Latviešu rakstnieks Māris Bērziņš. Viņa jaunākais romāns “Nākotnes kalējs” ir par Vili Lāci – rakstnieku un savas tautas nodevēju.
Latviešu rakstnieks Māris Bērziņš. Viņa jaunākais romāns “Nākotnes kalējs” ir par Vili Lāci – rakstnieku un savas tautas nodevēju.
Foto: Anda Krauze

“Lai “noskalotu” Lāci, bieži bija jāiet dušā.” Saruna ar Māri Bērziņu, kurš sarakstījis grāmatu par Vili Lāci – savas tautas nodevēju 52

Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Grāmata nāks klajā pēc mēneša, bet grāmatnīcās prašņā jau tagad. Jo sērijā “Es esmu” Māra Bērziņa jaunākais romāns “Nākotnes kalējs” ir par Vili Lāci – rakstnieku un savas tautas nodevēju.

LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Cilvēki jau sāks mirt uz trepēm, ko tad darīs?”: mediķi un zinātnieki ceļ trauksmi – “lokdauns” jāievieš nekavējoties 69
6 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vai patiešām banānus? Noskaidrots, pēc kā garajās rindās “Lidl” veikalos Latvijā stāvējuši pircēji 74
18 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Spridzeklis kultūras namā, jāevakuējas!”: Ivo Fomina koncerts Tukumā noslēdzas neplānoti. Aizdomas par apzinātu kaitniecību 30
15 stundas
Lasīt citas ziņas

… “Kad 1940. un 1941. gadā vajadzēja parakstīt pavēles par arestiem un es apstrīdēju vienas vai otras personas vainu, bija gadījums, kad man aizrādīja, ka par daudz atļaujos, un ciniski noprasīja, vai ar viena dēla nāvi nepietiek…”

1941. gada 14. jūnija izsūtīšanām šogad aprit tieši astoņdesmit gadi. Citētās rindiņas no rakstnieka Māra Bērziņa romāna “Nākotnes kalējs” atklāj, kā būtu varējis domāt Vilis Lācis.
CITI ŠOBRĪD LASA

Rēķinos, ka pēc šā romāna man tiks, saka tā autors mūsu sarunas sākumā, jo atšķirībā, piemēram, no Jāņa Ezeriņa, ko lielākā sabiedrības daļa zina kā izcilu novelistu, par Vili Lāci daudziem nostiprinājies savs priekšstats, un bieži vien – diametrāli pretējs.

Rakstīt esat sācis, kad jums bija apmēram četrdesmit gadu. Kā tad klājas pilna laika rakstniekam mūsdienu Latvijā?

Laikam jau ļoti dažādi. No rakstīšanas viedokļa – esi brīvs, vari rakstīt, runāt, ko vēlies, nav ne politisku, ne kādu citu ierobežojumu. Nav kā Lācim, kurš visu laiku pielāgojās pastāvošajai varai. Ar izdošanu man līdz šim paveicies, viss ņemts pretī.

Kad biju daudzmaz materiāli nostabilizējies, pametu citus darbus un nolēmu rakstniecībai pievērsties pilnībā. Tomēr ļoti nozīmīgi ir arī ienākumi, kurus gūstu no rakstniecības, lai ātri vien nenoēstu visu savu nelielo “bāzīti”, uz kuras turas mana ģimene, saimniecība, māja.

Pieņemu, ka esmu drusku labākā situācijā nekā daudzi citi rakstnieki, kuri ir jaunāki par mani un kuriem bērni paši vēl nepelna. Literārā darbība Latvijā nepavisam nav ienesīga nodarbošanās.

Ap Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas laiku presē parādījās publikācijas, no kurām varēja secināt, ka latviešu literārā sabiedrība ir gana sašķelta un nemaz nav draudzīga. Cilvēkam, kas nav tajā visā iekšā, var rasties jautājums – nu kāda tēvu zeme tur dalāma?

Patiesībā nemaz nezinu. Nesekoju notikumiem, jo sociālajos tīklos neesmu, informāciju pārsvarā gūstu no sabiedriskajiem medijiem, noskatījos tikai LALIGABAS pasniegšanas ceremoniju, kura man šogad likās interesanta un asprātīga.

Nekādu padomju piesitienu, kā šur tur izteicās, nejutu. Drīzāk tādas vispārīgas sešdesmito, septiņdesmito gadu vēsmas. Šajos apstākļos labāk nemaz nevarēja uztaisīt.

Runājot par balvām – tās pseidosacensības dažādās mākslās, kur uzvarētājs tiek noteikts atkarībā no dažu cilvēku gaumes un izpratnes, ir diezgan absurdas. Bet saprotu, sabiedrībai vajag uzvarētājus.

Zināma mārketinga sastāvdaļa. Taču negribēsit teikt, ka nepriecājāties par balvām romānam “Svina garša”, skaudrajam stāstam par Torņakalna mālderzelli Matīsu Birkenu, kura māte ar patēvu vācieti repatriējās uz Vāciju, pirmā mīlestība Sulamīte pārcēlās uz Maskavu, bet pats latviešu puika, slimības dēļ kā ebrejs apgraizīts, nonāca žīdu geto…

Biju, protams, priecīgs. Un priecāšos, ja būs vēl. Bet, ja godīgi, es psiholoģiski neizturēju “Svina garšas” panākumu lietu. Balvas, intervijas, uzmanības pievēršana, teātra iestudējums…

Tā visa bija par daudz. Man patiktu, ja lasītu manas grāmatas, bet pašu liktu mierā. Ja nebūtu nekur jāiet, jāpiedalās, jāuzstājas, jārunā… Kaut arī tas ir pozitīvs stress, pēc tā tik un tā gribas kaut ko nomierinošu, atslābinošu, piemēram, alkoholu. Atceros, diezgan jau saguris pēc vairāku dienu plosta, ieslēdzu televizoru, skatos un dzirdu – Literatūras Gada balva piešķirta Mārim Bērziņam.

Bet es tāds paģirains, bārdu noaudzis, sēžu mājās un lāpos, un nepavisam neesmu tur, kur man tajā brīdī bija jābūt… Kopš tās dienas neesmu vairs dzēris.

Nu atkal pieskaraties romāna “Svina garša” laikam – no 1939. līdz 1941. gadam. Interesanti, ka vienam “Svina garšas” varonim mutē pavīd frāze: “…Staļins, Hitlers un mūsu Lācītis… Vai tāpēc, ka rakstnieks, uzreiz jāliek par iekšlietu ministru?”

Rakstot “Svina garšu”, īpaši par Vili Lāci nedomāju. Ņēmu tā laika reālijas un pieminēju romānā.

Un kā sērijā “Es esmu” jums krita Lācis?

Tas ir jautrs stāsts. Vispirms man piedāvāja rakstīt par Poruku, bet jau tās pašas dienas vakarā piezvana Inga Žolude un jautā, vai neesmu ar mieru mainīties un ņemt Anšlavu Eglīti? Viņa jau labu laiku nodarbojoties ar Poruka pētīšanu.

Labi, piekritu, neesmu vēl saaudzis ar Poruku. Jau sāku dzīvot ar domām par Anšlavu Eglīti, bet pēc nedēļas zvans no izdevniecības – zini, Laima Kota ļoti vēlas rakstīt par Anšlavu Eglīti. Nu ja jau tik traki grib, lai ņem!

Bet par ko tad es rakstīšu, vai par Marģeru Zariņu, kurš arī bija aprakstāmo listē un bija piedāvāts Laimai. Nē, nē, tā izdevniecība, Marģeru Zariņu nolikām malā, mēs gribētu, lai tu raksti par Vili Lāci.

Autors, kuram piedāvāja pirms tam, atteicies. Bet es jau sāku pūst un stenēt. Lācis… (Nopūšas.) Jaunībā no Lāča biju lasījis tikai “Ceļojumu uz Norieta pilsētu”.

Pusaudža gados biju aizrāvies ar fantastikas literatūru. Bredberijs, Šeklijs, Azimovs, brāļi Strugacki, bet Lācis, nu… nebija viņa darbs līmenī. Tā arī Lāci vairāk netiku lasījis. Vēl zinot, ka padomju rakstnieks, no vecākiem dzirdētās runas par savu darbu pārrakstīšanu, kalpošanu padomju varai. Tas mani toreiz vienkārši atgrūda.

Neatceros, ka mājās būtu daudz runāts par politiku, bet kaut kas manā pusaudža prātā iekrita no vienkāršiem sadzīviskiem pateicieniem. Atnāk mamma mājās un saka – stāv divas krievietes pie jaunajām piecstāvenēm un runājas “Riga horošij gorod, toļko latišej mnogo” (Rīga laba pilsēta, tikai latviešu daudz. – no krievu val.).

Man, puikam, tāds aizvainojums! Un tolaik, iespaidots no šādiem un līdzīgiem apkārtējo izteikumiem, Lācis manos priekšstatos vairāk bija riebīgs komunists, kurš salaidis Latvijā migrantus, nevis rakstnieks, kuru būtu vērts lasīt.

Bet, runājot par Lāča pētīšanu, sāku ar Literatūras, rakstniecības un mūzikas muzeju, kur pārfotografēju kaudzi materiālu, vairāk nekā tūkstoš lapu. 2019. gada pavasarī pabeidzu rakstīt “Aizliegto pianīnu” un sāku lasīt Lāča darbus, ļaužu atmiņas par viņu pašu, vēstules, dienasgrāmatas.

Lasīju visu vasaru, rudeni, ziemu, pa vidu tikos ar dažādiem cilvēkiem, lai parunātos par Lāci.

Pāris interesantu lietu man izstāstīja nelaiķis Andrejs Grāpis, arī endokrinologs Agnis Štifts, Lāča dzīves nogalē viņa ārsts.

Abi nesagaidīja šo romānu. Štiftam jau bija deviņdesmit pieci gadi, kad ar viņu sazinājos.

Ar sievu Sniedzi Līgo vakarā.
Foto no privātā arhīva

Vienā no publicētajiem romāna fragmentiem Lācis Arvīdu Pelši sauc par pārkrievoto ķēmu.

Pelše tikai piedzima Latvijā, bet visu mūžu dzīvoja Krievijā. Ir liecības no medicīniskā personāla, ka mūža nogalē Lācis esot dzīvojies pa māju un bieži vien lamājis krievus. Lielā mīla pret krievu tautu pamazām pārauga lielā nepatikā.

Jāatzīstas, pētot visu šo vēsturisko šļuru, man arī ir pielipusi rusofobija, un tā nemaz tik viegli nepāriet.

Vai tikāties ar Viļa Lāča mazmeitām?

Nekad iepriekš neesmu rakstījis biogrāfiskus romānus, domāju, ja tiecies ar radiniekiem, ja viņi vēl sniedz pietiekami nozīmīgu informāciju un gaisotne veidojas draudzīga, tas neviļus spiež būt komplimentārākam pret aprakstāmo, un to es īsti nevēlējos.

Beigās tomēr satikos ar Ivetu Feldmani, sirsnīgi parunājāmies, taču nesolīju, ka viņas vectēvu žēlošu un stāstīšu tikai labo.

Otrai mazmeitai Ilzei Lācei-Eglītei, juristei, tulkotājai un rakstniecei, kura dzīvo Vācijā, nesen nācis klajā debijas darbs “Baloži uz Žozetas jumta”.

Zinu, bet ar viņu neesmu kontaktējies. Informācija, kas nāk no ģimenēm, mēdz būt arī nogludināta… Paši nozīmīgākie avoti beigās izrādījās Lāča dienasgrāmatas ieraksti, vēstules un viņa paša darbi.

Lasu “Putnus bez spārniem”, un, kas romānā notiek ar Voldi Vītolu, viens pret vienu sakrīt ar paša Lāča dzīvi. Arī Voldis nododas literāriem mēģinājumiem, sūkstās savam draugam, ka neņem pretī, atgrūž, pelna maizi ostā…

Man kā zvīņas no acīm nokrita – Lācis romānos raksta savu dzīvi! “Zītaru dzimta” arī aizdodas uz Sibīriju un atbrauc atpakaļ tieši tajā pašā laikā, kad Lāču ģimene aizbrauca un atgriezās. Dzīvo tajās pašās vietās, dara līdzīgus darbus. Gandrīz mats matā!

Vai par 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanām jums ir arī paša dzimtas emocionāla atmiņa?

14. jūnijā mūsu ģimenei šī traģēdija gāja secen. 1949. gadā represijas skāra vienīgi attālus manas mammas radus.

Mans vectēvs, skolotājs, vienmēr ar muti bijis opozicionārs, mamma par viņu teica – brīnums, kā vācieši nenošāva, un brīnums, kā to vēlāk neizdarīja krievi. Jo viņš vienmēr kritiski izrunājās.

Bet, šķiet, bez bailēm teica, ko domāja, un tas varbūt paglāba. Bailes pievelk vardarbību, bet drošiem pieder pasaule. Pārdomājot savu jaunību, brīnos, ka nekad neesmu dabūjis pa ausīm.

Septītajā klasē mamma pēc mana lūguma bija uzadījusi džemperīti amerikāņu karoga krāsās, kā tolaik bija modē. Tas bija – uh! Krieviem no paralēlklasēm, protams, nepatika, ka es ar amerikāņu karogu zīmējos.

Pēc tam jau arī klases audzinātāja palūdza uz skolu šo džemperīti tomēr nevilkt. Un viss. Tehnikumā pēc ballītēm gājām pa ielu dziedādami “mēs sitīsim tos utainos un tad tos zili pelēkos” un tamlīdzīgi…

Palaimējās, ka milicija netrāpījās ceļā. Iedzēruši jaunieši, jūra līdz ceļiem. Un laikam arī tādēļ tik pārgalvīgi, ka vecāki nebija represēti un paši pa mizu arī nebijām dabūjuši.

Pēc armijas 1983. gadā sāku studēt ekonomiku universitātē, un pēc kāda laika uzzināju, ka visi mani kursa puiši saukti uz pirmo daļu, uz čeku, uz pārrunām. Bet mani lika mierā.

Vēl tagad domāju, kāpēc mani neaicināja, vai viņi jau bija noskaidrojuši, ka esmu pārāk liels uzdzīvotājs, aušīgs, pļāpīgs… Bet labi, ka tā.

Kāda bija sajūta, gandrīz divus gadus esot Lāča “ādā”? Aktieriem māca, kā no negatīviem tēliem pēc izrādēs “iziet”… Kā tas ir rakstniekam?

Vispār es konsultējos ar savas sievas Sniedzes brāļiem, kuri ir aktieri – Ēriks un Mārtiņš Vilsoni… Lai “noskalotu” Lāci, bieži bija jāiet dušā, pilnīgi prasījās.

Reiz tik spilgti izdevās iztēloties Lāča kreņķus, ka sajutos tik slikti, kā iepriekš nekad nebiju juties.

Tik dīvaini nepatīkamas, nepazīstamas sajūtas, kādas pats no savām personīgajām bēdām nekad dzīvē nebiju pieredzējis. Un šīs sajūtas bija tādas kā biezākas, zemē dzenošas, no kurām tā vien gribas – ātrāk laukā, prom!

Ik pa laikam rakstot mani urda atskārta – Lācis nespēja atzīt savas kļūdas. Varbūt baidījās, ka izsmies – tu, muļķi, sasējies ar ienaidniekiem. Tā vispār cilvēkiem ir reta spēja – atzīties savās kļūdās.

Vai kāds mūsu politiķis šodien ir atklāti pateicis – jā, es kļūdījos, piedodiet, man likās, ka jādara tā, bet es maldījos.

Nezinu, pašam liekas, kas tur liels, atzīsties – un akmens no sirds nost. Bet Lācim… bērnībā trūkums, jaunības gados nabadzība, bet viņš bija ar pretenziju būt šiks čalis, gribēja labi apģērbties, patikt sievietēm, izkļūt no strādnieku šķiras.

Un kļuva gan turīgs, gan slavens. Par laimi, skops viņš nebija. Lai arī izglītība maza, daudz lasījis, daudz ko sasmēlies, taču haotiski. Akadēmiskās izglītības pietrūka, varbūt tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc viņš aizgāja savos maldu ceļos.

Ja viņam būtu vairāk zināšanu, attīstītāka kritiskā domāšana un izpratne par lietu kārtību, varbūt viņš nebūtu nokļuvis tur, kur nokļuva. Milzīgā godkāre un egoisms arī iegāza.

Šodien mēs lieliski zinām vēsturi, bet tik un tā brīžiem politiķiem nav drosmes striktai nostājai.

Intereses pēc internetā paskatījos, kā Krievijā svin 9. maiju. Ir viena, neliela progresīva sabiedrības daļa, kas patosa pilno uzvaras svinēšanu sauc par “pobedobessije” (uzvaras vājprāts. – no krievu val.), un otri, paaudze, kas smeļas no izskaistinātiem vectētiņu stāstiem, jo visas sliktās atmiņas par padomju laikiem izdzēstas, palikusi tikai rožaini melīga Kremļa mitoloģija.

Arī Latvijā pie tā dēvētā Uzvaras pieminekļa iet daudzi krievi izskalotām smadzenēm, kuriem Latvija un latvieši joprojām ir sveši.

Vēl diezgan daudz šeit impēriski noskaņotu, augstprātīgu lielkrievu šovinistu. Slikti, bet jārēķinās, ka Latvijā vēl ir piektā kolonna, ļaudis, kas joprojām nerunā latviski, dzīvo aizvainojumā, pagātnē un joprojām cer uz Putinu, uz impērijas atgriešanos.

“Levadas centra” aptaujā sakarā ar Krievijas armijas pietuvošanos Ukrainas robežai sešdesmit procenti Krievijas iedzīvotāju atbalstījuši Krievijas iebrukumu Ukrainā!

Nu, ja tā, tad Krievija ir drauds arī Latvijai, un pret šo valsti jāizturas atturīgi un stingri. Jo, tikko kā esi ar viņiem “pa draugam”, viņi ievelk un vai nu apmuļķo, vai piekukuļo, vai vienkārši samīda.

Ir diezgan briesmīgi skatīties, ka Krievijā maziem bērniem 9. maijā liek soļot armijas apģērbā un skandēt impēriskus saukļus.

Un skumji, ka arī daudzu Latvijas krievu galvās valda sajūta, ka viņi ir tā vienīgā pareizā, lielā un varenā tauta, bet citi nav nekas… Maskavas propaganda apjukušus cilvēkus prot apdullināt vēl vairāk…

Māris Bērziņš ar Juri Zvirgzdiņu.
Foto no privātā arhīva

Bet atgriezīsimies pie romāna. Mazliet paveriet tā vāku…

Ir 1953. gads. Miris Staļins. Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis ārstējas Kremļa slimnīcā Maskavā. Viņam atkal sāp kara laikā apsaldētās kājas īkšķis.

Gribēdams smuki izskatīties, dendijs Lācis bija aizbraucis uz frontes līniju kurpītēs, kad vajadzēja vilkt vaļinkus.

Un vēl sevi liek manīt cukura slimība. Slimnīcā viņš satiekas ar (PSRS Rakstnieku savienības priekšsēdētāju) Fadejevu.

Abi iedzer, pļāpā par literatūru, dzīvi. Un Jaungada naktī Lācis iepazīstas ar psiholoģi no Ļeņingradas, kura, starp citu, stāsta Vilim par rakstīšanas terapiju. Bet es jau visu laiku rakstu, iebilst Lācis.

Zinu, zinu, tā jaunā psiholoģe, bet jūs visu laiku rakstāt trešajā personā, taču, lai terapija notiktu, jāraksta pirmajā personā un tagadnē. Sieviete valdzinoša, atgādina Lācim viņa pirmo mīlestību, un viņš sāk atcerēties savu jaunību.

Lācis ir izdzīvotājs, kopš bērna kājas iemācījies pielāgoties, klusēt, vērot, visu “uztīt uz auss”. Un piemēroties apstākļiem, situācijām un politiskajām iekārtām.

Vai Ulmani viņš neslavēja? Un kā vēl! Piemēram, triloģijas “Putni bez spārniem” pirmais romāns “Piecstāvu pilsēta” 1931. gadā laikrakstā “Sociāldemokrāts” ir gandrīz tāds pats kā Viļa Lāča Kopotajos Rakstos 1960. gadā.

Toties 1938. gada izdevumā tas pats darbs ir par trešdaļu īsāks – jo bez sociālisma propagandas, ko varēja atļauties pirms Ulmaņa nākšanas pie varas. Un ar uzviju to pašu propagandu Lācis atlika atpakaļ padomju laika izdevumā sešdesmitajos gados.

Tādas tās metamorfozes. Bet Ulmaņa laikos sarakstītā “Zītaru dzimta” rakstīta pēc to laiku vajadzības – čekisti ir slikti… un tā tālāk. Un rodas jautājums: kurā brīdī Lācis bija patiesāks?

Vēl kādā brīdī Lācis domā par Bulgakovu un nevar pieņemt viņa stingro nostāju pret cenzūru un pašcenzūru. Lācis to nesaprot: vai tad grūti pielāgoties? Vai grūti pamainīt, ja vajag?

Ja nespēj apstākļus mainīt, pieņem tos. Ja nevari uzvarēt stiprāko, pieslienies viņam. Konformisma augstā skola. Mūsdienās arī cieņā…

Tagad mūsu sabiedrībā tas ir kas daudz maigāks, nemanāmāks… Un tas pat netiek uztverts kā konformisms, bet prasme dzīvot, “adekvāta” apstākļu uztvere un rīcība. To pat nekritizē. Tas ir – okey…

Domāju, kāda ir autora attieksme pret savu varoni patosa pilnajā grāmatas nosaukumā “Nākotnes kalējs”. Sarkasms, groteska?

Ar ironiju varētu pietikt. Lācim bija romāns “Nākotnes kalēji”. Sarakstīts 1942. gadā Maskavā. Vārdi “nākotnes kalēji” parādās tikai romāna pēdējā teikumā. Nākotnes kalēji – tie, kas cīnās par komunismu, ceļ jaunu pasauli…

Lācis jau arī savu nākotni sūri, grūti kala. Centās no agras jaunības kā darba rūķis, čakluma netrūka un panāca savu, tika pie Benjamiņas…

Ir grūti saprast, kā viņš spēja savu maizes devēju nodot…

Bet Benjamiņa jau arī nebija nekāda dievgosniņa.

Zinot, ka viņa par Lāci pat paņirgājās, sacīja – viņiem skauž, Vili, tavi panākumi un honorāri, bet neviens gan negribētu rakstīt kā tu…

Lācis ienīda savu maizes māti vēl pirms četrdesmitā.

Vai tikāt tuvāk noslēpumam par Lāča dēla Olīša nosišanos lifta šahtā, ko dažās versijās saistīja arī ar viņa iebiedēšanas mēģinājumu no krievu varas puses?

Tā mīkla par dēla nāvi nav līdz galam atminama, bet līdzīgi gadījumi tā laika liftos notika. Cilvēks nospiež lifta pogu, durvis atveras, bet kabīnes nav.

Kāds noreaģē, atraujas, cits ātri sper liktenīgo soli uz priekšu… Voldemārs Pūce kara sākumā tā iekrita Radio mājas liftā, salauza visus kaulus, bet dzīvs palika.

Kā mainās sabiedrības attieksme pret Vili Lāci, var redzēt pēc svecītēm pie viņa pieminekļa Pirmajos Meža kapos mirušo piemiņas dienā novembrī. Bija laiki liesmiņu jūrā, vēlāk – tumsa, vien dažas gaismiņas…

Mums visi radi Ziepniekkalna kapos, kuriem apkārt arī mans ikdienas skriešanas vai pastaigu maršruts. Meža kapos guļ manas sievas tuvinieki, tur retāk gadās būt. Taču man savu mūžu nav ienācis prātā likt Lācim svecīti.

Kā jau teicu, jau no skolas gadiem biju uzskatos, ka viņš ir krievu pakalpiņš un latviešu tautas nodevējs.

Kaut daudzi attaisnoja, jo labs rakstnieks, izdod tautai tīkamus gabalus.

It kā tas būtu attaisnojums tam, ka viņš sasējās ar padomju okupācijas varu un līdzdarbojās Latvijas izvarošanā. Nespēju to saprast.

Ar draugu kalnos.
Foto no privātā arhīva

Kad pēckara pirmajos gados mana mamma, pusaudze, tika pie Viļa Lāča uz pieņemšanu, lai lūgtu par tēva, Latvijas armijas virsnieka Gustava Šķendera atbrīvošanu no izsūtījuma Sibīrijā, Lācis, nodūris galvu, skatījās galdā. Bet tik un tā mana mamma mirušo piemiņas dienā vienmēr teikusi – vienu svecīti Lācim noliksim. Par “Vanadziņu”…

Sirsnīgi jau arī Lācis prata rakstīt… Viņam bija daudzas labas un cilvēcīgas īpašības, bet piliens darvas, kā zināms, var sabojāt medus mucu. Šo divu gadu laikā kopā ar Lāci viņš man ir kļuvis diezgan tuvs, jo daudz labāk iepazīts.

Bet nepārprotiet – mana attieksme pret viņu ir kļuvusi vēl kritiskāka. Ir divi nelāgi vārdi – muļķis un gļēvulis. Muļķis, ka nesaprata, kur iepinas, un gļēvulis, ka tad, kad saprata, neatteicās no tā visa. Jo saprata taču!

Nošāvās toreiz viens ģenerālis Ludvigs Bolšteins.

Es nesaku, ka Lācim bija jānošaujas. Protams, tagad, mīkstā krēslā sēžot, neatkarīgā Latvijā, viegli spriedelēt. Un tomēr iedomājos – sirdsapziņa tevi moka, tu jūties slikti. Jādzer, lai izturētu.

Lāča sekretāre Ārija Iklāva stāstīja, ka Lācis vispār neesot ne mutē ņēmis, savukārt viņa ienaidnieki sauca par alkoholiķi…

Patiesība ir kaut kur pa vidu. Viņam patika iedzert, kopā ar sievas brāli Voldemāru Kalpiņu pa vakariem ierāva bieži, taču no rīta nelāpījās, strādāja.

Eduards Berklavs stāsta, kad Lācim vēl nebija uzcelta māja Mežaparkā un viņi abi dzīvojuši vienās kāpnēs, sadzēries Lācis gājis pie viņa izmisis, asarām pār vaigiem birstot, krievi nākot iekšā, ko lai dara…?

Nelaimīgs, krievu sociālisms viņam vairs nepatika, bet Maskavas spiedienam vienalga padevās… Bet izguļas un atkal iet – jawohl! Un visu klausa, dara.

Neesmu vēl lasījis, ko Andris Zeibots uzrakstījis par Konstantīnu Raudivi, bet ir nostāsts, ka Raudive ierakstījis magnetofonā garu sarunas, un Lāča gars esot pateicis vienu teikumu – es esmu lupata.

Man tas liekas ticami. Stiprs izdzīvošanas instinkts un lielas bailes no nāves…

Saprotamas bailes, pat jūsu Gūtenmorgens vienā stāstā mēģināja apvārdot nāvi….

Kurš gan no nāves nebaidās. Lāci interesēja šīs dzīves komforts, panākumi… Un nelikās tik svarīgi, kā viņa rīcība izskatīsies vēlāk. Taču, ja ir pārkāptas noteiktas personīgās morāles robežas, diez vai jutīsies laimīgs savā labklājībā.

Cilvēks kaut ko nokrāpj, kaut ko samelo, pieklusina savu sirdsapziņu, jo par to kaut ko iegūsi, varēsi jaunu mašīnu nopirkt, sievai kaut ko, bērniem… Tev taču ir bērni, par viņiem vajag parūpēties, vai ne?

Lācis arī pieklusināja savu sirdsapziņu, bet ilgtermiņā tas negatīvi atsaucas gan uz fizisko, gan mentālo veselību.

Lācim bija viss, viņš bija praktiski miljonārs.

Grāmatu metiens milzīgs. Dakteris Štifts stāstīja, ka Lācis ēdis ikrus karotēm.

No tā arī veselības problēmas, holesterīna nogulsnes asinsvados.

Taču zināms nacionālums viņā, latvietī, bija, un redzot, ka ar viņa līdzdalību pēckara gados Latvijā nāk iekšā melnās masas no krievu sādžām, nekulturāli cilvēki, kas dzīvē nav baltu podu redzējuši, tas dzen šausmās, bet, lūk, neko vairs nevar labot…

Rakstot romānu, dzirdēju jautājumu – kāpēc šajā sērijā jāraksta par Lāci? Vai viņš vispār ir cienīgs, ka viņu piemin? Varbūt daļēji atbilde rodama grāmatas beigās. Tur ir padomju puses slavinošs nekrologs.

Ir vēsi atvadu vārdi trimdas avīzē. Un ir trimdas lasītāja komentārs: kāpēc jūs ziņu par šo latviešu tautas nodevēja nāvi drukājat pirmajā lapā? Es domāju, ka par latviešu kļūdām un pretrunām arī ir jāraksta.

Jo varbūt pēkšņi, pavisam negaidīti kaut ko pazīstamu saskatām sevī un vēl paspējam to labot.

Vizītkarte Māris Bērziņš

Soduma balvu saņemot.
Foto no privātā arhīva

Latviešu rakstnieks

Dzimis 1962. gada 7. decembrī Torņakalnā Rīgā

1990. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti

Bijis Valsts kultūrkapitāla fonda pirmais direktors (1998–2001)

SAISTĪTIE RAKSTI

Autors pieciem romāniem, vairākiem stāstiem un lugām, kā arī radījis savdabīgu personāžu vārdā Gūtenmorgens (pamats filmai “Gūtenmorgensbergs un Vienciems”, “Gūtenmorgens un trešā acs”, “Gūtenmorgens un laika mašīna”)

Romāns “Svina garša” (2015) ieguvis Dzintara Soduma balvu literatūrā, Baltijas Asamblejas balvu literatūrā un Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā “Labākais prozas darbs”; pēc tā iestudēta Nacionālā teātra izrāde “Svina garša”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Cilvēki jau sāks mirt uz trepēm, ko tad darīs?”: mediķi un zinātnieki ceļ trauksmi – “lokdauns” jāievieš nekavējoties 69
6 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vai patiešām banānus? Noskaidrots, pēc kā garajās rindās “Lidl” veikalos Latvijā stāvējuši pircēji 74
18 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Spridzeklis kultūras namā, jāevakuējas!”: Ivo Fomina koncerts Tukumā noslēdzas neplānoti. Aizdomas par apzinātu kaitniecību 30
15 stundas
LK
Linda Krāģe
Kokteilis
Gaidāma diezgan nemierīga nedēļa. Horoskopi no 18. līdz 24. oktobrim
15 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
“Latvenergo” finanšu direktors Guntars Baļčūns: “Latvijas patērētajiem šobrīd ir izdevīgāk veļu mazgāt brīvdienās un naktīs”
Intervija 10 stundas
Lasīt citas ziņas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Speciālists skaidro, kāpēc šobrīd tik strauji pieaug gāzes un elektrības cenas. Cik ļoti tās vēl kāps? 26
4 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Cilvēki jau sāks mirt uz trepēm, ko tad darīs?”: mediķi un zinātnieki ceļ trauksmi – “lokdauns” jāievieš nekavējoties 69
6 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
“Latvenergo” finanšu direktors Guntars Baļčūns: “Latvijas patērētajiem šobrīd ir izdevīgāk veļu mazgāt brīvdienās un naktīs”
Intervija 10 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Spridzeklis kultūras namā, jāevakuējas!”: Ivo Fomina koncerts Tukumā noslēdzas neplānoti. Aizdomas par apzinātu kaitniecību 30
15 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Speciālists skaidro, kāpēc šobrīd tik strauji pieaug gāzes un elektrības cenas. Cik ļoti tās vēl kāps? 26
22:14
AJ
Anita Jaunbelzere
Laukos
Gatis Apsītis-Ozoliņš: “Kāpēc baļķiem cenas kāpušas?”
21:22
LA
Latvijas Avīze
Ziņas
Pāvels Širovs: “Pēc neoficiālām ziņām, Krievijas armijā pastāvīgā gatavībā ir vairāk nekā 130 bataljona taktisko kaujas grupu”
21:12
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Ir tiešām cilvēki, kas profesionāli pelna ar to naudu”: kā tiek “ražota” dezinformācija par Covid-19 156
13 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Covid-19 dati uzrāda attīstības tendences, kuras ir sliktākas nekā tika prognozēts”: Kariņš pirmdien sasaucis steidzamu sēdi 74
8 stundas
LA
Latvijas Avīze
Ziņas
Pāvels Širovs: “Pēc neoficiālām ziņām, Krievijas armijā pastāvīgā gatavībā ir vairāk nekā 130 bataljona taktisko kaujas grupu”
5 stundas
LE
LETA
Kokteilis
FOTO. Nelietoja respiratorus, drūzmējās: policija sāk izvērtēt “Mesa” koncertā notikušos iespējamos pārkāpumus 46
12 stundas
LA
LA.LV
Stāsti
Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte: “Jā, es “iebliezu” to poti!… Biju “antivakseru” statusā” 76
16 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vai patiešām banānus? Noskaidrots, pēc kā garajās rindās “Lidl” veikalos Latvijā stāvējuši pircēji 74
18 stundas
LB
Laura Blumberga
Praktiski
Pašiem savs “citplanētietis”: trausls, bet plēsējs – ūdens iemītnieks aksolotls
14 stundas
AJ
Atis Jansons
Ziņas
Elektroauto par 6000 eiro? “Citroën” sola, ka tā būs realitāte 14
18 stundas
LE
LETA
Ziņas
FOTO. Mairis Briedis pēc uzvaras: “Tas ir tas, kāpēc es to daru, jo kaut kādā veidā tas ir veids kā apvienot valsti” 11
16 stundas
LE
LETA
Ziņas
Ornitologi satraukušies: Eiropā uz izmiršanas robežas vairākas putnu sugas – jūras un plēsīgie putni, pīles, bridējputni 17
16 stundas
LE
LETA
Ziņas
Nākošās nedēļas pirmās prognozes: rudens klāt. Ne visiem tas patiks!
16 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
Olafs Zvejnieks: “Polija uzbrukusi visai Eiropas Savienībai, paziņojis Francijas Ārlietu ministrijas pārstāvis”
17 stundas
EL
Egils Līcītis
Stāsti
Politiķis Mārtiņš Kossovičs: “Kāpēc nevaram jau tagad atklāti pateikt pilsētniekiem – lūdzu, nepērciet mašīnas ar lieliem dīzeļiem!” 56
Intervija 1 diena
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
“Pašreizējā gāzes cena ir apmēram piecreiz lielāka nekā pirms gada”: Olafs Zvejnieks prognozē, kas notiks tuvākajā nākotnē
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Viņš ir vecs vecis, nav simpātisks!”: Olga Kambala TV šovā paziņo, ka aktieris Lauris Dzelzītis “nepiestāv” viņas draudzenei 101
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Arī veikalā kasierei tagad jābūt vakcinētai. Uz kurieni tu iesi?” Kreituse par pedagogiem, kuri draud pamest darbu 183
2 dienas
RO
Regīna Olševska
Veselam
Katru gadu aptuveni 1200 sievietēm Latvijā diagnosticē krūts vēzi, bet skrīningu veic tikai katra trešā paciente
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Gaitis, Gaits un Karīna 1
14 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Domāju, ka Žannai patika taisīt šovu!”: stiliste Dubska restorānā aizrijas ar asaku un sarīko tur pamatīgu drāmu 27
1 diena
LE
LETA
Ziņas
FOTO. Mairis Briedis trešajā raundā “nokautē” vācieti Arturu Mannu un gūst uzvaru 25
1 diena
ML
Māra Lapsa
Praktiski
Saimnieces recepte: kā pareizi skābēt kāpostus, lai tie vienmēr izdotos izcili 6
3 dienas
LK
Linda Krāģe
Kokteilis
Gaidāma diezgan nemierīga nedēļa. Horoskopi no 18. līdz 24. oktobrim
15 stundas
GK
Guna Kārkliņa
Kokteilis
Pamazām kļūs vieglāk? Astroloģe prognozē, kas mūs sagaida no 15. oktobra līdz 10.decembrim 12
3 dienas
LA
LA.LV
Kokteilis
Šonedēļ nevajadzētu izvirzīt pārāk lielus mērķus! Horoskopi no 18. līdz 24.oktobrim
1 diena