Monika Zīle: Pavļuta “varbūtības” norāda, kā valstī pieņem lēmumus – kāds kādam kaut kur kaut ko pasaka, bet nav zināms, ko tieši un kāpēc 41
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Cilvēkam jāatbild ne vien par to, ko viņš ir darījis, bet arī par to, ko nav darījis.” Reinis Kaudzīte
Pirms dažām dienām, sociālā tīkla aktīvu lasītmīļu grupiņā apspriežot ne sevišķi populāru zinātniskās fantāzijas sacerējumu, aizsākās diskusija par to, vai tiešām uz brītiņu kopā saskrējuši cilvēki tik vienkārši un bez emocijām apstiprinātu kara pieteikšanu citai planētai – kā attēlots šajā grāmatā.
Ātri nonākuši pie atziņas, ka žanrs un autora iztēle pieļauj visdažādākos notikumu pavērsienus, arī šķietami neiespējamos, sarunas dalībnieki vienojās lietišķā secinājumā: par laimi, mūsdienu civilizētajā sabiedrībā un valsts iekārtā tas nav iespējams.
Patiesības labad gan jāteic, ka viedoklis nebija gluži vienprātīgs, un, kaut arī dažiem atšķirīgajiem viedokļiem trūka loģiska pamatojuma, tie pieskārās vienai no šībrīža sāpīgākajām aktualitātēm – Covid-19 apkarošanai nepieciešamo vakcīnu deficītam un par to atbildīgo noskaidrošanai.
Trešdien veselības ministrs Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par”) tiešsaistes preses konferencē mēģināja atbildēt uz jautājumu, kāpēc pret koronavīrusu potēties gribošie pagaidām drīkst vienīgi cerēt, ka jaunizveidotā Vakcinācijas projekta biroja sacerētais Vakcinācijas plāns neizrādīsies dzīvošanai neizmantojama gaisa pils.
D. Pavļuts nosauca arī divas amatpersonas, ko viņa izveidotā komisija atzinusi par malējām, vīzējot “Pfizer” iepirkumu tā, ka šīs kompānijas piedāvātā gandrīz miljona devu vietā Latvija saņēma nepilnus simt tūkstošus. Vainot abus – Aināru Lācbergu un Dainu Mūrmani-Umbraško – situācijā, kad mums ir tikai skaists plāns bez reālām vakcīnām, ministrs nesteidzās, jo ierosināta disciplinārlieta.
Daniels Pavļuts ir gan labs orators, gan stratēģis – šos talantus viņam neatņemt, un arī šajā reizē, spiests atzīt kļūdu vakcīnu pasūtījumā, meistarīgi laipoja, pieskardamies nozares iepriekšējās vadītājas politiskajai atbildībai: to atstādinātā ministre esot uzņēmusies. Hm, vai tad un kurā brīdī?… Drīzāk otrādi – Ilzes Viņķeles publiskie paudumi ir bijuši tikai viņas darbošanās nemaldīguma slavinājums.
Zināmā mērā tas preses konferencē izskanēja arī no paša D. Pavļuta mutes, netieši aicinot par pieļauto kļūdu nelinčot Veselības ministriju, kura kopš vasaras strādājusi pastiprinātas slodzes režīmā. To pateicis, ministrs laikam nesaprata, ka pats ar sevi nonāk neatrisināmā pretrunā.
Proti, režīms bijis diezgan savdabīgs: par vakcīnu izvēli un iegādi lēmusi ar rīkojumu neapstiprināta speciālistu (domubiedru?) grupa, savu darbību un viedokļu apmaiņu neprotokolējot. Sanāca, parunāja – apmēram kaut kā tā. Nu Daniels Pavļuts, informējot par šīs neformālās kopas aktivitāšu izmeklēšanu, spiests izlīdzēties ar “kā dalībnieki tagad atsauc atmiņā”, “pastāv varbūtība”, “acīmredzot”, “laikam”, “iespējams”.
Vārdu sakot, “process nav dokumentēts”, un izmeklēšanas komisija vienlīdz sekmīgi varēja intervēt Hamleta tēva garu. Bet, ministraprāt, pret labas pārvaldības principiem sagrēkojot, neviena amatpersona nav rīkojusies prettiesiski un lēmumi pieņemti koleģiāli. Šī secinājuma nostiprināšanai labi der viens no tā dēvētajiem Mērfija likumiem: darbs komandā ir lielisks ar to, ka dod iespēju vainu novelt uz kādu citu.
Klausoties D. Pavļuta bieži piesauktajās “varbūtībās”, pārņem nedaudz sirreāla sajūta: izrādās, par cilvēku veselību atbildīgajā nozarē svarīgus lēmumus pieņem, gluži vai garāmejot, – kāds kādam kaut kur kaut ko pasaka, bet nav iespējams skaidri uzzināt, ko tieši pasaka un kāpēc. Lai gan būtībā runa bijusi par cilvēku dzīvību.
Tas arī ir viss, ko mums vajadzētu zināt par “Attīstībai/Par” politiskajā valdījumā nodotās Veselības ministrijas līdzšinējo darba režīmu un stilu.
