muļķojās, jokojās, dīvainus ekspromtus taisīja, bet viņam bija arī patiesi dzejoļi, no sirds. Man ļoti tuvi dzejā ir Ārija (Elksne), (Imants) Ziedonis un, protams, Olga (Lisovska), mana jaunības draudzene. No jaunākajiem patīk Sandra Ratniece un Kārlis Vērdiņš.

Esat bijusi daudzās zemēs pasaulē…

Šur tur, ne ļoti daudzās un ne ļoti tālās. Tālākā bija Indija.

Vai jums ir sava sapņu zeme?

Es būtu gribējusi nokļūt Parīzē. Visi saka Parīze, Parīze, tik daudz par to lasīts. Bet negadījās.

Saka, rakstnieki esot laimīgi cilvēki, jo pēc viņiem paliek viņu sarakstītās grāmatas.

Tā varētu teikt. Rakstnieks sevi vislabāk izsaka dzejā. Un tur viņš ir – savās grāmatās, savā dzejā.

Kāda ir dzejas misija mūsdienās?

Dzejniekiem jau patīk rakstīt, bet tagad daudziem liekas, ka tas ir tik vienkārši – kaut ko ieraudzīt, saskatīt kādas asociācijas, no tā mēģina radīt dzejoli. Dzeja kļuvusi par mājasdarbu, rokdarbu. Agrāk tas bija ļoti nopietni, skatījās, kā rakstīja vecie, kā laikabiedri, dzejnieki tikās ar lasītājiem. Tas bija laiks, kad vienoja brīvības tieksme un gribējās kopīgo domu par to uzturēt. Nekad neesmu bijusi nekāda disidente, bet uzskatīju, ka mans uzdevums ir viest latviskumu tautā. To visu mūžu esmu centusies darīt. Viest latviskumu un dziļāku domu par cilvēka un sabiedrības uzdevumu, mūsu tautas uzdevumu.

Ar jūsu vārdiem tapušas dziesmas grupu “Zeļļi”, “Zvaigžņu lietus”, “Credo” un citu repertuārā… Vai ir kāda, kas jums pašai vistuvāk pie sirds?

Filmā “Stari stiklā” Gunāra Cilinska dziedātais – “ar vienu skūpstu par maz, ar vienu vārdu par maz, dod savu dvēseli man”… Diemžēl neatceros komponistu, bet man ļoti patīk arī tā dziesma, kurā skan manas dzejas rindas “sadosimies rokās sargāt jūru”…

Vai tagad zināt, kas dzīvē ir laime?

Ģimene, labs, uzticams vīrs. Lai nekrāpj, nemelo, lai var uz viņu paļauties. Un bērni, mazbērni, lai ir kam piezvanīt un pavaicāt, kā klājas. Kad piezvana Oskars un pavaicā, kā iet, mammu, tā ir laime. Mīlestība, kaislība ir laimes uzbangojums, kas pāriet.

Vizītkarte

Lija Brīdaka

• Latviešu dzejniece un rakstniece.

• Dzimusi 1932. g. 3. septembrī Alūksnē.

• Autore prozas grāmatām “Aizvējš pie jūras”, “Mākoņu mirkļi”, “Vija Vētra – deja mans mūžs” un citām; dzejoļu krājumiem “Man dzīve dāvina smaidu”, “Zem pērkona debesīm”, “Virši iezied atvasaru”, “Divēji vēji” un citām.

• Scenārija autore filmām “Stari stiklā”, Pilsētas atslēgas”, “Agrā rūsa” un “Maija un Paija”.

• Māsa rakstniece Māra Svīre.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.