“Mēs dziedam līdzi nepareizajam meldiņam…” Artis Pabriks nosauc jomu, ko Latvijā jāattīsta, lai mūsu valsts pārdzīvotu starptautiskās jukas 0
Autors: Dr. Artis Pabriks, domnīcas Northern Europe Policy Centre direktors, bijušais ārlietu un aizsardzības ministrs
Kanādas premjera lieliskā runa Davosas forumā apstiprināja to, ko pasaules politiskajās aprindās daudzi domāja, bet nespēja pateikt. Pēckara pasaules kārtība ir izirusi, un pašlaik top jauna globālā sistēma, kurā katrai valstij – gan lielai, gan mazai – ir jāatrod sava vieta un loma.
Iepriekšējā pasaules kārtība neizjuka vienā dienā – tā veģetēja jau desmitgadēm, kuru laikā lielākā daļa starptautisko institūciju vairs neatbilda saviem sākotnējiem mērķiem un nespēja tikt galā ar jaunās, mainīgās pasaules izaicinājumiem. Sabiedrības fragmentējās, polarizējās un atsvešinājās. Sociālie tīkli, modernās tehnoloģijas un mākslīgais intelekts šo procesu tikai paātrināja. Tomēr reālas reformas un izmaiņas tika atliktas – trūka līderu, cieņā bija menedžera tipa pelēcība, un Rietumu politiķu rīcība un risinājumi bieži bija bezzobaini un virspusēji.
To mēs redzējām ikdienā, un, kā Kanādas premjers atgādināja, dziedājām kopīgajam korim līdzi pat tad, kad meldiņš bija galīgi šķībs. Jau desmitgadēm tika runāts par nepieciešamību reformēt ANO, ES, PTO, EDSO un citas organizācijas. Desmitgadēm tika runāts par nepieciešamību NATO dalībvalstīm nopietni finansēt aizsardzību, bet tas netika darīts, lai arī starptautiskajos saietos tika teiktas pareizas runas un pieņemti blāķi ar birokrātiskiem dokumentiem.
Novēlotas un neatbilstošas bija arī mūsu reakcijas uz drošības izaicinājumiem: karu Sīrijā, masveida migrāciju, Krievijas iebrukumiem Gruzijā un Ukrainā. Šīs atbildes reakcijas joprojām ir neadekvātas un nepietiekamas. Atliek tikai pieminēt Eiropas nespēju vienoties par iesaldētās Krievijas naudas izmantošanu, Taurus raķešu sāgu, Krievijas ēnu flotes brīvo kuģošanu, jūras kabeļu pārrāvumus, nespēju savlaicīgi atteikties no Krievijas naftas un gāzes, pārlieku lielu uzmanības pievēršanu mazsvarīgiem jautājumiem, piemēram, dzimumu vārdnīcu fantāzijām un pārmērīgai pārvaldes birokratizācijai, vienlaikus aizmirstot par fundamentāliem politikas un ekonomikas jautājumiem, kas nosaka un noteiks Eiropas konkurētspēju un vietu pasaulē.
Trampa un viņa atbalstītāju nonākšana pie varas pasaules spēcīgākajā valstī daudzus izsita no komfortablās dzīves vakardienas ilūziju pasaulē. Trampa ievēlēšana un viņa politika ir veids, kā ASV vadība meklē risinājumus iepriekš minētajām problēmām, kuras ir reālas.
Mums šī politika var patikt vai nepatikt, bet tā nostāda arī Latviju izvēles priekšā – turpināt kā līdz šim vai kaut ko radikāli mainīt.
Es uzskatu, ka vienīgais ceļš ir aktīvi un strauji mainīties, paturot prātā trīs galvenos uzdevumus: Latvijas valstisko neatkarību, demokrātiju un efektīvu tautsaimniecību. Viss pārējais var pagaidīt, jo ir sekundārs un atkarīgs no tā, cik veiksmīgi mēs pildīsim šīs prioritātes.
Valstiskā neatkarība
Mūsu lielākais drauds neatkarībai bija un būs iespējamā agresija no Krievijas. Politiskā situācija ASV, kā arī tās drošības koncepcija rāda, ka Vašingtonā ir mazinājusies interese par Eiropu. Eiropas un ASV savstarpējā uzticība krītas, un mēs nevaram automātiski pieņemt, ka briesmu brīdī ASV ar pilnu sparu dosies mums palīgā, jo arī mēs ASV acīs esam tikai eiropieši. Savukārt Rietumeiropas spējas joprojām ir deklaratīvā līmenī, un politiskā griba nopietni rīkoties Krievijas draudu priekšā aug ļoti lēni. Tas nozīmē, ka, lai arī nopietni jāturpina strādāt ar sabiedrisko domu ASV un Rietumeiropā, mēģinot vairot viņu interesi un atbalstu mums, mēs tomēr nevaram uz to akli paļauties.
Mūsu durvis paliek atvērtas mūsu vēsturiskajam stratēģiskajam partnerim ASV, bet mums nav spēka vieniem pašiem viņus pa šīm durvīm ievilkt iekšā. Tā diemžēl ir rūgta realitāte, ar kuru mums jārēķinās un jāatrod veids, kā šajos juku laikos nosargāt savu neatkarību. Atbildi es redzu intensīvā militārā un cita veida integrācijā Baltijas jūras reģiona valstīm, tostarp Ukrainai. Mums ir kopīga vēsture, šodiena un rītdiena. Mums ir kopīga izpratne par draudiem, kas ļauj secināt, ka arī reakcija uz tiem būs līdzīga un koordinēta.
Baltijas un Ziemeļvalstis ir ekonomiski tikpat spēcīgas kā Krievija. Mēs esam lielākie atbalsta sniedzēji Ukrainai, jo apzināmies šī kara eksistenciālo nozīmi. Vienojoties kopīgā drošības politikā, mēs varam ne tikai sevi aizsargāt no Krievijas, bet arī pareizā virzienā veicināt reformas gan ES, gan NATO, gan transatlantiskajās attiecībās. Mūsu militārās spējas lielā mērā nosaka mūsu ekonomiskais stāvoklis, valsts politiskās institūcijas un tajās strādājošie cilvēki.
Demokrātija un tautsaimniecība
Viens no iemesliem, kāpēc Latvija tik viegli krita par upuri PSRS invāzijai 1939./1940. gadā, bija mūsu iekšējais vājums un autoritārā pārvaldes sistēma. Esam mācījušies no vēsturiskās pieredzes un zinām, ka Latvijas gadījumā demokrātiska valsts pārvalde un nacionālā eksistence ir nenodalāmas lietas.
Katras valsts militārais spēks un starptautiskā ietekme lielā mērā ir atkarīga no tās ekonomiskās varenības. Diemžēl pēdējās desmitgadēs mēs neesam veiksmīgi izmantojuši mūsu tautas un uzņēmēju potenciālu, lai vairotu Latvijas ekonomisko spēku. Jebkuras valsts ekonomiskās veiksmes pamatā ir laba infrastruktūra. Mēs nespējam tikt galā ar Rail Baltica, mums joprojām nav ātrgaitas šoseju, un mēs riskējam zaudēt airBaltic.
Mūsu pārvaldes sistēma ekonomiskās attīstības virzītāju redz ES naudas “apgūšanu”, nevis efektīvu izmantošanu. Mēs esam labi direktīvu un regulu pildītāji, bet neuzdodam jautājumu – kāpēc tas vajadzīgs un ko tas mums dos? Mēs nereti digitalizējam valsts pārvaldi veidos, kas atbilst algoritmu interesēm, nevis atvieglo pilsoņu ikdienu. Mēs uzskatām, ka korupciju var apkarot ar neskaitāmām pārbaudēm, neuzticēšanos un brīvās iniciatīvas ierobežošanu, un līdzīgi kā Briselē pieņemam, ka ekonomiku attīsta regulācijas un noteikumi.
Tāpat kā drošības jautājumos, arī ekonomiskajos lēmumos mēs “dziedam līdzi” nepareizajam kopīgajam meldiņam par tādām tēmām kā Zaļais kurss un migrācijas priekšrocības.
Ir laiks atcerēties, ka tautsaimniecību veicina brīvu cilvēku brīva iniciatīva brīvā valstī. Tas ir vienīgais veids, kā izrauties no ekonomiskās stagnācijas un censties atgūt Latvijai vadošo vietu Baltijā, kur tā vēsturiski ir bijusi. Pēc Otrā pasaules kara iedibinātā pasaules kārtība ir beigusies. Pašlaik mēs esam jaunas kārtības veidošanas procesā. Mums kā mazai valstij ir ierobežotas iespējas to veidot, taču mēs neesam bezspēcīgi. Tas, cik veiksmīgi mēs šo posmu pārvarēsim, saglabājot neatkarību, demokrātiju un ekonomisko labklājību un konkurētspēju, būs atkarīgs no mūsu pašu aktīvas politikas. Pasīvi gaidīt vai cerēt, ka atgriezīsies iepriekšējā kārtība, ir sapnis, kas nekad nepiepildīsies.
Mūsu uzdevums ir valsts politikā atteikties no visa liekā, kas traucē ekonomiskajai attīstībai. Drošības un starptautiskajā politikā mums pēc iespējas ātri jāveido reālas militārās alianses ar līdzīgi domājošiem kaimiņiem, jāturpina pārliecināt Rietumeiropu pamosties no letarģiskā sūnu ciema miega un jācenšas nepieļaut transatlantisko saišu galīgu iziršanu. Bet vispirms – jāpārstāj dziedāt korī, kas velk nepareizu meldiņu.
