– Kad pēc Vladimira Kaijaka tetraloģijas rakstījāt scenāriju televīzijas filmai “Likteņa līdumnieki”, vai romāna autors pār plecu gribēja skatīties, kādās drānās viņa garabērns tiek ietērpts? 0
– “Likteņa līdumnieku” iecere tapa toreizējā “Lauku Avīzē”, tās priekšnieks Viesturs Serdāns, laikam jau sarunājis ar LTV vadību, ierosināja tolaik vēl tikai pēc diviem iznākušajiem Kaijaka romāniem “Enijas bize” un “Zem Marsa debesīm” veidot televīzijas seriālu. Man piedāvāja rakstīt scenāriju, jo Vladimirs turpināja nākamo romānu. Vladimirs bija sižeta meistars, bet pārvērst viņa romānus kino valodā man bija liels un pamatīgs darbs. Jo Kaijaka romānos maz dialogu, un, ja ir, tad filozofiski, drusku patētiski, kā jau romānam piederīgi, bet nekādā gadījumā ne kino piemēroti. Viņš pat neieskatījās tajā, ko sacerēju. Saturiski es ļoti turējos pie viņa sižeta un savītajiem psiholoģiskajiem mezgliem. Arī Latvijas vēsturi Vladimirs bija izdzīvojis skaudrāk nekā es, jo pats bija daudz ko piedzīvojis un novērojis.
Man ir tāda slimība, ko dēvēju par “autora sindromu”. Liekas, tikai pati vislabāk zinu, kā manam darbam jāizskatās uz ekrāna vai jāskan radio. Bet Vladimiram nebija absolūti nekādu šīs kaites simptomu. Viņš ar lielu interesi uzņēma gan režisora, gan aktieru tulkoto: ak tā? Un nekādas piezīmes neizteica.
– Filmā ir tik patiesa Latvijas vēsture, ka to vajadzētu rādīt skolās.
– Jā, daudzi teikuši – ja vidusskolēni redzētu šo filmu un vēl ar komentāriem, viņi būtu krietni bagātāki Latvijas vēstures izpratnē ne vien gadskaitļu, bet arī emocionālā ziņā. Un vēl man sacījuši, ka filma ir kā stāsts par viņu ģimenes vēsturi. Kaijaks vispār bija ļoti godīgs cilvēks un arī ārkārtīgi godīgs rakstot, kas šajā tetraloģijā izpaužas it īpaši. Tā, kā romānā, nav noticis tieši viņa dzimtā, bet ap to, Liepas pagastā, agrākajā Cēsu rajonā. 1940. gadā Vladimiram jau bija desmit gadu, puika daudz ko vēroja un saprata pats. Atmiņā arī, kā vecāki, tēvs ar citiem vīriem sprieda un prātuļoja par notiekošo. Brīnos par tiem, kuri saka – tajos laikos cilvēki baidījušies muti vērt vaļā. Nav tiesa. Vismaz manējā, Alūksnes pusē, malēnieši pārsprieda visu ko. Atceros no savas dzimtas godiem, kā dzīvesgudri vīri visā nopietnībā sprieda, būs kolhozi Latvijā vai ne, un vēl strīdējās par to. Vēlāk, jau ar pieauguša cilvēka prātu, brīnījos, kā viņi toreiz, arī ar pieauguša cilvēka prātu, varēja pieļaut – turpat kaimiņos Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā kolhozi ir, bet Baltijai nezin kāpēc tie varētu iet secen…
Kaut ko no pašas pieredzes arī scenārijā pieliku klāt. Filmā ir tāda epizode: pagasta rakstvedi, kuru spēlē Uldis Dumpis, un viņa ģimeni 1949. gada 25. marta rītā zirgu pajūgā ved uz staciju. Viņš ierauga pagalmā Ievu un sauc: “Sveika, Ieviņ, es braucu uz plašo dzimteni!” Tas ir no manas ģimenes vēstures. Emmas tante, mana tēva brāļa sieva, 25. marta rītā bijusi pie akas. Ļoti tuvu garām viņas mājām tūlīt aiz ābeļdārza pa Vidzemes šoseju braucis pajūgs, kurā vests mana tēva brālēns Ķikutu Jans ar ģimeni, un viņš pakliedzis: “Sveika, Emmiņ, es braucu uz plašo dzimteni!”
– Patiesībā viņus izveda uz Sibīriju…
– Kā tad! Plašo dzimteni tajos laikos dziesmās apdziedāja un runās slavināja, bet Jans, nezaudējot humora izjūtu, moku ceļu uz Sibīriju nosauca tajā vārdā. Viņš nekad vairs neatgriezās. Šis ģimenes stāsts man palicis uz visu mūžu atmiņā.
“Likteņa līdumniekus” filmēja sešus gadus. Pēdējā grāmatā “Mantinieki” ir tāds teikums: bija pagājuši divdesmit gadi. Romānā – nekādas vainas. Vladimirs teica, ka viņam licies garlaicīgi rakstīt par kolhozu laikiem, bet Virdžīnija Lejiņa domāja citādi: ja jau rādām filmā latviešu ģimenes likteni, tad izsvītrot divdesmit gadus nebūtu labi. Lai es uzrakstot. Iznāca vairākas sērijas, kurās darbojās Vladimira personāžs, manas rokas vadīts. Arī par to Vladimirs neuztraucās, pat neizlasīja. Filmu skatoties, pieņēma, ka tā varot būt.
– Vai jūsu un arī Vladimira Kaijaka ģimeni ir skāruši izsūtījumi?
– Krievu laikos mēs ar Vladimiru smējāmies, ka mums ir “laba biogrāfija”: no ģimenes neviens nav izsūtīts un nav tuvu cilvēku ārzemēs. Pēc atmodas atjaunotajā Latvijā mums ir “slikta” biogrāfija: ne mēs, ne tuvi cilvēki nebija represēti un nav radu ārzemēs… Pēc neatkarības atjaunošanas bieži tika atkārtots – ja cilvēki tagad neko nesaņem atpakaļ, ne zemi, ne mājas, ne citus īpašumus, tad viņu vecāki ir bijuši vai nu sliņķi, vai dzērāji. Tas mani aizvaino. Jo, ja paskatās vēsturē, tajos labajos Ulmaņa laikos kalpu un strādnieku bija daudz vairāk nekā saimnieku un fabriku īpašnieku. Un tāpēc pirmie nebūt nebija sliktāki, viņi godīgi strādāja, bet bagātību tā vienkārši sastrādāt nav iespējams. Mana mamma bija skolotāja, tētis – otrais dēls ģimenē. Vecākais brālis palika saimniekot tēva mājās, tās nebija lielas, 18 hektāru zemes. Ko tur dalīt? Jānim kā jaunākajam bija jāiet pasaulē. Mūžs gadījies diezgan raibs. Vēl pirms Pirmā pasaules kara bijis pārvaldnieks muižā Krievijā. Viņā iemīlējusies muižnieka meita, ar kuru tomēr negribējis apprecēties un atgriezies Latvijā. Piedalījies Pirmajā pasaules karā. Pēc tam, labs matemātiķis būdams, visvairāk strādājis par grāmatvedi, kaut mācījies tikai draudzes skolā. Mums nebija atgūstamu īpašumu. Bet vai tāpēc mani vecāki un daudzi viņiem līdzīgie būtu peļami?
– Kādas ir sajūtas, skatoties mūsdienu kino?
– Mani uztrauc nežēlības un ļaunuma kults. Nav runa par tām šausmu filmām ar spokiem un slepkavnieciskām lellītēm, kuras var paskatīties nervu pakutināšanas dēļ, bet ir īsti šausmīgas filmas, kur šķīst asinis, kur pat labais mierīgi nošauj cilvēkus, kur nāk citplanētieši ar pārgrieztām acīm, lai iznīcinātu pasauli. Man jau reklāma liekas riebīga. Tomēr pēc tādām lentēm, izrādās, ir pieprasījums, citādi neizdotu miljonus par filmēšanu. Esmu dzirdējusi, katrā cilvēkā no dabas esot nežēlība, bet, šādas filmas skatoties, tā tiekot izdzīvota, pārnesta uz filmas varoni un tādējādi pats cilvēks kļūstot labāks. Manuprāt, viss ir otrādi. Ja skatītājs sevi identificē ar ļauno, tad pēc tam bez sirdsapziņas pārmetumiem dur, laupa, slepkavo.
Latviešu filmas nav tik briesmīgas, lai gan arī tajās jo melnāk, jo labāk. Man šķiet, rietumzemju bagātajiem, labi paēdušajiem kino vērtētājiem patīk pašausmināties, ka kaut kur Eiropā tā vēl dzīvo, kā mēs viņiem rādām sevi pēdējo gadu spēlfilmās: viss pa dubļiem kā tiešā, tā attiecību un emociju nozīmē.
Būtu interesanta statistika, cik producē šausmu filmas un cik – par cilvēku attiecībām un normālu dzīvi. Baidos, ka ļaunums tiek producēts arvien vairāk un vairāk. Un tad jau nav brīnums, ka pasaulē tik nežēlīgi kari, terorisms un bērna slepkavība Latvijā ir vienīgi ziņa starp citām ziņām.
– Starp četrām no jauna izdotajām grāmatām, tagad mīkstos vākos, līdz ar to cenas ziņā pieejamāks, nupat klajā nācis romāns “… un neuzzinās neviens”, kas atspoguļo kādas Rīgā pirms dažiem gadiem reāli notikušas slepkavības izmeklēšanas un tiesāšanas gaitu. Kas ir tā avots?
– Pavaicāju bijušajam studiju biedram, advokātam Aloizam Vaznim – vai nav kāda krimināllieta, kur iznāktu romāns. Un viņš man iedeva savu advokāta dosjē, kuru, kā jau studējusi juriste, cītīgi izpētīju. Varēju tikai brīnīties, cik neprofesionāli un savas varas apziņas pārākumā bija rīkojušies izmeklētāji, tiesneši, prokurori.
– Notiesāja neīstos?
– Jā. Nevainīgus cilvēkus, turklāt trīs instancēs un piesprieda daudzus gadus. Kaut pierādījumi bija acīmredzami “aiz matiem pievilkti”. Romānu vajadzētu izlasīt juristiem un pārdomāt, kā strādā viņi.
– Lieldrukā tagad iznācis pirms trīsdesmit gadiem rakstītais stāsts “Ar vakardienu kabatā”. Izskatās, ka domāts bērniem.
– Gluži otrādi. Vecākiem cilvēkiem, kuriem grūti lasīt pat ar brillēm. Stāsts ir par otro sievu, par viņas likteni. Man vienmēr interesējušas cilvēku attiecības. Un tagad vēroju, ka tās kļūst arvien paviršākas. Daudzi dzīvo kopā neprecējušies. Bet, ja sieviete ar vīrieti ir nodzīvojusi kopā vairākus gadus, ja viņiem piedzimis bērns un joprojām nav oficiālu attiecību, tad kas viņa ir – pasieva, piegulētāja? Vīrs kādā dienā var pateikt – ej mājās! Brīnos par sievietēm, kuras dzīvo ar šādu nedrošības sajūtu. Vai varbūt tā vienkārši ir vieglprātība?
– Dzirdēts, ka ziemā grāmatu plauktos mūs gaida pārsteigums.
– Tas tiešām varētu būt pārsteigums. Vladimiram palika romāns nepabeigts. Nezināju, ko raksta, jo viņš nekad nestāstīja. Pēc Kaijaka aiziešanas man vairākus mēnešus nebija spēka to lasīt. Tomēr beidzot sadūšojos, un izrādījās, ka tas ir turpinājums romānam “Meitene no nekurienes”. Negribējās, lai darbs paliktu atvilktnē, uzrakstīta bija apmēram puse. Pagājušajā ziemā uzrakstīju otru pusi. Tur, kur Vladimirs beidzis, mans teksts sāksies nākamajā lappusē, taču sižetiski ar to pašu Vladimira aizsākto notikumu, epizodi. Uz grāmatas ceturtā vāka būs rakstīts, no kuras līdz kurai lappusei ir Kaijaka, un no kuras tālāk – Svīres teksts. Varbūt Kaijaks bija izprātojis nosaukumu, taču uzrakstīts nebija. Tā kā šajā mūsu nu jau kopdarbā liela nozīme ir trim vēstulēm, es uzliku nosaukumu “Vēstule”. Pie reizes tā būs arī pēdējā vēstule no Vladimira Kaijaka viņa lasītājiem.
