“Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un “Likteņa līdumnieki”: Kā tapa populāro filmu scenāriji 0
Četras grāmatas, ieskaitot sešu autoru stāstu krājumu lieldrukā, pat piecas vienā gadā – tā nav bijis pat jaunībā, smaidot saka Māra Svīre, satikta grāmatnīcā pie plaukta ar izdevumiem cietos un krāšņos vākos. Māras Svīres radošajā pūrā ir 28 grāmatas. Taču, ja viņa savā mūžā būtu uzrakstījusi tikai divus scenārijus – Jāņa Streiča režisētajai spēlfilmai “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un Virdžīnijas Lejiņas režisētajam televīzijas seriālam “Likteņa līdumnieki” –, rakstnieces vārds būtu ierakstīts Latvijas kultūras kanonā un uz mūžiem tautas atmiņā. Savā četrdesmitajā dzimšanas dienā rakstniece teikusi – man ir četrdesmit, un pie tā arī paliksim. Taisnības labad pavisam klusiņām varu pačukstēt, ka šodien, 13. oktobrī, šis skaitlis ir reizināms tieši ar divi… Bet šajā sarunā par literatūru, kino un dzīvi.
– Kinofilma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ir viena no tautā iemīļotākajām. Daudzi gadu gaitā gan režisoram, gan aktieriem piedēvētie teicieni jau sen folklorizējušies. Varbūt tagad ir vērts pavērt leģendu vīteņus un ielūkoties pašā tīrradnī?
M. Svīre: – Sākumā bija stāsts “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kas tagad atkal nodrukāts krājumā “Stāsti pilnmēness vakariem”, kurā lasāmi gan senāk rakstīti, gan jaunāki stāsti. Tagad, turot rokās jauno krājumu, atceros mana vīra, rakstnieka Vladimira Kaijaka, savulaik mācīto: nepārstāsti, tēlo! Kad rakstu, cilvēkus redzu acu priekšā, dzirdu, kā viņi runā, kādās intonācijās… Prātā arī viņa padoms, ka labā stāstā jābūt noveliskam pagriezienam. Un tiem, kas lasīs, patiesi būs diezgan daudz pārsteigumu stāstu beigās. Bet “Limuzīnā” melns uz balta varēs atrast gan teicienu “es kā vēsturniece”, gan par “saltu sirdi”, “nūģistu biedrību”, “kretīnu manā vecumā”, gan “gaujardu” – rozi, kuras nosaukums jāizrunā “gožār”. Arī: “Aizved mani uz Munameģi!”
Gandrīz mēnesi klausījos un brīnījos, kā mani teksti tiek piedēvēti Streičam un aktieriem. Bet lai nu tas paliek kā mana dāvana Jānim jubilejā.
Šiem it kā humorīgajiem teicieniem manās acīs un domās ir pavisam cita vērtība un ar katru saistās kāds notikums. Kad vēl biju skolniece Alūksnes vidusskolā, tiešām ļoti vēlējos tikt uz Munameģi, augstāko kalnu Baltijā. Cik tur tālu – kādi četrdesmit kilometri! Bet tajā laikā satiksmes autobusi uz to pusi negāja, Alūksnē privāto auto nebija. Šie pārdesmit kilometri patiesībā bija nepārvarami. Mani uz Munameģi aizveda Vladimirs, kad man jau ap četrdesmit. Liekas, pēc “Limuzīna” uzrakstīšanas.
Stāstu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” nodrukāja “Karogā” 1977. gadā, kad man vēl nebija iznākusi pat pirmā grāmatiņa. Toreiz autoriem pirmās grāmatas izdeva mazas un bija ilgi jāgaida. Es uz pirmo grāmatu gaidīju četrus ar pusi gadus. Bet Vladimirs Kaijaks teica: nav ko gaidīt, strādā! Un tā gaidīdama uzrakstīju garstāstu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Ļoti uztraukusies aiznesu uz literāro žurnālu “Karogs”. Bija šaubas, vai pieņems, es taču iesācēja, žurnālam netrūka prominentu autoru.
Kad “Limuzīns” parādījās “Karogā”, man piezvanīja Jānis Streičs. Tolaik jau pazīstams un cienīts kinorežisors. Kinostudija gribot pirkt manu stāstu, viņš taisīšot filmu. It kā ļoti pagodinošs piedāvājums, bet es saku: man vēl bērnu nav tik daudz, lai ar tiem tirgotos, gribu stāvēt klāt, kad iziet pasaulē. Streičs atteic: es ar līdzautoriem nestrādāju. Atbildu – es arī ar līdzautoriem nestrādāju. Bezkaunība, protams. Man vajadzēja būt sajūsmā, bet Svīre ir Svīre, teicām viens otram paldies, ardievu, un saruna beidzās. Izstāstīju Vladimiram, viņš saka: raksti pati scenāriju! Uzrakstīju, iesniedzu. Kinostudijas scenāriju kolēģijas apspriedē viena dāma rauca degunu – ja komēdija, par maz komiskā, cita: ja nopietna filma, tad pietrūkst problēmu… Vienīgi Vladlens Dozorcevs sacīja: darbs izdarīts, jāpieņem. Redkolēģijas vadītājs Kublanovs pavēstīja – pēc nedēļas uz Rīgu atbraukšot trīs ievērojami kinoscenāristi no Maskavas – Frids, Dunskis un Gabrilovičs, spīdekļi, Staļina un Ļeņina prēmiju laureāti, tolaik autoritātes. Esot pieci scenāriji, iztulkošot krieviski un došot maskaviešiem apspriest. Es piekritu, ka manu darbu arī iztulko un apspriež.
Apspriedē Gabrilovičs, vecītis sirmiem matiem, tievā balstiņā krievu valodā sacīja: “Vienīgais scenārijs, kurā saskatu filmu, ir “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.” Semināra laikā Pēteris Krilovs man teica, ka ir lasījis scenāriju un tā kā gribētu filmēt. Bet tolaik tādas lietas izlēma kinostudijas vadība. Tā tas palika. Pēc divām nedēļām man laukos, Staburagā, kur nebija telefona, pienāk telegramma: kinostudijas scenāriju kolēģija scenāriju pieņēmusi. Vēlāk uzzināju, ka Streičs, pabeidzis savu filmu un lūkojoties pēc scenārija nākamai, aizbraucis uz Talsiem, kur tolaik Pēteris Krilovs filmēja, un teicis, ka ar kinostudijas direktoru ir sarunāts, lai “Limuzīna” scenāriju ņem Streičs. Pēteris piekritis, jo vēl pie filmas bijis daudz darba.
– Tomēr režisors filmā mēdz daudz ko ielikt no sevis.
– Tad jau Streičs nebūtu liels režisors, ja brauktu ar pirkstu pa scenāriju un visu filmētu burts burtā. “Limuzīnā” ir vairākas epizodes, ko Streičs pielicis klāt. Kā Dagnija cīnās ar govi, kā Mirttante, ar auto lepni braukdama, panāk Frīdi, kurš čunčina ar savu ķēvīti. Scenārijā Lāsma patiešām savaldzināja Ēriku, bet, kā režisors stāsta, tādu netiklību Maskavas kinopriekšnieki neesot pieļāvuši, tādēļ Lāsmas koķetēšanu viņš pārvērtis par joku. Liekas, tā arī labāk, filma ieguvusi vieglumu, lai gan Dagnijas pārdzīvojumi vīra neuzticības dēļ paliek bez pamata. Bet skatītāji to nepamana, un labi vien ir.
