Kas notiek pirms izrādes? Saprotu, ka izrādes ir dažādas. Tomēr – cik daudz laika tev vajag, lai tu sajustos Glosters vai Soņa? 34
Tas ir ļoti dažādi. Ir divi līmeņi. Viens – tu satiec kolēģus, papļāpā par kādiem sadzīviskiem sīkumiem, iedzer kafiju, izstāsti vai paklausies kādu anekdoti, Rafalsons Krievu teātrī vienmēr zina kādu svaigu ebreju anekdoti. Bet iekšēji tev otrs līmenis jau strādā, mobilizē tevi uz to, kas pēc brīža notiks. Dažreiz ar kolēģiem izrunājam tekstuāli sarežģītākās ainas. Piemēram, Vācijā ir aina, kam pirms katras izrādes mēs izejam cauri. Tā ilgst piecpadsmit minūtes, uz skatuves pieci aktieri, replikas seko cita citai, bet nav dialoga. Mēs to kā tādu mantru izrunājam, lai gludāk ritētu. Tad ir jāpārģērbjas, pirms dažām izrādēm mikrofons jāpielīmē pie vaiga un jāpārbauda skaņa, tad vēl kādu kafiju var izdzert, reizēm parisinu sudoku mīklas, tas man tāds spriedzes noņemšanas paņēmiens, un tad jau arī izrāde sākas.
Un kas notiek pēc izrādes?
Pārģērb bikses un ej mājās. Vācijā ir ļoti labi, tur darbinieku kantīnei pēc pirmā starpbrīža atbīda starpsienu un apvieno ar līdzās esošo restorāniņu. Pēc izrādes gan aktieri, gan tehniskie darbinieki tur iet iedzert kādu alu vai vīna glāzīti, paēst vakariņas, jo pirms izrādes jau nevar tā blīvi pieēsties. Nav tā, ka viss ir ciet un visiem jāskrien ķert pēdējo tramvaju. Sabiedriskais transports Minhenē ir domāts tam, lai tie, kam vajag, arī vēlā stundā varētu kaut kur nokļūt. Bet pie mums “Rīgas satiksme” samazinājusi 11. tramvaja reisu skaitu, jo, lūk, no Mežaparka uz centru vakaros neviens nebraucot. Trīs tramvaju vietā stundā būšot divi, un tie paši līdz desmitiem vai pusvienpadsmitiem. Tas nozīmē, ka mūsu teātra skatītājiem būs vēl grūtāk pēc izrādes tikt uz mājām. Bet pēc izrādes taču gribas pasēdēt, pārrunāt, kas bija, kas nebija, satikt draugus, uzēst siltu zupiņu. Lai tāda mierīga izskaņa. Mums pēc pēdējā starpbrīža teātra bufete veras ciet un pēc izrādes visi pēkšņi pazūd. Kā tarakāni.
Pēc izrādes, kas tevi tā pa īstam ir paņēmusi, gribas vai nu pabūt klusumā, vienatnē ar sevi un sajūtām, vai parunāties ar tiem, kas piedzīvojuši līdzīgas sajūtas.
Tāpēc ir jābūt izvēles iespējai. Vai nu ej klusējot mājās, pa ceļam izbaudot pēcgaršu, vai, ja gribi, vari vēl pakavēties teātra kafejnīcā, pienākt pie aktieriem, pateikt paldies, pasēdēt ar draugiem. Bet pie mums – visi steigšus pa mājām.
Tu tagad mudini jauniešus stāties Hermaņa aktieru kursā.
Ne jau es viens, mēs visi, viss teātra kolektīvs. Tagad jaunieši avīzes vairs nelasa, arī televīziju maz skatās, kā tu viņus uzrunāsi? Caur sociālajiem tīkliem. To mēs arī Minhenē darām. Protams, ne jau uz dullo, viss iepriekš tiek pārdomāts, arī tas, kādas bildes liekam sociālajos tīklos.
Kas tevi pašu savulaik pamudināja? Bērnībā taču gribēji kļūt par ugunsdzēsēju.
Man tās sarkanās mašīnas patika. Vēlāk, kad sākām būvēt vasarnīcu Garciemā, gribēju kļūt par arhitektu un celtnieku, man patika maisīt betona javu, likt ķieģeļus. Armijā iemācījos mūrēt, flīzēt un apmest, lai gan dienēju Baltijas kara apgabala Dziesmu un deju ansamblī. No rītiem es biju korists un programmas vadītājs, stāvēju uz “tumbočkas”, kamēr pārējie mēģināja, bet vakaros, ja nebija koncerts, cēlu un mūrēju, jo armijā bija mūžīgais remonts, visu laiku kaut ko pārbūvēja un remontēja. Ar kordiriģentiem Kokariem iemācījāmies izņemt un ielikt durvju kārbu, durvis piezāģēt. Viņi vairāk ar koku strādāja.
Ar Kokariem dēliem taču.
Ar dēliem, jā. Armijā daudzi mūziķi mēģināja rokas nesagandēt. Reiz bijām Kaļiņingradā kādā karaspēka daļā ar koncertu, pienāk pie mums puisis, lūdz, lai iedod paturēt vijoli. Vijolnieks jau savu instrumentu parasti nedod, bet viņš saka: esmu beidzis “gņesinus”, iedod, lūdzu, paturēt vijoli, vienkārši rokās paturēt. Puika tur vijoli, un viņam asaras birst. Viņš dienēja tankistos, pirksti raupji, melni, aplauztiem nagiem. Vijolniekam. Iedod paturēt vijoli… Un čalim tek asaras… Ne visiem bija tā paveicies kā mums.
Runā, ka āboliņš no āboliņa tālu nekrīt… Vai tas, ka vecāki bija aktieri, kaut kādā mērā ietekmēja tavu izvēli? Jo brāļa izvēli neietekmēja vis.
Brālis pionieru pulciņā bija par taurētāju, tad “mediņos” pabeidza trompetes klasi, divus kursus nomācījās konservatorijā, saprata, ka mūziķis no viņa nesanāks, aizgāja un visu mūžu nostrādāja Latvijas televīzijā par skaņu režisoru.
Turklāt par ļoti labu. Bet tevi tomēr nenobiedēja vecāku pieredze?
Vecākiem es padomu neprasīju. Atļauju arī ne. Jutu, ka to, kas man uz sirds un grib lauzties laukā, šādā veidā varēšu vislabāk izteikt. Zināma godkāre arī tur bija. Un zināms azarts. Bet vai tad es tagad to visu atceros? Tas taču bija pirms trešdaļgadsimta! Pat vairāk nekā! Pirmo reizi uz profesionāla teātra skatuves profesionālā izrādē es kāpu 1977. gada rudenī, tātad pirms četrdesmit ar pusi gadiem. Es jau tagad varētu stāstīt diezin ko, neviens vairs nevar pārbaudīt, un es pats jau arī vairs īsti neatceros. Droši zinu, ka neviens mani nespieda un neviens mani neaicināja. Mans klases biedrs un draugs Valdis Pavlovskis, tagad dramaturgs, Leļļu teātra režisors un dziesmu tekstu autors, gāja stāties Kinoaktieru studijā, jo bija izsludināta papildu uzņemšana, un viņš mani pierunāja nākt līdzi. Viņam nepaveicās, netika, bet mani uzņēma. Tā tas viss arī sākās. Tur bija meitenes, ne tās, kas klasē, un tajā laikā jau vajadzēja, lai būtu kādas meitenes ārpus klases, ar savējām bija jau aprasts. Kaut gan man ir ļoti jaukas klases biedrenes, ļoti jaukas. Tagad es to novērtēju.
Bet kursa meitenes jau arī bija jaukas.
Jā, protams.
Tev jau vispār ar meitenēm ir paveicies.
Jā, ar meitenēm man šajā dzīvē ir paveicies, to nu es droši varu teikt.
Bet cik droši es drīkstu tev jautāt par abām tavām meitām un ģimeni?
Jautāt vari droši, tikai atbildi negaidi. Par privāto dzīvi es negribu runāt, nu itin nemaz.
Tad pastāti man par kino. Patlaban tu filmējies pie Kairiša un Annas Vidulejas.
Tās ir epizodes. Mana lielākā loma bija “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā”…
Bet par to tu negribi stāstīt tāpat kā par savu privāto dzīvi.
Jo tas jau no visām pusēm ir apspēlēts un izrunāts. Un tās pārējās kinolomas man tādas…
Spilgtas epizodes. Tādas, kas paliek prātā.
Nu jā. Pie Kairiša tagad būs mazliet apjomīgāka loma. Pie Annas Vidulejas maza, bet jauka epizode. Agrāk, kad vēl nebijām sarējušies ar Krieviju, katru vasaru bija seši vai septiņi projekti, kur galveno lomu tēlotāji brauca līdzi, bet uzņemšanas grupas otrā līmeņa personāls tika komplektēts no mūsējiem. Tā mums ir izaugusi profesionāla kino apkalpošanas komanda. Kādreiz bija, tad pazuda, un nu atkal ir. Jauni cilvēki ir apguvuši profesiju, nevis pārmantojot, bet mācoties paši. Jo bija pilnīgs pārrāvums. Un nu tu atkal jūti, ka viņi saprot kino specifiku, ka viņos rit “kinošņiku” asinis.
Vai esi domājis par pedagoga darbu?
Es jau esmu pedagogs. Tiesa, ne Alvja kursam. Aina Matīsa pirms gadiem četriem vai pieciem uzaicināja mani palīgā. Strādāju ar Mihaila Gruzdova un Indras Rogas kursu. Un tad Māra Ķimele uzaicināja, vienu gadu viņas studentiem mācīju skatuves runu. Bet tur jau tā nevar novilkt robežu, kur beidzas runa un sākas aktiera meistarība. Un tagad režisoru pirmajam kursam mācu runas loģiku. Runas tehniku ne, to dara Ruta Vītiņa un Zane Daudziņa. Es vairāk par to, ko iesākt ar tekstu. Bet tas jau tāds kā profesionāls pienākums – ja esi dzīvē ko iemācījies, nodod to tālāk. Un ja vēl kādam to vajag, ja kādu tas interesē, tad ir pavisam labi.
