Anita Daukšte: Latvijas politikas izaugsme 15 gados: no “krāniem jāstrādā lidostā” līdz “pats uznesīšu sliedes uz uzbēruma”
0
Pagājušajā nedēļā visus, kuri uzskata, ka politiķi runā nopietni, pārsteidza satiksmes ministra Ata Švinkas (Progresīvie) izteiciens Delfi raidījumā “Kāpēc, kur”, runājot par “Rail Baltica” celtniecības lēno virzību, viņš teica: “Es esmu teicis – ja vajadzēs, es pats sliedes aiznesīšu, uzlikšu, lai redzētu sabiedrību, kad virs šiem uzbērumiem ir ne tikai pievadceļa paralēlie ceļa savienojumi – uzbērums, bet arī fiziski sliedes.”
Nezinu, vai Rīgas Tehniskās universitātes speciālisti jau ir izrēķinājuši, kādam spēkam būtu jāpiemīt Švinkam, lai uznestu sliedes uz uzbēruma. Bet arī nevajag rēķināt, jo šādi veida izteicieni varbūt piestāv Donaldam Trampam, kurš sevi redz pat Jēzus veidolā, bet noteikti ne ministram no partijas, kas sevi dēvē par nopietnu politisko spēku.
Tiesa, priekšvēlēšanu laiks daudzos politiķos atraisa pasaku teicēju prasmes, un neveikli un divdomīgi izteicieni tad birst kā no pārpilnības raga. Ne jau Švinka pirmais un ne pēdējais.
2011.gadā par spārnoto teicienu žūrija, kurā darbojās valodnieki un rakstnieki, atzina teicienu “krāniem un buldozeriem jāstrādā lidostā”, ko vēlēšanu priekšvakara diskusiju raidījumā toreizējais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis pateica, atkārtojot Saeimas deputāta Aināra Šlesera sacīto “krāniem, būvniekiem jāstrādā lidostā”.
Izskatās, ka Latvijas politikā “ar muti braukt” prot kurš katrs, bet ar darbiem visi aizkrāsnē.
Priekšvēlēšanu gaisotne top piesātināta nevis ar jautājumiem, kas tiešām būtu svarīgi valsts attīstībai, bet ar pasaku sižetiem, lamāšanos un nekorektiem salīdzinājumiem. Var ļoti nepatikt to pašu Progresīvo premjera amata kandidāts Andris Šuvajevs, bet kā argumentu viņa noniecināšanai izmantot līdzību ar “proletariāta vadoni” Ļeņinu, ir zemiski. Pāriešana no argumentiem uz sejām, protams, ir iemīļota politiskās konkurences taktika, bet neko labu neliecina par tās lietotājiem.
Cits jautājums – vai uz to ir tiesības. Jā, ir. Jāsaprot arī šis argumentācijas līmenis. Uz tādu šajā priekšvēlēšanu laikā pieteicies pat režisors un “Mēs mainām noteikumus” līderis Alvis Hermanis, savos soctīklu ierakstos Progresīvo ideoloģiju dēvējot par represiju un izsūtīšanu atbalstītājiem, bet vēlāk, kad Progresīvo līderi iebilda pret šādu salīdzinājumu, uzrakstīja” “Progresīvo barveži Šuvajevs un Staķis ļoti dusmīgi, ka atgādināju latviešu kreiso līdzdalību un atbildību Sibīrijas deportācijās. OK, par to nebūtu ko brīnīties. Bet esmu šokā par ko citu – izrādās viņu radinieki toreiz bija upuru vidū un tas viņus netraucē šodien vadīt organizāciju, kas ir ideoloģiskā mantiniece viņu ģimenes locekļu mocītājiem. Kurš vēl kaut ko morāli perversāku var izdomāt?”
Varētu domāt, ka te ir diskusija par ideoloģiju? Nē, diemžēl. Un Progresīvo atbalstītāju reakcija bija vien kārtējā “kancelēšanas” kultūras izpausme, aicinot pilsoniski un visādi citādi ignorēt Alvi Hermani.
Es jūs “apsveicu”, cienījamie vēlētāji – samazgu spaiņi joprojām ir katram politiķim pie rokas, un viņu atbalstītāji ir gatavi no tiem dāsni pasmelties, lai piepalīdzētu saviem politiskajiem elkiem.
Vai tiešām mums vēl līdz 15. Saeimas vēlēšanām būs vien jābrien pa politiķu viens otram iemestajām verbālo mēslu pikām? Vai arī sagaidīsim kādu cienījamu un saprātīgu diskusiju par tautas labklājības līmeņa celšanu? Cerība, protams, mirst pēdējā….
