Izredzes tapt par Eiropas Savienības dalībvalsti Moldovai ir visai reālas 46
Frederiks Ozols, “Tepat, Eiropā”, AS “Latvijas Mediji”
Ik reizes, kad Eiropas Savienība paplašinās, pievienojoties blokam jaunai valstij, paplašinās arī izpratne par to, ko etniski, ģeogrāfiski, politiski ietver jēdziens “Eiropa”. Tā vieno tik atšķirīgas valstis kā Latviju un Itāliju, Vāciju un Bulgāriju, Portugāli un Dāniju. Tomēr savulaik, kad Rīgā notika mūsu valsts Eiropas prezidentūras Austrumu partnerības samits, ar garu degunu palika Gruzija, Ukraina un Moldova. Tām solīja ciešu sadarbību ar ES, bet ne iestāšanos blokā. Taču tas ir mainījies. Tostarp Ukrainas kara, kā arī jaunu Krievijas un Ķīnas radītu ģeopolitisku izaicinājumu izpratnes ietekmē. Moldova atrodas ceļā uz Eiropas Savienību. Un tas nozīmē gan Rietumbalkānu, gan, iespējams, arī Gruzijas eventuālu iestāšanos vienotajā Eiropas valstu blokā.
Vācot materiālus par Tuvo Austrumu konfliktu, savu ikgadējo pavasara vīrusa devu piedzīvoju Izraēlā, kur šobrīd ir sevišķi daudz iebraucēju no Ukrainas, Krievijas un arī Moldovas. Arī mans ārsts izrādījās imigrants no Moldovas. Saku, ka pārdomāju rakstu par Moldovas ceļu uz iestāju Eiropas Savienībā. Viņš neticīgi krata galvu un saka: “Neticu! Moldova tomēr nav Latvija. Mēs vēl ļoti tālu no Eiropas.” Izrādās, šāds noskaņojums plaši izplatīts arī Moldovā. Tikām valsts spērusi stingrus soļus, lai vēl šajā desmitgadē iestātos Eiropas Savienībā.
Septiņi gadi vai nekad?
Pērn tika apstiprināts Moldovas kā Eiropas Savienības kandidātvalsts statuss. Pēc sekmīga iestāšanās procesa valsts varētu tikt uzņemta vienotajā blokā 2030. gadā. Pieņemts uzskatīt, ka vidēji valstis noslēdz iestāšanās procedūru desmit gadu laikā. Tomēr Kiprai un Maltai tas prasīja ilgāku laiku. Abas valstis pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gadā, kad tai pievienojās arī Latvija. Un tobrīd jau bija gaidījušas kopš 1990. gada, kurpretī Latvija oficiālu pieteikumu iesniedza vien 1995. gadā.
Turcija savu pieteikumu iesniedza pat 1987. gadā. Nupat Ankara atkal aktivizējusi iestāšanās sarunas, tomēr valda neticība, vai Turcija patiešām kādreiz tiks uzņemta vienotajā blokā, pat ja tiktu paveikti visi prasītie mājasdarbi.
Citiem vārdiem sakot, ja valdīs nepieciešamais politiskais konsenss, Moldova būs Eiropas Savienības dalībvalsts vēl šajā desmitgadē. Bet, ja radīsies iebildumi, sevišķi no ietekmīgākajām galvaspilsētām, tad process var ievilkties uz nezināmu laiku. Ņemot vērā, ka Moldovas un Ukrainas pieteikumi saņemti vienā laikā, kuluāros bija atsevišķas pesimistu balsis, ka var atkārtoties Turcijas scenārijs. Taču pagaidām viss liecina par pretējo.
Teritoriālie konflikti
Spriežot, kādēļ Moldovai varētu iet secen iestāšanās Eiropas Savienībā, tiek atgādināts par neatrisinātiem teritoriāliem konfliktiem, proti, prokrievisko politiķu kontrolēto šķeltniecisko Piedņestru. Kopš 1992. gada oficiālā Kišiņeva faktiski pār to zaudējusi kontroli. Starp citu 20. gs. 30. gados šī teritorija bija moldāviešu apdzīvota autonomija Padomju Ukrainas sastāvā. Kopš tā laika tas palicis par “skaldi un valdi” politikas piemēru, kā Maskava realizē savas intereses tās kaimiņvalstīs. Tiktāl Piedņestru atzīst vien Krievijas atbalstīti separātiski teritoriāli formējumi – Dienvidosetija, Abhāzija un Arcaha, kas agrāk bija pazīstama kā Kalnu Karabaha.
Neatrisināti teritoriāli strīdi, kā pierādīja Kipras situācija, labākajā gadījumā rada papildu izaicinājumus iestāšanās sarunās un iesaistīto valstu attiecībās, taču nepārvelk svītru visam procesam. Vēl vairāk – ap laiku, kad Kipra iestājās Eiropas Savienībā, bija iezīmējusies pozitīva kustība attiecībās ar Kipras turku daļu, bet pašā pēdējā laikā Kipras turku republika atkal gravitē Ankaras organizēto iniciatīvu virzienā un pērn kļuvusi par dalībvalsti Tjurku valstu organizācijā, bet jau šogad – arī Tjurku valstu parlamentārajā asamblejā.
Interesanti, ka pērn rumāņu medijos pārraidītā intervijā tā laika Ukrainas prezidenta padomnieks Oleksijs Arestovičs (šā gada janvārī atbrīvots no darba prezidenta Zelenska administrācijā) paziņoja – ja vien Moldova to vēlētos, Ukraina (!) varētu acumirklī atrisināt Piedņestras jautājumu. Protams, šāds lūgums no Kišiņevas neizskanēja. Piedņestras mantojumam ir pārāk sarežģīta vēsture.
Starp citu, vēl 2014. gadā Francija izteicās, ka palīdzēs Moldovai mierpilnā ceļā sakārtot Piedņestras jautājumu. Tolaik uzmundrinājuma vārdus Moldovai, kā arī paātrinātu visaptverošās tirdzniecības sadarbību ar Moldovu un Gruziju izraisīja šoks, ko Eiropa guva, Krievijai hibrīduzbrukuma kārtā prettiesiski anektējot Krimas pussalu un teritorijas Ukrainas austrumos.
Jau paveiktais
Patiesībā aizvadīto desmit gadu laikā Moldova, kas Eiropas ziņu apritē nonāk viļņveidīgi, visbiežāk – mainoties valdībai un aktivizējoties prokrieviskiem spēkiem vai lielu skandālu dēļ, jau paveikusi ļoti daudz, lai nodrošinātu nepieciešamo sazobi ar Eiropas Savienību.
Tā, piemēram, Baltijas valstis vēl arvien turpina aktīvu darbu, lai sinhronizētos ar kontinentālās Eiropas elektrotīklu un attiecīgi desinhronizētos no vēsturiski mantotā slēguma ar Krievijas un Baltkrievijas elektrotīkliem. Šī gada pirmajā pusē izskanēja informācija, ka to varētu izdoties paveikt agrāk par nolikto termiņu 2025. gadā. Gan Baltijas valstu, gan Eiropas Komisijas amatpersonas šogad apgalvojušas, ka desinhronizācija no Krievijas elektrotīkla varētu notikt jau nākamgad. Savukārt Moldova kontinentālo elektrotīklu sinhronizāciju paveica jau pērn.
Moldova ir parakstījusi līgumu arī ar Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūru “Frontex”, ļaujot tai iesaistīties Moldovas robežapsardzības organizēšanā. Vairākās pārtikas produktu grupās liberalizēta tirdzniecība ar Eiropu. Tostarp tas attiecas uz ķiplokiem, vīnogām, vīnogu sulu un melnajām plūmēm. It sevišķi pēdējās produktu grupas noteikti ievērojuši arī pircēji Latvijā. Moldāviešu tumšās vīnogas, līdzīgi kā ziemas āboli Latvijā, labos apstākļos uzglabājas ilgi, tādēļ iegādājamas arī tad, kad itāļu, spāņu un turku vīnogas savu ikgadējo uzvaras gājienu beigušas.
Tāpat ir liberalizēts vīzu režīms ar Eiropas Savienību. Tiesa, Moldovas gadījumā ir vēl viena īpatnība. Daudziem moldāviešiem ir piekļuve Rumānijas vai Eiropas Savienības darba tirgum, pateicoties kaimiņvalsts Rumānijas pasei. Tādu var saņemt moldāvieši, kas var pierādīt ģimeņu vēsturisku saistību ar starpkaru Moldāviju, kas līdz tās anektēšanai Padomju Savienībā ietilpa Rumānijas Karalistē. Jāpiebilst, pat par spīti plašajai rusifikācijas politikai un lielajai krievu valodas izplatībai, Moldovas oficiālā valoda ir rumāņu valoda, ko pieraksta tāpat kā Rumānijā – ar latīņu alfabēta burtiem. Izņēmums ir Piedņestra, kur plaši izplatīta krievu valoda vai rumāņu valoda kirilicas alfabēta pierakstā.
Pirms diviem gadiem BIRN – Balkānu izmeklējošās žurnālistikas tīkls – publicēja rakstu, kurā ziņoja, ka jau tobrīd ceturtajai daļai moldāviešu (~642 tūkstošiem no kopskaitā 2,7 miljoniem iedzīvotāju) ir Rumānijas izdotas pases un tuvākajā laikā šis skaits varētu pakāpties pat līdz trešdaļai. Līdz ar to iestāšanās Eiropas Savienībā būtībā pat ļautu labāk sakārtot šo jautājumu un labāk organizēt darbaspēka migrāciju.
Kurš saka nē?
Gan Francijas prezidents Emanuels Makrons, gan Vācijas kanclers Olafs Šolcs pauduši atbalstu Moldovas iestājai Eiropas Savienībā. Līdzīgs noskaņojums, vismaz publiskās komunikācijas līmenī, skanējis arī no Eiropas Savienības vadošo institūciju pārstāvjiem.
Savulaik pastāvēja bažas, ka Polija un Ungārija varētu kavēt Moldovas un Ukrainas iestāšanos dažādu iemeslu dēļ, tostarp – risinot jūtīgos strīda jautājumus ar Eiropas Savienību. Tomēr tiktāl gan Ungārijas, gan Polijas politiskā vadība – gluži otrādi – apsveikusi Moldovas iestāšanos un solījusi palīdzību eirointegrācijas procesā. Ungārija pat pasvītrojusi ciešāku ekonomisko sadarbību, kas veidojas starp abām valstīm, tostarp pateicoties ungāru bankas OTP (veidojusies uz vēsturiskās Ungārijas Nacionālās krājbankas pamata) darbam Moldovā.
Galu galā vismaz atklāti neapmierinātību pauž tikai Maskava. Taču, it sevišķi kopš tās izraisītā kara sākuma Ukrainā, Eiropas Savienība atkārtoti un visaugstākajā līmenī paudusi, ka Maskavas viedoklim nebūs nekādas nozīmes ES paplašināšanās politikā.
Atceroties, cik svarīgi arī Latvijai savulaik bija pozitīvi signāli no Eiropas Savienības, jāpiebilst, ka vēl jūlijā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena uzsvēra: “Vai varam iedomāties Eiropas Savienību bez Ukrainas, bez Moldovas, bez Rietumbalkāniem? Un iedomāties, ka šīs Eiropas daļas atrastos Krievijas vai Ķīnas ietekmē? Neiespējami!”
