Vai tu pats ej uz teātri? 34
Cenšos izvairīties. Nav tā – kolīdz brīvs vakars, tā eju uz teātri. Protams, ir izrādes, kuras noteikti jāredz. Tad mēģinu noķert brīdi, kad varu to izdarīt. Taču vairs nav tā, ka mani interesētu viss, ko uz skatuves varētu dabūt redzēt. Izveidojusies sava garšas izjūta. Pēdējā laikā daudz kas mani neuzrunā. Nevaru teikt, ka nepatīk, nevaru teikt, ka ir slikti, vienkārši neuzrunā. Bet tas jau arī ir pārejoši.
Vai tev ir vajadzīgs klusums?
Protams. Tev taču ir vajadzīga ieelpa.
Kur tu to atrodi?
Kaut kur mežā, pie dabas. Tas ne vienmēr ir klusums, drīzāk miers. Mājās man tikpat kā neskan mūzika. Man patīk, ja arī restorānā neskan mūzika, lai ir tikai trauku šķindoņa, klusas sarunas. Negribu piesārņot apziņu ar skaņām. Auss ir orgāns, kas divdesmit četras stundas diennaktī ir pieslēgts apziņai. Mēs visu laiku kaut ko dzirdam. Pat ja mēs uz to nereaģējam, tas mūs ietekmē. Tu sāc gurt no informācijas, ko saņem caur ausīm. Gribas klausīties, kā vējiņš čabinās pa lapām, kā putniņi pļerkst, kā čīkst koka trepes. Tādas vienkāršas lietas.
Tavs ideālais brīvā laika pavadīšanas veids.
Man svarīga ir nodarbju maiņa. Neesmu makšķernieks, nu nemaz, bet man reizēm patīk ar draugu aizbraukt uz Somiju pie vēl viena drauga ezerā pamakšķerēt. Tas nekas, ka mēs tur neko nenoķeram, taču mēs pabraucamies ar laivu, parunājamies, pamētājam spiningu. Protams, ka labākās zivis, kā parasts, noraujas. Bet vakarā mēs iekurinām pirtiņu, pasēžam, vēl parunājamies. Mums tāda vīriešu kompānija.
Vēl man patīk slēpot. Ja ir vecais pacēlājs, kurā ir viena vai divas vietas, bieži gadās, ka tu tajā krēslā iesēdies viens pats un tad minūtes septiņas vai desmit brauc augšā un tikai viegli, viegli čirkst tie ritenīši, un ir pilnīgs miers un klusums sniegotā kalnā.
Vai kādreiz, kaut kur braucot ar auto, tu apstājies un vienkārši izbaudi ainavu, kam citādi būtu padrāzies garām.
Vēl man ļoti patīk staigāt kalnos. Nevis pa parastajām takām, bet drusku augstāk, pa grūtākām taciņām, kur paveras ļoti skaisti skati un tu vienkārši veldzē acis, redzi, cik brīnišķīga ir daba, pamani kādus dzīvniekus, varbūt satiec vēl kādu gājēju, sasveicinies, uzcienā ar šokolādi, viņš tevi uzcienā ar kafiju no termosa, jūs pārmijat kādus vārdus, un tu ej tālāk. Jo sliktāks laiks, jo labāk, jo tad kalnā ir mazāk cilvēku. Reizēm tu vari visu dienu nostaigāt un satikt vienu vai divus. Vai arī nevienu nesatikt. Jā, es uz staigāšanu esmu meties pēdējā laikā. Tas arī plaušām ir labi.
Vācijā es braucu ar riteni vienpadsmit mēnešus gadā. Nebraucu tikai, ja ceļš ir apledojis un sniegs sakritis, jo man velosipēdam nav ziemas riepu, tāpēc nejūtos droši, tad braucu ar metro vai autobusu. Bet citādi – vienpadsmit mēnešus diendienā, arī brīvdienās izbraucu ar riteni, pārdesmit kilometrus turp, pārdesmit atpakaļ. Gan plaušas izvēdini, gan arī daudz ko dabū redzēt.
Vai ir kas tāds, kas vēl joprojām liek tev brīnīties?
Es cenšos, ļoti cenšos uzturēt sevī šo spēju un sajūtu. Reizēm no malas tas varbūt pat muļķīgi izskatās. It kā jau viss ir redzēts, viss piedzīvots, par ko tur vēl brīnīties. Taču no tāda stāvokļa es, cik vien iespējams, mēģinu atturēties. Bet zini, par ko es joprojām nebeidzu brīnīties? Dzīvnieks vispirms pasmaržo un tad lemj, ēst vai ne. Kāpēc vairums cilvēku uzreiz un bez apdoma bāž galvā visu, ko viņiem liek priekšā?
